Bailēs no dona Huana pasaules maģiskā spēka, kas draud sagraut viņa ierastās realitātes uztveres sistēmu, Kastaņeda nolemj uz visiem laikiem atteikties no tālākiem zināšanu meklējumiem un pārtraukt savas mācības...
Taču pēc divu gadu ilga pārtraukuma viņš tomēr atgriežas, lai turpinātu apmācību ciklu.
Atsevišķā realitāte, Karloss Kastaņeda
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/kastaneda2.zip
ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs
Dona Huana mācības, Karloss Kastaņeda
Antropoloģijas students, kas grasās pētīt psihotropo augu pielietošanu Meksikas indiāņu kultūras kontekstā, vēl pašam to nezinot, satiekas ar Senās Meksikas šamaņu zināšanu mantinieku, magu un skolotāju donu Huanu Matusu un kļūst par tā skolnieku. Sākotnēji šķietami nevainīgais lūgums "pastāstīt par augiem" izvēršas par patiesi aizraujošu, ekstraordināru un dramatisku iniciāciju Rietumu kultūras cilvēkam svešu jēdzienu un tēlu pasaulēs.
Dona Huana mācības, Karloss Kastaņeda
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/kastaneda1.zip
Dona Huana mācības, Karloss Kastaņeda
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/kastaneda1.zip
Neredzamais bērns, Tūve Jansone
Tūves Jansones darbi iekarojuši ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo sirdis. Rakstniece ļoti patiesi izjūt cilvēka iekšējo pasauli. Viņas fantastiskie tēli — troļļi Mumini ir apveltīti ar gluži cilvēciskām īpašībām, un, runājot par troļļiem, rakstniece smalkjūtīgi, ar vieglu humoru atsedz cilvēku vājības. Visa viņas fantastisko tēlu pasaule ir ļoti pievilcīga, cilvēciska, un, lasot par to, ir Susuriņš, ir murmulis, ir trollitis Mumins un viņa māmuļa šķiet kā cilvēki ar savu slēpto jūtu dzīvi: bailēm, šaubām, ne¬mieru, savtīgumu. Notikumu norisē viņi it nemanot atbrīvojas no savām negatīvajām īpašībām. Rakstniece savos darbos skar daudzas sadzīves problēmas. Tā, pie¬mēram, pasaciņā «Svilpaste, kas ticēja katastrofai» viņa vēršas pret mietpilsonību. Svilpaste pēc vētras, kas aiz¬mēzusi viņas daudzās mantiņas un nieciņus, jūtas atbrī¬vota gan no bailēm, gan no savas sīkmanības. Tas viss notēlots vienkārši un sirsnīgi. Pasaku tēlos slēptais egoisms, saskaroties ar citu trollīšu vēlēm un bēdām (Pavasara dziesma, Pēdējais pūķis), nemanot zūd, dodot vietu labsirdīgai piekāpībai.
Neredzamais bērns, Tūve Jansone
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Neredzamaisberns.zip
http://uploadingit.com/d/87RDBXU22KPFWKBN (FB2 formātā)
Neredzamais bērns, Tūve Jansone
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Neredzamaisberns.zip
http://uploadingit.com/d/87RDBXU22KPFWKBN (FB2 formātā)
Komēta nāk, Tūve Jansone
Vasara ir tāda, kāda tā mēdz būt Mumintroļļu ielejā —silta un bagāta patīkamiem notikumiem. Mazais dzīvnieciņš Snifs ir atradis pats savu alu, — tas ir ļoti liels notikums. Bet vēlu naktī uznāk vētra… Ja tu esi ļoti mazs, tad ir grūti aptvert, ka pasaules telpa ir ogļu melnumā un nekad nebeidzas un ka zeme ir viena sīka, izzūdoša dzīves dzirkstele. Piepeši — tālu prom tumsā iespīdas sarkana acs, — tā kļūst jo dienas, jo lielāka. Tā ir komēta, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk Muminielejai! Debesis ir sarkanas, un jūra ielien paslēpties savās visdziļākajās dzīlēs: ikviens ķipariņš sasaiņo savas mantiņas un bēg. Bet Susuriņš paņem savas mutes harmonikas un uzspēlē dziesmu par piedzīvojumiem, kuri nav diezin cik lieli, bet gaužām vien¬reizēji, un tā viņi dodas taisni iekšā briesmās. Nāc līdzi!
Tūve Jānsone savas mākslinieces gaitas sākusi kā zīmētāja un gleznotāja, liekot trollīša Mumina tēlu paraksta vietā. Bet, par prieku visu vecumu lasītājiem, trollītis Mumins sāk dzīvot pats savu dzīvi un drīz vien par viņu iznāk vairākas grāmatas. Trollītis Mumins, mazā Mija, Svilpaste un visi citi Muminielejas iemītnieki priecē un saista ikvienu. Un apbur to bērnu, kas mīt katrā no mums.
Komēta nāk, Tūve Jansone
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/kometanak.zip
http://uploadingit.com/d/QHKFQSKLHMK9OIJ8 (FB2 formātā)
Tūve Jānsone savas mākslinieces gaitas sākusi kā zīmētāja un gleznotāja, liekot trollīša Mumina tēlu paraksta vietā. Bet, par prieku visu vecumu lasītājiem, trollītis Mumins sāk dzīvot pats savu dzīvi un drīz vien par viņu iznāk vairākas grāmatas. Trollītis Mumins, mazā Mija, Svilpaste un visi citi Muminielejas iemītnieki priecē un saista ikvienu. Un apbur to bērnu, kas mīt katrā no mums.
Komēta nāk, Tūve Jansone
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/kometanak.zip
http://uploadingit.com/d/QHKFQSKLHMK9OIJ8 (FB2 formātā)
Ekonomiskā slepkavas grēksūdze (fragmenti)
Izlasiet Džona Pērkinsa grāmatu - tas ir pasaulē pirmais autobiogrāfiskais stāsts par ekonomisko slepkavu īpaši slepenās grupas dzīvi, apmācību un darbības metodēm. Viņu uzdevums ir strādāt ar ASV interesējošu valstu politikas un ekonomikas līderiem. Viņu mērķis ir iedzīt verdzībā veselas valstis un tautas, uzspiežot tām megaprojektus - lamatas, kas it kā nodrošina attīstības paātrinājumu, taču patiesībā beidzas ar savulaik suverēnu valstu iekļaušanu jaunas globālās impērijas sastāvā.
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa General Electric, Nike, General Motors, Wal–Mart un daudzu citu pasaules korporāciju gaiteņiem. Viņi izmanto manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule...
Ekonomisko slepkavu uzdevums ir pārliecināt trešās pasaules valstis ņemt milzīgus kredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kredītus, nekā tas būtu nepieciešams. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, ASV valdība un ar tiem saistītās starptautiskās aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un attiecīgi var izmantot šo valstu resursus, lai būvētu savu globālo impēriju.
Grāmatā aprakstītās metodes mēs varam atpazīt arī joprojām notiekošajā Latvijas izputināšanas, izpārdošanas un paverdzināšanas gadījumā – milzīgi, neatmaksājami starptautiski aizdevumi, absurda ekonomiskā politika, korumpanti un neprašas vadošos amatos, jūra skaistu vārdu un tukšu solījumu, un protams atlikušo vietējo uzņēmumu izputināšana, pārņemšana un valsts uzņēmumu (pirmkārt un galvenokārt – Latvenergo) prihvatizācija. Lasot grāmatā aprakstīto citu valstu pieredzi mēs varam iztēloties, kas notiks ar Latviju un Latvijas iedzīvotājiem, ja turpināsim klausīt un pakļauties visa svešā sludinātājiem, starptautisko organizāciju aizstāvjiem un pārstāvjiem, absolūtā tiesiskuma un „rietumu orientācijas” dedzīgajiem piekritējiem.
Fragmenti
…………...
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi, kuri dažādām valstīm visā pasaulē izkrāpj triljoniem dolāru. Naudu, ko šīs valstis ir saņēmušas no Pasaules Bankas, ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) un citām "palīdzību" sniedzošām ārvalstu organizācijām, viņi pārsūknē uz lielāko korporāciju seifiem un to dažu bagātāko valstu kabatām, kuru kontrolē atrodas pasaules dabas resursi. Viņi izmanto tādus līdzekļus kā krāpnieciskas manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule, un tagad, globalizācijas laikos, tās apmēri sāk kļūt draudoši.
Es zinu, par ko runāju. Es pats biju ES.
…………...
Mans izdevējs gribēja zināt, vai tiešām mēs viens otru saucām par ekonomiskiem slepkavām. Es apgalvoju, ka tā arī bija, kaut gan pārsvarā tika izmantots saīsinājums ES. 1971. gadā, kad sāku strādāt kopā ar savu pasniedzēju Klodīnu, viņa man paziņoja: "Mans uzdevums ir padarīt jūs par ekonomiskajiem slepkavām. Par jūsu darbu nedrīkst zināt neviens, pat ne sieva." Pēc tam viņa kļuva nopietna: "Ja jūs izlemsiet ar to nodarboties, tad nodarbosieties ar to visu mūžu." Vēlāk viņa tikai retu reizi izmantoja vārdu savienojumu "ekonomiskais slepkava", mēs kļuvām vienkārši par ES.
Klodīnas loma ir lielisks piemērs manipulēšanai, kas atrodas pamatā biznesam, par kura daļiņu kļuvu arī es. Viņa bija skaista, gudra, allaž zināja, ko vēlas, un to arī panāca; viņa atrada manas vājās vietas un izmantoja tās, gūstot sev maksimālu labumu. Jau tikai viņas pienākumu raksturs un tas, kā viņa šos pienākumus veica, skaidri liecina par to, cik lietpratīgi cilvēki slēpās aiz šīs sistēmas.
Aprakstot to, ko man vajadzēs darīt, Klodīna īpaši neizmeklēja vārdus. Mana darba pamatā, viņa sacīja, būs "dažādu pasaules valstu līderu pamudināšana kļūt par daļu no Savienoto Valstu komerciālo interešu veicināšanas plašā tīkla. Beigu beigās šie līderi nonāk parādu slazdā, kas arī nodrošina viņu lojalitāti. Kad mums tas būs nepieciešams, mēs varēsim viņus izmantot savu politisko, ekonomisko un kara vajadzību apmierināšanai. Savukārt viņi nostiprinās savu politisko stāvokli, jo dāvās savai tautai tehnikas parkus, elektrostacijas, lidostas. Bet tikmēr ASV inženiertehnisko un būvniecības uzņēmumu īpašnieki kļūs pasakaini bagāti."
Šodien mēs redzam, ka šīs sistēmas rezultāti ir kļuvuši nekontrolējami. Mūsu viscienījamāko korporāciju vadītāji par niecīgu atalgojumu nolīgst cilvēkus darbam ražošanā necilvēcīgos apstākļos kaut kur Āzijā. Naftas kompānijas neapdomīgi nopludina indi cauri tropu mežiem plūstošās upēs, apzināti nogalinot cilvēkus, dzīvniekus un augus, īstenojot genocīdu pret vissenākajām kultūrām. Farmaceitiskie uzņēmumi miljoniem ar HIV inficētu afrikāņu liedz pieeju izdzīvošanai nepieciešamām zālēm. Mūsu pašu dzimtajās Amerikas Savienotajās Valstīs divpadsmit miljoni ģimeņu nezina, vai nākamajā dienā viņiem būs ko ēst. Enerģētikas rūpniecība ir radījusi Enron. Finanšu industrija mums ir devusi Andersen. Rēķinot ienākumus uz vienu iedzīvotāju, piektās daļas ienākumu attiecība attīstītākajās valstīs pret iedzīvotāju piektās daļas ienākumu attiecību nabadzīgākajās valstīs no 30:1 1960. gadā ir pieaugusi līdz 74:1 1995. gadā3. ASV par karu Irākā tērē vairāk nekā astoņdesmit septiņus miljardus dolāru, un tajā pašā laikā, saskaņā ar ANO aprēķiniem, pietiktu ar mazāk nekā pusi no šīs summas, lai ar tīru ūdeni, uzturu, medicīnisko palīdzību un pamatizglītību nodrošinātu pilnīgi visus šīs planētas iedzīvotājus4.
Kāds varētu apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir rūpīgi izplānota sazvērestība. Ak, ja vien viss būtu tik vienkārši! Sazvērniekus varētu atklāt un nodot tiesai. Taču pašreizējā sistēma pamatojas uz lietām, kas ir daudz bīstamākas par sazvērestību. To pārvalda nevis neliela cilvēku bariņa nodomi, bet gan kā Svētie raksti neapstrīdama ticība tam, ka no ekonomiskas izaugsmes gūst labumu visa cilvēce, un, jo lielāka ir šāda izaugsme, jo visiem cilvēkiem no tās ir lielāks labums. No šāda kredo izriet sekojošais: tas, kurš izšķiļ ekonomiskās izaugsmes svētīto dzirksteli, ir jāpaaugstina un jāatalgo; tas, kurš palicis malā, ir jāpakļauj ekspluatācijai.
Protams, ka šāds priekšstats ir aplams. Mēs zinām, ka daudzās valstīs no ekonomiskās izaugsmes labumu gūst tikai neliela iedzīvotāju daļa, turklāt bieži nostādot vairākumu ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Šādu situāciju vēl pastiprina no tās izrietošais vispārpieņemtais uzskats, ka šo sistēmu pārvaldošajiem rūpniecības magnātiem ir jāpiešķir īpašs statuss. Šis uzskats ir daudzu mūsu pašreizējo nelaimju pamatā, un iespējams, ka tieši tas ir kļuvis par vienu no tik plašas sazvērestību teorijas izplatīšanās iemesliem. Ja cilvēkos tiek veicināta alkatība, tā kļūst par galveno sabrukšanas motivāciju. Kad mēs attaisnojam neapdomīgu planētas resursu izšķērdēšanu; kad mācām savus bērnus līdzināties cilvēkiem ar nelīdzsvarotu dzīvesveidu; kad uzskatām, ka lielas zemeslodes iedzīvotāju grupas ir pakļautas elitāram mazākumam - mēs paši uzprasāmies uz nepatikšanām. Un tās arī saņemam.
Tiecoties pēc globālas impērijas, korporācijas, bankas un valdības (kopumā dēvētas par korporatokrātiju) liek lietā savu finansiālo un politisko muskulatūru, lai mūsu skolas, uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi sludinātu šo pašu pārliecību ar visiem no tās izrietošajiem secinājumiem un loģiskiem turpinājumiem. Tās jau ir novedušas mūs līdz brīdim, kurā visa mūsu pasaules kultūra ir pārvērtusies par šaušalīgu mašīnu, kas bez mitas rij aizvien vairāk degvielas un kam ir nepieciešama aizvien sarežģītāka apkalpošana. Beigu beigās tā iznīcinās visu, kas ap to atrodas, un, nerodot citu iespēju, sāks aprīt arī pati sevi.
Korporatokrātija - tā nav sazvērestība, tomēr abos gadījumos galvenās darbojošās personas sludina vienotas vērtības un ir saistītas ar kopīgiem mērķiem. Viena no korporatokrātijas vissvarīgākajām funkcijām ir pastāvīga sistēmas paplašināšana un nostiprināšana. To cilvēku dzīve, kuriem tā ir "izdevusies" (viņu rekvizīti - mājas, jahtas, privātās lidmašīnas) mums tiek rādīta kā atdarināšanas cienīgs paraugs, lai mūs visus iedvesmotu patērēt, patērēt un patērēt. Tiek izmantota jebkura iespēja, lai mums iegalvotu, ka pirkt lietas ir mūsu pilsoniskais pienākums, ka dabas bagātību izlaupīšana nāk par labu ekonomikai un tādējādi kalpo mūsu augstākajām interesēm. Tādi cilvēki kā es saņem nekrietni augstu algu par sistēmas pavēļu pildīšanu. Ja mēs pieļaujam kļūdas, savu darbu uzsāk mūsu baisie dubultnieki - "šakāļi". Bet, ja arī "šakālis" pieļauj kļūdu, pie darba ķeras militāristi.
Šī grāmata ir tāda cilvēka grēksūdze, kuram, pildot ES pienākumus, ir bijis salīdzinoši maz kolēģu. Tagad šādu cilvēku ir kļuvis vairāk. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa Monsanto, General Electric, Nike, General Motors, Wal-Mart un daudzu citu pasaules lielāko korporāciju gaiteņiem. Patiesībā "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze" ir grāmata ne vien par mani, bet arī par viņiem.
Šī grāmata ir arī par tevi, lasītāj, par tavu un manu pasauli, par pirmo patiešām globālo impēriju. Vēsture liecina, ka tad, ja mēs nemainīsim tās norises gaitu, viss beigsies ar traģēdiju. Impērijas nedzīvo mūžīgi. Visām impērijām ir bijušas traģiskas beigas. Tiecoties pēc savu īpašumu paplašināšanas, tās iznīcina daudzas kultūras un tad arī pašas piedzīvo sabrukumu. Neviena valsts vai vairāku valstu savienība nevar piedzīvot bezgalīgu uzplaukumu uz citu ekspluatācijas rēķina.
Šī grāmata tika uzrakstīta tāpēc, lai mēs sāktu domāt un mainītu savu dzīvi. Esmu pārliecināts, ka tad, kad pietiekami liels cilvēku skaits sapratīs, kā mūs ekspluatē ekonomiskais mehānisms, kurš veicina neapvaldāmu vajadzību pēc dabas resursiem un beigu beigās rada sistēmas, kas noved pie verdzības, mēs to vairs nevarēsim paciest. Tad mēs pārskatīsim savu lomu šajā pasaulē, kur daži cilvēki slīgst greznībā, bet lielākā daļa smok nabadzībā, netīrībā un vardarbībā. Tad mēs veltīsim visus spēkus, lai atrastu ceļu uz līdzcietību, demokrātiju un vispārējo sociālo taisnīgumu.
Problēmas apjaušana ir pirmais solis uz tās atrisināšanu. Grēka atzīšana ir ceļš uz tā izpirkšanu. Un lai šī grāmata kļūst par sākumu ceļam, kas ved uz mūsu izglābšanos. Lai tā paceļ mūs jaunā apziņas pakāpē un palīdz īstenot sapņus par harmonisku un cieņas cienīgu sabiedrību.
…………...
Man vajadzēja satikties ar šuariem, kečua, viņu kaimiņiem ačuāriem, sapāro un šiviari - ciltīm, kas bija nolēmušas neielaist naftas kompānijas savās zemēs, neļaut tām izpostīt viņu mājas un ģimenes, kaut arī tāpēc viņiem nāktos iet bojā. Viņiem tas bija karš par bērnu dzīvību un kultūras nākotni, toties mēs karojām par varu, naudu un dabas resursiem. Mums tā bija cīņa par pasaules varu un neliela alkatīgu cilvēku bariņa sapni - globālas impērijas radīšanu.
Mums, ES, tas padodas vislabāk - globāla impērija. Mēs esam elitāra vīriešu un sieviešu grupa, kuri izmanto vispasaules finanšu organizācijas, lai radītu tādus apstākļus, kuru dēļ citas tautas ir spiestas pakļauties korporatokrātijai, kas pārvalda mūsu lielākos uzņēmumus, mūsu valdības un bankas. Tāpat kā mafijas grupējumu locekļi, arī ES "sniedz palīdzīgu roku". Šāda palīdzība izpaužas kā aizdevumi infrastruktūras attīstībai: elektroenerģētikas uzņēmumiem, ātrgaitas maģistrālēm, ostām, lidostām, tehnikas parkiem. Aizdevuma saņemšanas nosacījumi paredz, ka visus darbus šajos projektos jāveic tikai mūsu valsts celtniecības un inženieru uzņēmumiem. Faktiski lielākā daļa līdzekļu tā arī neizkļūst ārpus ASV robežām: nauda gluži vienkārši tiek pārskaitīta no banku organizācijām Vašingtonā uz celtniecības organizācijām Ņujorkā, Hjūstonā vai Sanfrancisko.
Neskatoties uz to, ka šī nauda praktiski nekavējoties atgriežas korporācijās - korporatokrātijas biedru rokās (tas ir, pie kreditoriem), aizdevumu saņēmušās valsts pienākums ir to atmaksāt kopā ar procentiem. Ja ES ir priekšzīmīgi veicis savu uzdevumu, aizdevumi būs tik lieli, ka aizņēmējs jau pēc dažiem gadiem vairs nespēs atmaksāt šo parādu un pildīt savas saistības. Un tad, gluži kā mafija, mēs pieprasām sev Šeiloka "mārciņu dzīvas miesas". Parasti tā ir viena vai vairākas pozīcijas: valstij pēc mūsu norādēm jābalso ANO, jāļauj izvietot mūsu karabāzes un jāsniedz pieeja dārgiem dabas resursiem, piemēram, naftai vai Panamas kanālam. Protams, parādnieks tik un tā paliek parādā - un vēl viena valsts ir pievienota mūsu globālajai impērijai.
Tajā saulainajā 2003. gada dienā, braucot no Kito uz Šellu, es kavējos atmiņās par dienu pirms trīsdesmit pieciem gadiem, kad pirmo reizi ierados šajā pasaules daļā. Biju lasījis - lai gan Ekvadora pēc izmēra ir pielīdzināma Nevadās štatam, tajā ir vairāk nekā trīsdesmit aktīvu vulkānu, apmēram 15% visu zinātniekiem pazīstamo putnu sugu, tūkstoš augu, kas vēl nav atraduši savu vietu botāniskajā augu klasifikācijā. Turklāt šajā valstī pastāv neskaitāmas kultūras, un spāniski tur runā tikpat daudz cilvēku, cik ir seno vietējo valodu piepratēju. Šī eksotika mani apbūra, taču prātā nāca pavisam citi vārdi: "tīra", "neskarta", "šķīsta".
Trīsdesmit piecu gadu laikā daudz kas bija mainījies. Mana pirmā brauciena laikā 1968. gadā Texaco tikai nupat bija atradusi naftu ekvatoriālās Amazones ielejā. Šodien nafta veido gandrīz pusi valsts eksporta. Caur naftas vadu, kas sniedzas pāri Andu kalniem un ir uzbūvēts neilgi pēc mana pirmā apmeklējuma, tropu mežu trauslajā ekosistēmā jau ir iztecējis vairāk nekā pusmiljons barelu naftas - tas ir divreiz vairāk, nekā nopludināja Exxon Valdez. Šodien ES būvē jaunu naftas vadu trīssimt jūdžu garumā, kura izmaksas ir 1,3 miljardi dolāru7. Šim nolūkam noorganizētais konsorcijs sola padarīt Ekvadoru par vienu no desmit pasaules naftas piegādātājiem uz ASV. Milzīgās teritorijās ir iznīcināti tropu meži, izzuduši papagaiļi un jaguāri, trīs Ekvadoras kultūras atrodas uz iznīcības robežas, vistīrākās upes ir pārvērtušās par liesmojošām kanalizācijas notekām.
Apmēram tajā pašā laikā vietējās ciltis sāka izrādīt pretestību. Piemēram, 2003. gada 7. maijā amerikāņu advokātu grupa, kas pārstāvēja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus iedzimto ekvadoriešu, iesniedza tiesā prasību miljarda dolāru apmērā pret ChevronTexaco Corp. Prasībā ir teikts, ka laikā no 1971. līdz 1992. gadam šis naftas gigants ik dienu ir izlējis zemē un upēs apmēram četrus miljonus galonu toksisku ražošanas ūdeņu, kas satur naftu, smagos metālus un kancerogēnas vielas. Turklāt šis uzņēmums ir atstājis nenoslēgtas atkritumu glabātavas, kas turpina nogalināt cilvēkus un dzīvniekus.
No sava Subaru loga es redzu milzīgus miglas vālus, kas ceļas no mežiem augšup Pastasas kanjoniem. Mans krekls ir izmircis sviedros, kuņģis ir sažņaudzies, bet ne jau tikai no tropiskā karstuma un līkumainā kalnu ceļa. Tā bija maksa par manu lomu šīs valsts izputināšanā. Pateicoties manam kolēģim ES un man pašam, tagad Ekvadorai klājās daudz sliktāk nekā pirms iepazīšanās ar mūsdienu ekonomikas, banku un tehnikas brīnumiem. Kopš 1970. gada par "naftas bumu" dēvētajā laika posmā oficiālais nabadzības līmenis bija pieaudzis no 50% līdz 70%, bezdarba līmenis - no 15% līdz 70%, bet valsts parāds - no divsimt četrdesmit miljoniem līdz sešpadsmit miljardiem dolāru. Tajā pašā laikā trūcīgāko iedzīvotāju slānim atvēlētā dabas resursu daļa bija sarukusi no 20% līdz 6%.
Diemžēl Ekvadora nav nekāds izņēmums. Gandrīz visas valstis, kuras, pateicoties ES pūliņiem, ir tikušas ievilktas zem globālās impērijas lietussarga, piedzīvojušas līdzīgu likteni. Trešās pasaules valstu parāds ir sasniedzis vairāk nekā 2,5 triljonus dolāru, saskaņā ar 2004. gada datiem tā apkalpošanas izmaksas ir līdz 375 miljardiem dolāru. Tas ir vairāk, nekā visas trešās pasaules valstis kopā tērē par veselības aizsardzību un izglītību, un divdesmit reizes vairāk par to, ko attīstības valstis ik gadu saņem kā ekonomisko palīdzību. Gandrīz puse pasaules iedzīvotāju iztiek no mazāk nekā diviem dolāriem dienā; apmēram tikpat daudz viņi saņēma 70. gadu sākumā. Tajā pašā laikā no 70% līdz 90% privātkapitāla un nekustamā īpašuma trešās pasaules valstīs pieder vienam procentam šo valstu ģimeņu; precīzāki dati ir atkarīgi no konkrētās valsts.
ES projektu dēļ Ekvadora ir iestigusi ārvalstu parādos un ir spiesta tērēt to atmaksai milzīgu daļu sava budžeta, tā vietā, lai izmantotu šo naudu palīdzības sniegšanai miljoniem savu pilsoņu, kuri oficiāli atrodas zem nabadzības robežas. Vienīgā iespēja, kā Ekvadora var samazināt starptautisko parādu, ir tropu mežu pārdošana naftas kompānijām. Protams, pirmais iemesls, kura dēļ ES pievērsās Ekvadorai, bija naftas jūra zem Amazones ielejas, kuras apjoms it kā ir pielīdzināms Tuvo Austrumu naftas krājumiem. Globālā impērija pieprasa savu "mārciņu dzīvas miesas" naftas koncesiju veidā.
Ekvadora ir tipisks tādas valsts piemērs, kuru ES iedzinuši politiski ekonomiskos slazdos. No katriem simt dolāriem, kas naftas veidā tiek iegūti no Ekvadoras tropu mežiem, naftas kompānijas sev paņem septiņdesmit piecus dolārus. Trīs ceturtdaļas no atlikušajiem divdesmit pieciem dolāriem tiek novirzītas ārējā parāda atmaksai. No tā, kas paliek pāri, lielākā daļa tiek tērēta armijas un valdības vajadzībām. Veselības aizsardzībai, apmācībai un vistrūcīgāko iedzīvotāju atbalsta programmai tiek atvēlēti tikai apmēram divarpus dolāri. Tādējādi no katriem simt dolāriem, kas naftas veidā tiek iegūti Amazones ielejā, tikai mazāk nekā trīs dolāri nonāk pie cilvēkiem, kuriem vairāk par citiem ir vajadzīga nauda, pie tiem, kuru dzīvi izpostījuši aizsprosti, urbumi, naftas pārvadi, pie tiem, kuri mirst no pārtikas un dzeramā ūdens trūkuma.
Visi šie cilvēki, bet Ekvadora viņu ir miljoniem, un visā pasaulē - miljardiem, ir potenciāli teroristi. Ne jau tāpēc, ka viņi ticētu komunismam, anarhijai vai būtu ļaunuma iemiesojums, bet gluži vienkārši tādēļ, ka viņus ir pārņēmis izmisums. Skatīdamies uz šo aizsprostu, es nodomāju - un tā ar mani bieži mēdza notikt daudzās citās pasaules vietās: kad gan šie cilvēki sāks rīkoties tā, kā amerikāņi 17. gadsimta beigās stājās pretī angļiem, vai Latīņamerikas iedzīvotāji 18. gadsimta sākumā stājās pretī Spānijai?
Šī mūsdienu globālās impērijas izdoma būtu atstājusi kaunā Romas centūrijus, Spānijas konkistadorus, Eiropas 18.-19. gadsimta kolonizatorus. Mēs, ES, rīkojamies prasmīgi; mēs esam apguvuši vēstures mācību. Šodien mūsu rokās vairs nav zobenu. Mēs nenēsājam bruņas vai apģērbu, kas liek mums izcelties starp pārējiem. Tādās valstīs kā Ekvadora, Nigērija un Indonēzija mēs ģērbjamies kā vietējie skolotāji vai veikalu īpašnieki. Vašingtonā vai Parīzē mēs līdzināmies valsts ierēdņiem vai baņķieriem. Mēs izskatāmies kā parasti cilvēki. Mūs var ieraudzīt būvlaukumos un nabadzības pārņemtos ciemos. Mēs runājam par altruismu, vietējās avīzēs stāstām par to, cik brīnišķīgus humanitārus projektus īstenojam. Uz valdību komiteju apspriežu telpu garajiem galdiem mēs izliekam savas tabulas ar secinājumiem un finanšu aprēķiniem, mēs lasām lekcijas Hārvarda biznesa skolā par makroekonomikas brīnumiem. Mēs esam atklāti, mēs nododam atskaites. Vai arī uzskatām sevi par tādiem un kā tādi arī tiekam pieņemti. Tāda ir šī sistēma. Mēs reti izmantojam nelikumīgus līdzekļus, jo pati šī sistēma ir radīta uz viltības pamatiem, bet sistēma pēc definīcijas ir likumīga.
Tomēr - un tas ir ļoti būtisks brīdinājums - ja mēs netiekam galā ar savu uzdevumu, pie darba ķeras daudz nejaukākas sugas ļaudis, kurus mēs, ES, saucam par "šakāļiem". Tie ir cilvēki, kuru izcelsmei var izsekot tieši no agrīnajām impērijām. "Šakāļi" allaž atrodas savā vietā, kaut arī ēnās viņus nevar saskatīt. Taču, tiklīdz viņi atstāj savu slēptuvi, valstu vadītāji tiek gāzti vai arī pēkšņi iet bojā šausmīgās "autokatastrofās".14 Bet, ja gadās tā, ka arī "šakāļi" nespēj izpildīt savu uzdevumu, kā tas notika Irākā un Afganistānā, lietā tiek liktas senās metodes. Turp, kur "šakāļi" cietuši neveiksmi, tiek sūtīta amerikāņu jaunatne - lai nogalinātu un mirtu.
…………...
Mēs apprecējāmies. Ennas tēvs, lielisks inženieris, savulaik bija izgudrojis nozīmīgai raķešu klasei domātu navigācijas sistēmu un par to saņēmis augstu amatu Kara flotes departamentā. Viņa labākais draugs, kuru Enna sauca par tēvoci Frenku (šis vārds ir izdomāts), ieņēma vadošu amatu Nacionālās drošības pārvaldes (NDP) augstākajos ešelonos. Tā bija vismazāk pazīstamā, bet, pēc mana vērtējuma, vislielākā spiegošanas organizācija visā valstī.
Drīz vien pēc mūsu kāzām mani kā iesaukuma vecuma personu izsauca uz medicīnisko apskati. Es tiku atzīts par derīgu karadienestam. Pēc universitātes beigšanas mani gaidīja Vjetnama. Jau doma vien par karošanu Dienvidaustrumāzijā šķita briesmīga, kaut arī karš man allaž bija licies saistošs. Man palīgā nāca tēvocis Frenks. Viņš man paziņoja, ka, strādājot NDP, ir iespējams atlikt iesaukšanu armijā, un noorganizēja man vairākas pārrunas savā pārvaldē, starp kurām bija arī veselu dienu ilgas nogurdinošas pārbaudes ar melu detektoru. Man paziņoja, ka visas šīs pārrunas un pārbaudes palīdzēs noskaidrot, vai es vispār esmu derīgs darbam NDP, un, ja esmu, tad ar to palīdzību varēs noskaidrot manas stiprās un vājās puses, lai izvēlētos man vispiemērotāko darbu. Paturot prātā manu attieksmi pret Vjetnamas karu, es biju pārliecināts, ka šajās pārbaudēs izgāzīšos.
Pārrunu laikā es paziņoju, ka, būdams lojāls Savienoto Valstu pilsonis, esmu pret karu, un ārkārtīgi izbrīnījos, kad mani eksaminatori nesāka iedziļināties šajā tematā. Tā vietā viņi veltīja visu uzmanību manai audzināšanai, attiecībām ar vecākiem, tāda nabaga puritāņa izjūtam, kurš uzaudzis starp nodrošinātiem klasesbiedriem, kuri varējuši baudīt visus dzīves priekus. Viņi mani sīki jo sīki izprašņāja par maniem pārdzīvojumiem, ko izraisījis seksuālu attiecību un naudas trūkums, kā arī par fantāzijām, ko tie bija radījuši. Mani satrieca lielā uzmanība, ko viņi veltīja manām attiecībām ar Farhadu, un interese par to, ka biju samelojis policistiem, lai viņu nenodotu. Sākumā man šķita, ka tas viss, kas, pēc maniem ieskatiem, liecināja par maniem trūkumiem, neļaus mani pieņemt NDP. Tomēr pārrunas turpinājās, un tas lika noprast pretējo. Tikai pēc vairākiem gadiem es sapratu, ka no NDP viedokļa šie trūkumi drīzāk bija priekšrocības. Viņu vērtējuma pamatā bija nevis mana uzticība valstij, bet gan tā neapmierinātība, ko manī izsauca dažādi manas dzīves apstākļi. Dusmas uz vecākiem, apsēstība ar sievietēm, manas ambīcijas attiecībā uz labu dzīvi viņiem bija kā āķis, uz kura mani varēja noķert. Mani centieni kļūt pirmajam mācībās un sportā, sacelšanās pret tēvu, prasme saprasties ar ārzemniekiem, gatavība melot policijai - tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs. Vēlāk es uzzināju, ka Farhada tēvs Irānā sadarbojies ar ASV izlūkdienestu; tādējādi mana draudzība ar viņu pilnīgi noteikti tika uzskatīta par plusu.
…………...
Džons Pērkinss, Ekonomiskā slepkavas grēksūdze, vairāk grāmatas fragmenti lejupielādējami bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ekonomiskaisslepkava.zip
http://www.adrive.com/public/e98e41d8eeef2f346984d1abe8553e178e961342890784c9e94c1e60f19079ee.html
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa General Electric, Nike, General Motors, Wal–Mart un daudzu citu pasaules korporāciju gaiteņiem. Viņi izmanto manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule...
Ekonomisko slepkavu uzdevums ir pārliecināt trešās pasaules valstis ņemt milzīgus kredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kredītus, nekā tas būtu nepieciešams. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, ASV valdība un ar tiem saistītās starptautiskās aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un attiecīgi var izmantot šo valstu resursus, lai būvētu savu globālo impēriju.
Grāmatā aprakstītās metodes mēs varam atpazīt arī joprojām notiekošajā Latvijas izputināšanas, izpārdošanas un paverdzināšanas gadījumā – milzīgi, neatmaksājami starptautiski aizdevumi, absurda ekonomiskā politika, korumpanti un neprašas vadošos amatos, jūra skaistu vārdu un tukšu solījumu, un protams atlikušo vietējo uzņēmumu izputināšana, pārņemšana un valsts uzņēmumu (pirmkārt un galvenokārt – Latvenergo) prihvatizācija. Lasot grāmatā aprakstīto citu valstu pieredzi mēs varam iztēloties, kas notiks ar Latviju un Latvijas iedzīvotājiem, ja turpināsim klausīt un pakļauties visa svešā sludinātājiem, starptautisko organizāciju aizstāvjiem un pārstāvjiem, absolūtā tiesiskuma un „rietumu orientācijas” dedzīgajiem piekritējiem.
Fragmenti
…………...
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi, kuri dažādām valstīm visā pasaulē izkrāpj triljoniem dolāru. Naudu, ko šīs valstis ir saņēmušas no Pasaules Bankas, ASV Starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) un citām "palīdzību" sniedzošām ārvalstu organizācijām, viņi pārsūknē uz lielāko korporāciju seifiem un to dažu bagātāko valstu kabatām, kuru kontrolē atrodas pasaules dabas resursi. Viņi izmanto tādus līdzekļus kā krāpnieciskas manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule, un tagad, globalizācijas laikos, tās apmēri sāk kļūt draudoši.
Es zinu, par ko runāju. Es pats biju ES.
…………...
Mans izdevējs gribēja zināt, vai tiešām mēs viens otru saucām par ekonomiskiem slepkavām. Es apgalvoju, ka tā arī bija, kaut gan pārsvarā tika izmantots saīsinājums ES. 1971. gadā, kad sāku strādāt kopā ar savu pasniedzēju Klodīnu, viņa man paziņoja: "Mans uzdevums ir padarīt jūs par ekonomiskajiem slepkavām. Par jūsu darbu nedrīkst zināt neviens, pat ne sieva." Pēc tam viņa kļuva nopietna: "Ja jūs izlemsiet ar to nodarboties, tad nodarbosieties ar to visu mūžu." Vēlāk viņa tikai retu reizi izmantoja vārdu savienojumu "ekonomiskais slepkava", mēs kļuvām vienkārši par ES.
Klodīnas loma ir lielisks piemērs manipulēšanai, kas atrodas pamatā biznesam, par kura daļiņu kļuvu arī es. Viņa bija skaista, gudra, allaž zināja, ko vēlas, un to arī panāca; viņa atrada manas vājās vietas un izmantoja tās, gūstot sev maksimālu labumu. Jau tikai viņas pienākumu raksturs un tas, kā viņa šos pienākumus veica, skaidri liecina par to, cik lietpratīgi cilvēki slēpās aiz šīs sistēmas.
Aprakstot to, ko man vajadzēs darīt, Klodīna īpaši neizmeklēja vārdus. Mana darba pamatā, viņa sacīja, būs "dažādu pasaules valstu līderu pamudināšana kļūt par daļu no Savienoto Valstu komerciālo interešu veicināšanas plašā tīkla. Beigu beigās šie līderi nonāk parādu slazdā, kas arī nodrošina viņu lojalitāti. Kad mums tas būs nepieciešams, mēs varēsim viņus izmantot savu politisko, ekonomisko un kara vajadzību apmierināšanai. Savukārt viņi nostiprinās savu politisko stāvokli, jo dāvās savai tautai tehnikas parkus, elektrostacijas, lidostas. Bet tikmēr ASV inženiertehnisko un būvniecības uzņēmumu īpašnieki kļūs pasakaini bagāti."
Šodien mēs redzam, ka šīs sistēmas rezultāti ir kļuvuši nekontrolējami. Mūsu viscienījamāko korporāciju vadītāji par niecīgu atalgojumu nolīgst cilvēkus darbam ražošanā necilvēcīgos apstākļos kaut kur Āzijā. Naftas kompānijas neapdomīgi nopludina indi cauri tropu mežiem plūstošās upēs, apzināti nogalinot cilvēkus, dzīvniekus un augus, īstenojot genocīdu pret vissenākajām kultūrām. Farmaceitiskie uzņēmumi miljoniem ar HIV inficētu afrikāņu liedz pieeju izdzīvošanai nepieciešamām zālēm. Mūsu pašu dzimtajās Amerikas Savienotajās Valstīs divpadsmit miljoni ģimeņu nezina, vai nākamajā dienā viņiem būs ko ēst. Enerģētikas rūpniecība ir radījusi Enron. Finanšu industrija mums ir devusi Andersen. Rēķinot ienākumus uz vienu iedzīvotāju, piektās daļas ienākumu attiecība attīstītākajās valstīs pret iedzīvotāju piektās daļas ienākumu attiecību nabadzīgākajās valstīs no 30:1 1960. gadā ir pieaugusi līdz 74:1 1995. gadā3. ASV par karu Irākā tērē vairāk nekā astoņdesmit septiņus miljardus dolāru, un tajā pašā laikā, saskaņā ar ANO aprēķiniem, pietiktu ar mazāk nekā pusi no šīs summas, lai ar tīru ūdeni, uzturu, medicīnisko palīdzību un pamatizglītību nodrošinātu pilnīgi visus šīs planētas iedzīvotājus4.
Kāds varētu apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir rūpīgi izplānota sazvērestība. Ak, ja vien viss būtu tik vienkārši! Sazvērniekus varētu atklāt un nodot tiesai. Taču pašreizējā sistēma pamatojas uz lietām, kas ir daudz bīstamākas par sazvērestību. To pārvalda nevis neliela cilvēku bariņa nodomi, bet gan kā Svētie raksti neapstrīdama ticība tam, ka no ekonomiskas izaugsmes gūst labumu visa cilvēce, un, jo lielāka ir šāda izaugsme, jo visiem cilvēkiem no tās ir lielāks labums. No šāda kredo izriet sekojošais: tas, kurš izšķiļ ekonomiskās izaugsmes svētīto dzirksteli, ir jāpaaugstina un jāatalgo; tas, kurš palicis malā, ir jāpakļauj ekspluatācijai.
Protams, ka šāds priekšstats ir aplams. Mēs zinām, ka daudzās valstīs no ekonomiskās izaugsmes labumu gūst tikai neliela iedzīvotāju daļa, turklāt bieži nostādot vairākumu ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Šādu situāciju vēl pastiprina no tās izrietošais vispārpieņemtais uzskats, ka šo sistēmu pārvaldošajiem rūpniecības magnātiem ir jāpiešķir īpašs statuss. Šis uzskats ir daudzu mūsu pašreizējo nelaimju pamatā, un iespējams, ka tieši tas ir kļuvis par vienu no tik plašas sazvērestību teorijas izplatīšanās iemesliem. Ja cilvēkos tiek veicināta alkatība, tā kļūst par galveno sabrukšanas motivāciju. Kad mēs attaisnojam neapdomīgu planētas resursu izšķērdēšanu; kad mācām savus bērnus līdzināties cilvēkiem ar nelīdzsvarotu dzīvesveidu; kad uzskatām, ka lielas zemeslodes iedzīvotāju grupas ir pakļautas elitāram mazākumam - mēs paši uzprasāmies uz nepatikšanām. Un tās arī saņemam.
Tiecoties pēc globālas impērijas, korporācijas, bankas un valdības (kopumā dēvētas par korporatokrātiju) liek lietā savu finansiālo un politisko muskulatūru, lai mūsu skolas, uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi sludinātu šo pašu pārliecību ar visiem no tās izrietošajiem secinājumiem un loģiskiem turpinājumiem. Tās jau ir novedušas mūs līdz brīdim, kurā visa mūsu pasaules kultūra ir pārvērtusies par šaušalīgu mašīnu, kas bez mitas rij aizvien vairāk degvielas un kam ir nepieciešama aizvien sarežģītāka apkalpošana. Beigu beigās tā iznīcinās visu, kas ap to atrodas, un, nerodot citu iespēju, sāks aprīt arī pati sevi.
Korporatokrātija - tā nav sazvērestība, tomēr abos gadījumos galvenās darbojošās personas sludina vienotas vērtības un ir saistītas ar kopīgiem mērķiem. Viena no korporatokrātijas vissvarīgākajām funkcijām ir pastāvīga sistēmas paplašināšana un nostiprināšana. To cilvēku dzīve, kuriem tā ir "izdevusies" (viņu rekvizīti - mājas, jahtas, privātās lidmašīnas) mums tiek rādīta kā atdarināšanas cienīgs paraugs, lai mūs visus iedvesmotu patērēt, patērēt un patērēt. Tiek izmantota jebkura iespēja, lai mums iegalvotu, ka pirkt lietas ir mūsu pilsoniskais pienākums, ka dabas bagātību izlaupīšana nāk par labu ekonomikai un tādējādi kalpo mūsu augstākajām interesēm. Tādi cilvēki kā es saņem nekrietni augstu algu par sistēmas pavēļu pildīšanu. Ja mēs pieļaujam kļūdas, savu darbu uzsāk mūsu baisie dubultnieki - "šakāļi". Bet, ja arī "šakālis" pieļauj kļūdu, pie darba ķeras militāristi.
Šī grāmata ir tāda cilvēka grēksūdze, kuram, pildot ES pienākumus, ir bijis salīdzinoši maz kolēģu. Tagad šādu cilvēku ir kļuvis vairāk. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa Monsanto, General Electric, Nike, General Motors, Wal-Mart un daudzu citu pasaules lielāko korporāciju gaiteņiem. Patiesībā "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze" ir grāmata ne vien par mani, bet arī par viņiem.
Šī grāmata ir arī par tevi, lasītāj, par tavu un manu pasauli, par pirmo patiešām globālo impēriju. Vēsture liecina, ka tad, ja mēs nemainīsim tās norises gaitu, viss beigsies ar traģēdiju. Impērijas nedzīvo mūžīgi. Visām impērijām ir bijušas traģiskas beigas. Tiecoties pēc savu īpašumu paplašināšanas, tās iznīcina daudzas kultūras un tad arī pašas piedzīvo sabrukumu. Neviena valsts vai vairāku valstu savienība nevar piedzīvot bezgalīgu uzplaukumu uz citu ekspluatācijas rēķina.
Šī grāmata tika uzrakstīta tāpēc, lai mēs sāktu domāt un mainītu savu dzīvi. Esmu pārliecināts, ka tad, kad pietiekami liels cilvēku skaits sapratīs, kā mūs ekspluatē ekonomiskais mehānisms, kurš veicina neapvaldāmu vajadzību pēc dabas resursiem un beigu beigās rada sistēmas, kas noved pie verdzības, mēs to vairs nevarēsim paciest. Tad mēs pārskatīsim savu lomu šajā pasaulē, kur daži cilvēki slīgst greznībā, bet lielākā daļa smok nabadzībā, netīrībā un vardarbībā. Tad mēs veltīsim visus spēkus, lai atrastu ceļu uz līdzcietību, demokrātiju un vispārējo sociālo taisnīgumu.
Problēmas apjaušana ir pirmais solis uz tās atrisināšanu. Grēka atzīšana ir ceļš uz tā izpirkšanu. Un lai šī grāmata kļūst par sākumu ceļam, kas ved uz mūsu izglābšanos. Lai tā paceļ mūs jaunā apziņas pakāpē un palīdz īstenot sapņus par harmonisku un cieņas cienīgu sabiedrību.
…………...
Man vajadzēja satikties ar šuariem, kečua, viņu kaimiņiem ačuāriem, sapāro un šiviari - ciltīm, kas bija nolēmušas neielaist naftas kompānijas savās zemēs, neļaut tām izpostīt viņu mājas un ģimenes, kaut arī tāpēc viņiem nāktos iet bojā. Viņiem tas bija karš par bērnu dzīvību un kultūras nākotni, toties mēs karojām par varu, naudu un dabas resursiem. Mums tā bija cīņa par pasaules varu un neliela alkatīgu cilvēku bariņa sapni - globālas impērijas radīšanu.
Mums, ES, tas padodas vislabāk - globāla impērija. Mēs esam elitāra vīriešu un sieviešu grupa, kuri izmanto vispasaules finanšu organizācijas, lai radītu tādus apstākļus, kuru dēļ citas tautas ir spiestas pakļauties korporatokrātijai, kas pārvalda mūsu lielākos uzņēmumus, mūsu valdības un bankas. Tāpat kā mafijas grupējumu locekļi, arī ES "sniedz palīdzīgu roku". Šāda palīdzība izpaužas kā aizdevumi infrastruktūras attīstībai: elektroenerģētikas uzņēmumiem, ātrgaitas maģistrālēm, ostām, lidostām, tehnikas parkiem. Aizdevuma saņemšanas nosacījumi paredz, ka visus darbus šajos projektos jāveic tikai mūsu valsts celtniecības un inženieru uzņēmumiem. Faktiski lielākā daļa līdzekļu tā arī neizkļūst ārpus ASV robežām: nauda gluži vienkārši tiek pārskaitīta no banku organizācijām Vašingtonā uz celtniecības organizācijām Ņujorkā, Hjūstonā vai Sanfrancisko.
Neskatoties uz to, ka šī nauda praktiski nekavējoties atgriežas korporācijās - korporatokrātijas biedru rokās (tas ir, pie kreditoriem), aizdevumu saņēmušās valsts pienākums ir to atmaksāt kopā ar procentiem. Ja ES ir priekšzīmīgi veicis savu uzdevumu, aizdevumi būs tik lieli, ka aizņēmējs jau pēc dažiem gadiem vairs nespēs atmaksāt šo parādu un pildīt savas saistības. Un tad, gluži kā mafija, mēs pieprasām sev Šeiloka "mārciņu dzīvas miesas". Parasti tā ir viena vai vairākas pozīcijas: valstij pēc mūsu norādēm jābalso ANO, jāļauj izvietot mūsu karabāzes un jāsniedz pieeja dārgiem dabas resursiem, piemēram, naftai vai Panamas kanālam. Protams, parādnieks tik un tā paliek parādā - un vēl viena valsts ir pievienota mūsu globālajai impērijai.
Tajā saulainajā 2003. gada dienā, braucot no Kito uz Šellu, es kavējos atmiņās par dienu pirms trīsdesmit pieciem gadiem, kad pirmo reizi ierados šajā pasaules daļā. Biju lasījis - lai gan Ekvadora pēc izmēra ir pielīdzināma Nevadās štatam, tajā ir vairāk nekā trīsdesmit aktīvu vulkānu, apmēram 15% visu zinātniekiem pazīstamo putnu sugu, tūkstoš augu, kas vēl nav atraduši savu vietu botāniskajā augu klasifikācijā. Turklāt šajā valstī pastāv neskaitāmas kultūras, un spāniski tur runā tikpat daudz cilvēku, cik ir seno vietējo valodu piepratēju. Šī eksotika mani apbūra, taču prātā nāca pavisam citi vārdi: "tīra", "neskarta", "šķīsta".
Trīsdesmit piecu gadu laikā daudz kas bija mainījies. Mana pirmā brauciena laikā 1968. gadā Texaco tikai nupat bija atradusi naftu ekvatoriālās Amazones ielejā. Šodien nafta veido gandrīz pusi valsts eksporta. Caur naftas vadu, kas sniedzas pāri Andu kalniem un ir uzbūvēts neilgi pēc mana pirmā apmeklējuma, tropu mežu trauslajā ekosistēmā jau ir iztecējis vairāk nekā pusmiljons barelu naftas - tas ir divreiz vairāk, nekā nopludināja Exxon Valdez. Šodien ES būvē jaunu naftas vadu trīssimt jūdžu garumā, kura izmaksas ir 1,3 miljardi dolāru7. Šim nolūkam noorganizētais konsorcijs sola padarīt Ekvadoru par vienu no desmit pasaules naftas piegādātājiem uz ASV. Milzīgās teritorijās ir iznīcināti tropu meži, izzuduši papagaiļi un jaguāri, trīs Ekvadoras kultūras atrodas uz iznīcības robežas, vistīrākās upes ir pārvērtušās par liesmojošām kanalizācijas notekām.
Apmēram tajā pašā laikā vietējās ciltis sāka izrādīt pretestību. Piemēram, 2003. gada 7. maijā amerikāņu advokātu grupa, kas pārstāvēja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus iedzimto ekvadoriešu, iesniedza tiesā prasību miljarda dolāru apmērā pret ChevronTexaco Corp. Prasībā ir teikts, ka laikā no 1971. līdz 1992. gadam šis naftas gigants ik dienu ir izlējis zemē un upēs apmēram četrus miljonus galonu toksisku ražošanas ūdeņu, kas satur naftu, smagos metālus un kancerogēnas vielas. Turklāt šis uzņēmums ir atstājis nenoslēgtas atkritumu glabātavas, kas turpina nogalināt cilvēkus un dzīvniekus.
No sava Subaru loga es redzu milzīgus miglas vālus, kas ceļas no mežiem augšup Pastasas kanjoniem. Mans krekls ir izmircis sviedros, kuņģis ir sažņaudzies, bet ne jau tikai no tropiskā karstuma un līkumainā kalnu ceļa. Tā bija maksa par manu lomu šīs valsts izputināšanā. Pateicoties manam kolēģim ES un man pašam, tagad Ekvadorai klājās daudz sliktāk nekā pirms iepazīšanās ar mūsdienu ekonomikas, banku un tehnikas brīnumiem. Kopš 1970. gada par "naftas bumu" dēvētajā laika posmā oficiālais nabadzības līmenis bija pieaudzis no 50% līdz 70%, bezdarba līmenis - no 15% līdz 70%, bet valsts parāds - no divsimt četrdesmit miljoniem līdz sešpadsmit miljardiem dolāru. Tajā pašā laikā trūcīgāko iedzīvotāju slānim atvēlētā dabas resursu daļa bija sarukusi no 20% līdz 6%.
Diemžēl Ekvadora nav nekāds izņēmums. Gandrīz visas valstis, kuras, pateicoties ES pūliņiem, ir tikušas ievilktas zem globālās impērijas lietussarga, piedzīvojušas līdzīgu likteni. Trešās pasaules valstu parāds ir sasniedzis vairāk nekā 2,5 triljonus dolāru, saskaņā ar 2004. gada datiem tā apkalpošanas izmaksas ir līdz 375 miljardiem dolāru. Tas ir vairāk, nekā visas trešās pasaules valstis kopā tērē par veselības aizsardzību un izglītību, un divdesmit reizes vairāk par to, ko attīstības valstis ik gadu saņem kā ekonomisko palīdzību. Gandrīz puse pasaules iedzīvotāju iztiek no mazāk nekā diviem dolāriem dienā; apmēram tikpat daudz viņi saņēma 70. gadu sākumā. Tajā pašā laikā no 70% līdz 90% privātkapitāla un nekustamā īpašuma trešās pasaules valstīs pieder vienam procentam šo valstu ģimeņu; precīzāki dati ir atkarīgi no konkrētās valsts.
ES projektu dēļ Ekvadora ir iestigusi ārvalstu parādos un ir spiesta tērēt to atmaksai milzīgu daļu sava budžeta, tā vietā, lai izmantotu šo naudu palīdzības sniegšanai miljoniem savu pilsoņu, kuri oficiāli atrodas zem nabadzības robežas. Vienīgā iespēja, kā Ekvadora var samazināt starptautisko parādu, ir tropu mežu pārdošana naftas kompānijām. Protams, pirmais iemesls, kura dēļ ES pievērsās Ekvadorai, bija naftas jūra zem Amazones ielejas, kuras apjoms it kā ir pielīdzināms Tuvo Austrumu naftas krājumiem. Globālā impērija pieprasa savu "mārciņu dzīvas miesas" naftas koncesiju veidā.
Ekvadora ir tipisks tādas valsts piemērs, kuru ES iedzinuši politiski ekonomiskos slazdos. No katriem simt dolāriem, kas naftas veidā tiek iegūti no Ekvadoras tropu mežiem, naftas kompānijas sev paņem septiņdesmit piecus dolārus. Trīs ceturtdaļas no atlikušajiem divdesmit pieciem dolāriem tiek novirzītas ārējā parāda atmaksai. No tā, kas paliek pāri, lielākā daļa tiek tērēta armijas un valdības vajadzībām. Veselības aizsardzībai, apmācībai un vistrūcīgāko iedzīvotāju atbalsta programmai tiek atvēlēti tikai apmēram divarpus dolāri. Tādējādi no katriem simt dolāriem, kas naftas veidā tiek iegūti Amazones ielejā, tikai mazāk nekā trīs dolāri nonāk pie cilvēkiem, kuriem vairāk par citiem ir vajadzīga nauda, pie tiem, kuru dzīvi izpostījuši aizsprosti, urbumi, naftas pārvadi, pie tiem, kuri mirst no pārtikas un dzeramā ūdens trūkuma.
Visi šie cilvēki, bet Ekvadora viņu ir miljoniem, un visā pasaulē - miljardiem, ir potenciāli teroristi. Ne jau tāpēc, ka viņi ticētu komunismam, anarhijai vai būtu ļaunuma iemiesojums, bet gluži vienkārši tādēļ, ka viņus ir pārņēmis izmisums. Skatīdamies uz šo aizsprostu, es nodomāju - un tā ar mani bieži mēdza notikt daudzās citās pasaules vietās: kad gan šie cilvēki sāks rīkoties tā, kā amerikāņi 17. gadsimta beigās stājās pretī angļiem, vai Latīņamerikas iedzīvotāji 18. gadsimta sākumā stājās pretī Spānijai?
Šī mūsdienu globālās impērijas izdoma būtu atstājusi kaunā Romas centūrijus, Spānijas konkistadorus, Eiropas 18.-19. gadsimta kolonizatorus. Mēs, ES, rīkojamies prasmīgi; mēs esam apguvuši vēstures mācību. Šodien mūsu rokās vairs nav zobenu. Mēs nenēsājam bruņas vai apģērbu, kas liek mums izcelties starp pārējiem. Tādās valstīs kā Ekvadora, Nigērija un Indonēzija mēs ģērbjamies kā vietējie skolotāji vai veikalu īpašnieki. Vašingtonā vai Parīzē mēs līdzināmies valsts ierēdņiem vai baņķieriem. Mēs izskatāmies kā parasti cilvēki. Mūs var ieraudzīt būvlaukumos un nabadzības pārņemtos ciemos. Mēs runājam par altruismu, vietējās avīzēs stāstām par to, cik brīnišķīgus humanitārus projektus īstenojam. Uz valdību komiteju apspriežu telpu garajiem galdiem mēs izliekam savas tabulas ar secinājumiem un finanšu aprēķiniem, mēs lasām lekcijas Hārvarda biznesa skolā par makroekonomikas brīnumiem. Mēs esam atklāti, mēs nododam atskaites. Vai arī uzskatām sevi par tādiem un kā tādi arī tiekam pieņemti. Tāda ir šī sistēma. Mēs reti izmantojam nelikumīgus līdzekļus, jo pati šī sistēma ir radīta uz viltības pamatiem, bet sistēma pēc definīcijas ir likumīga.
Tomēr - un tas ir ļoti būtisks brīdinājums - ja mēs netiekam galā ar savu uzdevumu, pie darba ķeras daudz nejaukākas sugas ļaudis, kurus mēs, ES, saucam par "šakāļiem". Tie ir cilvēki, kuru izcelsmei var izsekot tieši no agrīnajām impērijām. "Šakāļi" allaž atrodas savā vietā, kaut arī ēnās viņus nevar saskatīt. Taču, tiklīdz viņi atstāj savu slēptuvi, valstu vadītāji tiek gāzti vai arī pēkšņi iet bojā šausmīgās "autokatastrofās".14 Bet, ja gadās tā, ka arī "šakāļi" nespēj izpildīt savu uzdevumu, kā tas notika Irākā un Afganistānā, lietā tiek liktas senās metodes. Turp, kur "šakāļi" cietuši neveiksmi, tiek sūtīta amerikāņu jaunatne - lai nogalinātu un mirtu.
…………...
Mēs apprecējāmies. Ennas tēvs, lielisks inženieris, savulaik bija izgudrojis nozīmīgai raķešu klasei domātu navigācijas sistēmu un par to saņēmis augstu amatu Kara flotes departamentā. Viņa labākais draugs, kuru Enna sauca par tēvoci Frenku (šis vārds ir izdomāts), ieņēma vadošu amatu Nacionālās drošības pārvaldes (NDP) augstākajos ešelonos. Tā bija vismazāk pazīstamā, bet, pēc mana vērtējuma, vislielākā spiegošanas organizācija visā valstī.
Drīz vien pēc mūsu kāzām mani kā iesaukuma vecuma personu izsauca uz medicīnisko apskati. Es tiku atzīts par derīgu karadienestam. Pēc universitātes beigšanas mani gaidīja Vjetnama. Jau doma vien par karošanu Dienvidaustrumāzijā šķita briesmīga, kaut arī karš man allaž bija licies saistošs. Man palīgā nāca tēvocis Frenks. Viņš man paziņoja, ka, strādājot NDP, ir iespējams atlikt iesaukšanu armijā, un noorganizēja man vairākas pārrunas savā pārvaldē, starp kurām bija arī veselu dienu ilgas nogurdinošas pārbaudes ar melu detektoru. Man paziņoja, ka visas šīs pārrunas un pārbaudes palīdzēs noskaidrot, vai es vispār esmu derīgs darbam NDP, un, ja esmu, tad ar to palīdzību varēs noskaidrot manas stiprās un vājās puses, lai izvēlētos man vispiemērotāko darbu. Paturot prātā manu attieksmi pret Vjetnamas karu, es biju pārliecināts, ka šajās pārbaudēs izgāzīšos.
Pārrunu laikā es paziņoju, ka, būdams lojāls Savienoto Valstu pilsonis, esmu pret karu, un ārkārtīgi izbrīnījos, kad mani eksaminatori nesāka iedziļināties šajā tematā. Tā vietā viņi veltīja visu uzmanību manai audzināšanai, attiecībām ar vecākiem, tāda nabaga puritāņa izjūtam, kurš uzaudzis starp nodrošinātiem klasesbiedriem, kuri varējuši baudīt visus dzīves priekus. Viņi mani sīki jo sīki izprašņāja par maniem pārdzīvojumiem, ko izraisījis seksuālu attiecību un naudas trūkums, kā arī par fantāzijām, ko tie bija radījuši. Mani satrieca lielā uzmanība, ko viņi veltīja manām attiecībām ar Farhadu, un interese par to, ka biju samelojis policistiem, lai viņu nenodotu. Sākumā man šķita, ka tas viss, kas, pēc maniem ieskatiem, liecināja par maniem trūkumiem, neļaus mani pieņemt NDP. Tomēr pārrunas turpinājās, un tas lika noprast pretējo. Tikai pēc vairākiem gadiem es sapratu, ka no NDP viedokļa šie trūkumi drīzāk bija priekšrocības. Viņu vērtējuma pamatā bija nevis mana uzticība valstij, bet gan tā neapmierinātība, ko manī izsauca dažādi manas dzīves apstākļi. Dusmas uz vecākiem, apsēstība ar sievietēm, manas ambīcijas attiecībā uz labu dzīvi viņiem bija kā āķis, uz kura mani varēja noķert. Mani centieni kļūt pirmajam mācībās un sportā, sacelšanās pret tēvu, prasme saprasties ar ārzemniekiem, gatavība melot policijai - tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs. Vēlāk es uzzināju, ka Farhada tēvs Irānā sadarbojies ar ASV izlūkdienestu; tādējādi mana draudzība ar viņu pilnīgi noteikti tika uzskatīta par plusu.
…………...
Džons Pērkinss, Ekonomiskā slepkavas grēksūdze, vairāk grāmatas fragmenti lejupielādējami bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ekonomiskaisslepkava.zip
http://www.adrive.com/public/e98e41d8eeef2f346984d1abe8553e178e961342890784c9e94c1e60f19079ee.html
Attīstības psiholoģija, Guna Svence
Mācību līdzeklī var iepazīties ar personības attīstības psiholoģiju. Personības psihiskās attīstības īpatnības raksturotas 8 nodaļās.
Tā kā psiholoģijā par personības attīstības pamatu uzskata pirmos piecus bērnības gadus, tad plašāks materiāls par personības psihiskās attīstības īpatnībām dots pirmajās nodaļās. Par pieaugušo attīstības periodu dziļāku priekšstatu sniedz ģimenes psiholoģija, personības psiholoģija, vadības psiholoģija, grupu psiholoģija, vispārīgā psiholoģija un citas psiholoģijas apakšnozares. Attīstības psiholoģija veido priekšstatu par personības attīstības pamatiem.
Tā kā katrā vecumposmā personības attīstībā ir savs īpašs "jaunveidojums" (pēc Ļ. Vigotska), tad katrā nodaļā akcents likts uz kaut ko citu, piemēram, zīdaiņa un agrīnās bērnības vecumposmā galvenokārt tiek apskatīta emocionālā un kognitīvā attīstība, bet pusaudžu vecumā priekšplānā izvirzās ES koncepcija jeb pašvērtējums, identitātes, savas sociālas lomas meklējumi.
Katrā nodaļā ir koncentrēts būtiskākais par konkrētā vecumposmā personības psihiskās attīstības īpatnībām, tāpēc tekstu var uzskatīt par kompaktu personības attīstības teorijas kopsavilkumu. Labākai uztverei pievienotas skaidrojošās vārdnīcas, kurās vēlreiz sīkāk izskaidroti konkrētās nodaļas jēdzieni.
Attīstības psiholoģija, Guna Svence
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/GunaSvenceAttistibaspsihologija.zip
Tā kā psiholoģijā par personības attīstības pamatu uzskata pirmos piecus bērnības gadus, tad plašāks materiāls par personības psihiskās attīstības īpatnībām dots pirmajās nodaļās. Par pieaugušo attīstības periodu dziļāku priekšstatu sniedz ģimenes psiholoģija, personības psiholoģija, vadības psiholoģija, grupu psiholoģija, vispārīgā psiholoģija un citas psiholoģijas apakšnozares. Attīstības psiholoģija veido priekšstatu par personības attīstības pamatiem.
Tā kā katrā vecumposmā personības attīstībā ir savs īpašs "jaunveidojums" (pēc Ļ. Vigotska), tad katrā nodaļā akcents likts uz kaut ko citu, piemēram, zīdaiņa un agrīnās bērnības vecumposmā galvenokārt tiek apskatīta emocionālā un kognitīvā attīstība, bet pusaudžu vecumā priekšplānā izvirzās ES koncepcija jeb pašvērtējums, identitātes, savas sociālas lomas meklējumi.
Katrā nodaļā ir koncentrēts būtiskākais par konkrētā vecumposmā personības psihiskās attīstības īpatnībām, tāpēc tekstu var uzskatīt par kompaktu personības attīstības teorijas kopsavilkumu. Labākai uztverei pievienotas skaidrojošās vārdnīcas, kurās vēlreiz sīkāk izskaidroti konkrētās nodaļas jēdzieni.
Attīstības psiholoģija, Guna Svence
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/GunaSvenceAttistibaspsihologija.zip
Dzīvnieku ferma, Džordžs Orvels
Fragmenti
…………...
Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka atomam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. Neviens dzīvnieks Anglijā, sasniedzis gada vecumu, vairs nezina, ko nozīmē laime vai vaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijā nav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.
Bet vai tā būtu vienkārši daļa no Dabas likumības? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu zeme ir tik nabadzīga, ka nespēj nodrošināt pienācīgu dzīvi tiem, kas tajā dzīvo? Nē, biedri, tūkstoškārt nē! Anglijas augsne ir auglīga, tās klimats ir labs, tā spēj pārpilnībā apgādāt ar barību daudzkārt lielāku dzīvnieku skaitu nekā tas, kas pašlaik te mājo. Mūsu ferma viena pati spētu uzturēt duci zirgu, divdesmit govju, simtiem aitu - un tie visi dzīvotu tādās ērtībās un cieņā, kādas mēs šobrīd diez vai varam iedomāties. Tad kādēļ gan mēs paliekam šai nožēlojamā stāvoklī? Tādēļ, ka gandrīz visus mūsu darba augļus ir nozaguši cilvēki. Tur, biedri, ir atbilde uz visām mūsu problēmām. Tā koncentrējas vienā vārdā - Cilvēks. Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kas mums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku, un bada un pārpūles galvenais cēlonis būs iznīcināts uz visiem laikiem.
Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiem tikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgt badā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtā darbā aparam zemi, mūsu mēsli dara to auglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena, kam piederētu kas vairāk par paša ādu. Jūs, govis, ko es redzu te savā priekšā, - cik tūkstošus galonu piena jūs esat devušas pēdējā gada laikā? Un kas notika ar pienu, kuram būtu jāizaudzē veselīgi teļi? Vispēdējā lāsīte salija mūsu ienaidnieku rīklēs. Un jūs, vistas, - cik olu jūs esat izdējušas pēdējā gadā, un no cik olām tad izšķīlās cālēni? Visas pārējās nonāca tirgū, lai ienestu naudu Džonsam un viņa saimei. Un tu, Dābolīt, - kur ir tie četri kumeļi, kurus tu dzemdēji un kuriem vajadzēja kļūt par balstu un prieku tavās vecumdienās? Visus pārdeva gada vecumā - nevienu no tiem tu vairs nekad neredzēsi. Ko tu jelkad esi saņēmusi kā atmaksu par četrām radībām un no-strādāšanos tīrumā - izņemot niecīgo barības devu un steliņģi?
Un pat tām nožēlojamām dzīvēm, kādas dzīvojam mēs, netiek ļauts sasniegt dabiskās beigas. Par sevi es nekurnu, jo esmu viens no laimīgajiem. Man ir divpadsmit gadu un ir bijis pāri par četrsimt bērnu. Tāda ir cūkas dabiskā dzīve. Taču beigās neviens dzīvnieks neizbēg no nežēlīgā naža. Jūs, jaunie barokļi, kas sēžat te manā priekšā, - nepaies ne gads, kad ikviens no jums izbrēks savu dzīvību uz kaujamā bluķa. Pie šīm šausmām jānonāk mums visiem - govīm, cūkām, vistām, aitām - katram. Pat zirgiem un suņiem nav labāks liktenis. Bokser, tai pašā dienā, kad tavi varenie muskuļi zaudēs spēku, Džonss pārdos tevi uzpircējam, kurš pārgriezīs tev rīkli un izvārīs tevi medību suņiem. Runājot par suņiem - kad tie kļūst veci un bezzobaini, Džonss piesien tiem pie kakla ķieģeli un noslīcina tos tuvākajā dīķī.
Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kā diena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienā naktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kas tad mums jādara? Nu protams - dienu, nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztu cilvēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums, biedri: Sacelšanās! Es nezinu, kad šī Sacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļas vai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu - agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība. Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri, visā sava mūža īsajā atlikumā! Un galvenais -nododiet šo manu vēsti tālāk tiem, kas nāks pēc jums, lai nākamās paaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.
Un atcerieties, biedri, lai jūsu apņēmība nekad nesašķobās! Lai jūs nemaldina nekādi argumenti! Nekad neklausieties, ja dzirdat runājam, ka Cilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgas intereses, ka vienu labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss ir meli. Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā. Un starp mums, dzīvniekiem, lai valda pilnīga vienprātība, pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki ir ienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.
…………...
Pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos.
SEPTIŅI BAUŠĻI
1.Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.
2.Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.
3.Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.
4.Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.
5.Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.
6.Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.
7.Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.
…………...
Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nākamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut ari lāgiem viņu pārtrauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzirnavu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesākot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlīdzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netīrais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elektrisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.
Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās deviņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.
Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atsevišķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki joprojām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču nekādu debašu vairs nebūšot.
Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīvniekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satraukumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni barokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespējamu jebkuru diskusiju.
Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.
- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Sniedziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedziņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?
-Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.
-Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?
Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki negribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals.
…………...
Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes -, ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku.
Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīkojumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vienkārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kaudzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk naudas, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aizvien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.
Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darījumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzīšanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņemtas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" nodziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.
Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prātus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.
…………...
Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies -, ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzirdot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Neizskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedrojušies ar Sniedziņu.
…………...
Pēc dažām dienām Mjūriela, savā nodabā pārlasīdama Septiņus Baušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens, kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņi bija domājuši, ka Piektais Bauslis ir "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi, kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībā bauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu pār mēru."
…………...
Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cūkas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bezgalīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik dienas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memorandi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.
Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja salmos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām.
…………...
- Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?
Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem principiem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:
VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.
Tad nu vairs nelikās dīvaini, kad nākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja darbu fermā, turēja priekškājā pātagu. Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušas sev radioaparātu, gatavojas ievilkt telefonu un ir parakstījušās uz "Džonu Bullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un "Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvaini ieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutē pastaigājamies saimniekmājas dārzā - un pat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiem mistera Džonsa drēbes un savilka tās mugurā; pats Napoleons staigāja melnos svārkos, bridža biksēs un ādas stulpiņos, bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā, ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.
…………...
Turēdams rokā kausu, bija piecēlies misters Pilkingtons no Foksvudas, viņam jāpasakot pāris vārdu - to viņš uzskatot par savu pienākumu. Šodien viņš un viņa draugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā, paši savām acīm aplūkojuši katru collu -un ko viņi ieraudzījuši? Ne vien vismodernākās saimniekošanas metodes, bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādai vajadzētu kļūt par paraugu ikvienam fermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties, teikdams, ka Dzīvnieku fermas zemākie dzīvnieki veicot vairāk darba un saņemot mazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieks visā grāfistē.
Džordžs Orvels, Dzīvnieku ferma, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/dzivniekferma.zip
…………...
Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka atomam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. Neviens dzīvnieks Anglijā, sasniedzis gada vecumu, vairs nezina, ko nozīmē laime vai vaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijā nav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.
Bet vai tā būtu vienkārši daļa no Dabas likumības? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu zeme ir tik nabadzīga, ka nespēj nodrošināt pienācīgu dzīvi tiem, kas tajā dzīvo? Nē, biedri, tūkstoškārt nē! Anglijas augsne ir auglīga, tās klimats ir labs, tā spēj pārpilnībā apgādāt ar barību daudzkārt lielāku dzīvnieku skaitu nekā tas, kas pašlaik te mājo. Mūsu ferma viena pati spētu uzturēt duci zirgu, divdesmit govju, simtiem aitu - un tie visi dzīvotu tādās ērtībās un cieņā, kādas mēs šobrīd diez vai varam iedomāties. Tad kādēļ gan mēs paliekam šai nožēlojamā stāvoklī? Tādēļ, ka gandrīz visus mūsu darba augļus ir nozaguši cilvēki. Tur, biedri, ir atbilde uz visām mūsu problēmām. Tā koncentrējas vienā vārdā - Cilvēks. Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kas mums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku, un bada un pārpūles galvenais cēlonis būs iznīcināts uz visiem laikiem.
Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiem tikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgt badā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtā darbā aparam zemi, mūsu mēsli dara to auglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena, kam piederētu kas vairāk par paša ādu. Jūs, govis, ko es redzu te savā priekšā, - cik tūkstošus galonu piena jūs esat devušas pēdējā gada laikā? Un kas notika ar pienu, kuram būtu jāizaudzē veselīgi teļi? Vispēdējā lāsīte salija mūsu ienaidnieku rīklēs. Un jūs, vistas, - cik olu jūs esat izdējušas pēdējā gadā, un no cik olām tad izšķīlās cālēni? Visas pārējās nonāca tirgū, lai ienestu naudu Džonsam un viņa saimei. Un tu, Dābolīt, - kur ir tie četri kumeļi, kurus tu dzemdēji un kuriem vajadzēja kļūt par balstu un prieku tavās vecumdienās? Visus pārdeva gada vecumā - nevienu no tiem tu vairs nekad neredzēsi. Ko tu jelkad esi saņēmusi kā atmaksu par četrām radībām un no-strādāšanos tīrumā - izņemot niecīgo barības devu un steliņģi?
Un pat tām nožēlojamām dzīvēm, kādas dzīvojam mēs, netiek ļauts sasniegt dabiskās beigas. Par sevi es nekurnu, jo esmu viens no laimīgajiem. Man ir divpadsmit gadu un ir bijis pāri par četrsimt bērnu. Tāda ir cūkas dabiskā dzīve. Taču beigās neviens dzīvnieks neizbēg no nežēlīgā naža. Jūs, jaunie barokļi, kas sēžat te manā priekšā, - nepaies ne gads, kad ikviens no jums izbrēks savu dzīvību uz kaujamā bluķa. Pie šīm šausmām jānonāk mums visiem - govīm, cūkām, vistām, aitām - katram. Pat zirgiem un suņiem nav labāks liktenis. Bokser, tai pašā dienā, kad tavi varenie muskuļi zaudēs spēku, Džonss pārdos tevi uzpircējam, kurš pārgriezīs tev rīkli un izvārīs tevi medību suņiem. Runājot par suņiem - kad tie kļūst veci un bezzobaini, Džonss piesien tiem pie kakla ķieģeli un noslīcina tos tuvākajā dīķī.
Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kā diena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienā naktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kas tad mums jādara? Nu protams - dienu, nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztu cilvēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums, biedri: Sacelšanās! Es nezinu, kad šī Sacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļas vai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu - agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība. Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri, visā sava mūža īsajā atlikumā! Un galvenais -nododiet šo manu vēsti tālāk tiem, kas nāks pēc jums, lai nākamās paaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.
Un atcerieties, biedri, lai jūsu apņēmība nekad nesašķobās! Lai jūs nemaldina nekādi argumenti! Nekad neklausieties, ja dzirdat runājam, ka Cilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgas intereses, ka vienu labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss ir meli. Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā. Un starp mums, dzīvniekiem, lai valda pilnīga vienprātība, pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki ir ienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.
…………...
Pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos.
SEPTIŅI BAUŠĻI
1.Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.
2.Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.
3.Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.
4.Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.
5.Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.
6.Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.
7.Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.
…………...
Beidzot pienāca diena, kad Sniedziņa plāni bija pabeigti. Nākamās svētdienas Sapulcē jautājums par to, vai sākt vai nesākt darbu pie vējdzirnavu celšanas, bija jāliek uz balsošanu. Kad dzīvnieki bija sanākuši lielajā kūtī, Sniedziņš piecēlās un, kaut ari lāgiem viņu pārtrauca aitu blēšana, izklāstīja savus pamatojumus par labu vējdzirnavu celtniecībai. Tad atbildēt piecēlās Napoleons. Viņš ļoti mierīgi pateica, ka vējdzirnavas esot tīrās blēņas un ka viņš nevienam neiesākot balsot par tām, un tūliņ atkal apsēdās; viņš bija runājis labi ja pusminūti un likās gandrīz vai vienaldzīgs pret savu vārdu iespaidu. Te nu kājās pielēca Sniedziņš un, apklusinājis aitas, kas atkal bija sākušas blēt, izplūda dedzīgos aicinājumos atbalstīt vējdzirnavu būvi. Līdz šim dzīvnieku simpātijas bija dalījušās gandrīz vienlīdzīgās daļās, taču Sniedziņa daiļrunība tos acumirklī aizrāva. Viņš jūsmīgi atainoja Dzīvnieku fermu tādu, kāda tā varētu būt, ja netīrais, smagais darbs tiktu novelts no dzīvnieku pleciem. Viņa iztēle nu jau bija tikusi daudz tālāk par salmu griezējiem un runkuļu šķēlētājiem. Elektrība, viņš teica, spējot darbināt kuļmašīnas, arklus, ecēšas, veltņus, kūlīšsējējus, turklāt apgādāt katru steliņģi ar elektrisko gaismu, karstu un aukstu ūdeni un elektrisko sildītāju. Brīdī, kad viņš beidza runāt, nebija nekādu šaubu, kādi būs balsošanas rezultāti. Taču tieši šai mirklī piecēlās Napoleons un, iesānis uzmetis Sniedziņam savādu skatienu, izgrūda spalgu kviecienu, kādu neviens no viņa vēl nekad nebija dzirdējis.
Pēc tam ārpusē atskanēja baismīgas rejas un šķūnī iedrāzās deviņi milzīgi suņi ar misiņkniedētām kaklasiksnām. Tie metās tieši virsū Sniedziņam, kas tikko paguva pietrūkties no savas vietas, lai paglābtos no zobu kampieniem. Acumirklī viņš bija ārā pa durvīm, un suņi izšāvās viņam pakaļ. Pārāk pārsteigti un izbiedēti, lai runātu, visi dzīvnieki barā spraucās durvīs, lai redzētu pakaļdzīšanos. Sniedziņš nesās pa garajām ganībām, kas veda uz ceļu. Viņš skrēja tā, kā spēj skriet tikai cūka, taču suņi jau mina viņam uz papēžiem. Pēkšņi Sniedziņš paklupa, un šķita, ka nu viņš jau ir suņiem rīklē. Tomēr viņš piecēlās un sāka skriet vēl ātrāk, bet suņi atkal viņu panāca. Viens no tiem teju, teju sagrāba zobos Sniedziņa asti, taču Sniedziņš pēdējā mirklī to pavicināja un izglābās. Tad viņš, cik jaudas, izrāvās uz priekšu, iegūdams pāris collu, izspraucās pa caurumu dzīvžogā un nozuda skatienam.
Napoleons līdz ar suņiem, kas viņam sekoja, tagad uzkāpa uz paaugstinājuma, kur reiz bija stāvējis Majors, turēdams savu runu. Napoleons paziņoja, ka no šā laika svētdienas rītu Sapulces vairs nenotikšot. Tās esot gluži liekas, viņš teica, un tīrā laika šķiešana. Turpmāk visus jautājumus, kas attiecas uz darbiem fermā, izšķiršot īpaša Cūku Komiteja, kuru vadīšot viņš pats. Cūkas pulcēšoties atsevišķi un pēc tam paziņošot savus lēmumus pārējiem. Dzīvnieki joprojām salasīšoties svētdienas rītos, lai salutētu karogam, nodziedātu "Angļu zvērus" un saņemtu rīkojumus nākamajai nedēļai, taču nekādu debašu vairs nebūšot.
Par spīti šausmām, ko bija izraisījusi Sniedziņa padzīšana, dzīvniekus šis paziņojums apmulsināja. Daži būtu protestējuši, ja vien prastu atrast īstos argumentus. Pat Bokseris juta neskaidru satraukumu. Viņš atglauda ausis, vairākkārt sapurināja cekulu un izmisīgi centās sakārtot domas, tomēr beigu beigās nespēja izdomāt nekā, ko teikt. Toties dažas cūkas pašas izteicās gluži skaidri. Četri jauni barokļi priekšējā rindā izgrūda spalgus nepatikas kviecienus, pielēca kājās un visi reizē sāka runāt. Taču suņi, kas sēdēja ap Napoleonu, negaidot dobji, draudoši ierūcās, un cūkas apklusa un atkal apsēdās. Tad aitas ņēmās šaušalīgi blēt "Četras kājas - labi, divas kājas -slikti!", kas turpinājās gandrīz ceturtdaļstundu un padarīja neiespējamu jebkuru diskusiju.
Pēcāk Kviecēju nosūtīja apstaigāt fermu un izskaidrot jauno kārtību pārējiem.
- Biedri, - viņš teica, - es no sirds ticu, ka ikviens dzīvnieks šeit novērtē upuri, ko nes Biedrs Napoleons, uzņemdamies šo papildu darbu. Neiedomājieties, biedri, ka būt par vadītāju ir izprieca! Gluži otrādi, tā ir liela un smaga atbildība. Neviens nav pārliecināts vairāk par Biedru Napoleonu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi. Viņš būtu bezgala laimīgs, ja varētu ļaut jums pašiem pieņemt lēmumus. Taču dažreiz var gadīties, ka jūs, biedri, pieņemat nepareizus lēmumus, un kas ar mums notiktu tad? Ja nu jūs būtu nolēmuši sekot Sniedziņam, kad viņš ņēmās māžoties ar tām vējdzirnavām, - Sniedziņam, kurš, kā mēs tagad zinām, bija tīrais noziedznieks?
-Viņš drošsirdīgi cīnījās Laidara kaujā, - kāds ieminējās.
-Ar drošsirdību vien nepietiek! - Kviecējs attrauca. - Lojalitāte un paklausība ir svarīgākas. Un, runājot par Laidara kauju, es ticu, pienāks laiks, kad mēs ieraudzīsim, ka Sniedziņa nopelni tajā bijuši stipri pārspīlēti. Disciplīna, biedri, dzelzs disciplīna! Tāds ir šodienas lozungs. Viens kļūmīgs solis, un mūsu ienaidnieki būtu klāt. Jūs, biedri, taču negribēsiet, lai atgriežas Džonss?
Šis arguments nu reiz bija neapgāžams. Protams, dzīvnieki negribēja, lai atgriežas Džonss; ja debates svētdienas rītos spēj atvest viņu atpakaļ, tad debatēm jādara gals.
…………...
Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes -, ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku.
Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīkojumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vienkārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kaudzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk naudas, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aizvien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.
Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darījumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzīšanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņemtas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" nodziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.
Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prātus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.
…………...
Pēc dažām dienām, kad eksekūciju radītais izbīlis bija pierimis, daži dzīvnieki atcerējās - vai domājās atceramies -, ka Sestajā Bauslī bijis teikts "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku". Un, lai gan neviens negribēja pieminēt to, cūkām vai suņiem dzirdot, visi juta, ka nule notikušie asinsdarbi nesaskan ar Bausli. Dābolīte palūdza Bendžaminam, lai viņš izlasa Sesto Bausli, bet, kad Bendžamins, kā parasti, noteica, ka atsakoties iejaukties šādās lietās, viņa atveda Mjūrielu. Mjūriela izlasīja Bausli. Tas skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku bez iemesla." Neizskaidrojamā veidā divi pēdējie vārdi bija izkūpējuši no dzīvnieku atmiņas. Toties tagad viņi redzēja, ka Bauslis nav pārkāpts; bija itin skaidrs, ka ir pamatots iemesls nogalināt nodevējus, kuri biedrojušies ar Sniedziņu.
…………...
Pēc dažām dienām Mjūriela, savā nodabā pārlasīdama Septiņus Baušļus, ievēroja, ka to vidū ir vēl viens, kuru dzīvnieki atcerējušies aplam. Viņi bija domājuši, ka Piektais Bauslis ir "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu", bet tur bija vēl divi vārdi, kurus viņi bija aizmirsuši. Patiesībā bauslis skanēja tā: "Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu pār mēru."
…………...
Nezin kāpēc šķita, ka ferma ir kļuvusi bagātāka, dzīvniekiem pašiem nekļūstot bagātākiem ne par matu - izņemot, protams, cūkas un suņus. Pa daļai tā varbūt iznāca tāpēc, ka te bija tik daudz cūku un tik daudz suņu. Nebija jau gluži tā, ka šie radījumi nemaz nestrādātu - savā veidā. Kviecējs nekad nepiekusa skaidrot, cik bezgalīgi daudz rūpju sagādājot fermas uzraudzīšana un organizācija. Lielu tiesu šī darba pārējie dzīvnieki savā dumjībā nemaz nebūtu spējīgi izprast. Piemēram, Kviecējs tiem pastāstīja, ka cūkām ik dienas jāpieliekot neiedomājamas pūles, lai sagatavotu noslēpumainas lietas ar nosaukumiem "reģistri", "ziņojumi", "protokoli" un "memorandi". Tās esot lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas jānoklāj ar burtiem, un, tiklīdz noklātas, tās sadedzinot krāsnī. Tam esot milzīga nozīme fermas labklājībā, Kviecējs teica. Tomēr barību nedz cūkas, nedz suņi ar savu darbu nesagādāja; un viņu bija ļoti daudz, un ēstgriba viņiem aizvien bija laba.
Kas attiecas uz pārējiem, tad viņu dzīve, cik nu viņi paši zināja, palika tāda pati kā aizvien. Lielākoties viņi bija izsalkuši, gulēja salmos, padzērās dīķī, sūri grūti strādāja tīrumos; ziemā viņus mocīja aukstums, vasarā - mušas. Dažkārt vecākie no viņu vidus visiem spēkiem sakopoja savas miglainās atmiņas un pūlējās tikt skaidrībā, vai Sacelšanās pirmajās dienās, kad nule bija padzīts Džonss, apstākļi bijuši labāki vai sliktāki nekā tagad. Viņi nespēja atcerēties. Nebija nekā, ar ko varētu salīdzināt tagadējo dzīvi: viņiem nebija, pēc kā spriest, vienīgi Kviecēja skaitļu virtenes, kuras nemainīgi rādīja, ka viss iet aizvien labāk un labāk. Dzīvnieki uzskatīja šo problēmu par neatrisināmu; tagad viņiem gan atlika maz laika prātot par šādām lietām.
…………...
- Vai Septiņi Baušļi ir tādi paši, kā bijuši, Bendžamin?
Šoreiz Bendžamins bija ar mieru atkāpties no saviem principiem un nolasīja viņai priekšā, kas rakstīts uz sienas. Tagad tur bija vairs tikai viens vienīgs Bauslis. Tas skanēja:
VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.
Tad nu vairs nelikās dīvaini, kad nākamajā dienā cūkas, kuras uzraudzīja darbu fermā, turēja priekškājā pātagu. Nelikās dīvaina ziņa, ka cūkas nopirkušas sev radioaparātu, gatavojas ievilkt telefonu un ir parakstījušās uz "Džonu Bullu", "Gardajiem Kumosiņiem" un "Ikdienas Spoguli". Nelikās dīvaini ieraudzīt Napoleonu ar pīpi mutē pastaigājamies saimniekmājas dārzā - un pat ne tas, ka cūkas izņēma no skapjiem mistera Džonsa drēbes un savilka tās mugurā; pats Napoleons staigāja melnos svārkos, bridža biksēs un ādas stulpiņos, bet viņa mīļākā sivēnmāte - muarē kleitā, ko svētdienās tika valkājusi misis Džonsa.
…………...
Turēdams rokā kausu, bija piecēlies misters Pilkingtons no Foksvudas, viņam jāpasakot pāris vārdu - to viņš uzskatot par savu pienākumu. Šodien viņš un viņa draugi esot ieradušies Dzīvnieku fermā, paši savām acīm aplūkojuši katru collu -un ko viņi ieraudzījuši? Ne vien vismodernākās saimniekošanas metodes, bet arī tādu disciplīnu un kārtību, kādai vajadzētu kļūt par paraugu ikvienam fermerim. Viņš domājot, ka nekļūdīšoties, teikdams, ka Dzīvnieku fermas zemākie dzīvnieki veicot vairāk darba un saņemot mazāk barības nekā jebkurš cits dzīvnieks visā grāfistē.
Džordžs Orvels, Dzīvnieku ferma, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/dzivniekferma.zip
Pieaugušo psiholoģija, Guna Svence
Pieaugušo psiholoģija, Guna Svence
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/GunaSvencePieaugusopsihologija.zip
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/GunaSvencePieaugusopsihologija.zip
Cilvēks dzīvo grupā, Silva Omārova
Grāmatā aplūkoti svarīgākie personības un grupu sociālpsiholoģiskie parametri. Aprakstītas personības socializācijas procesa svarīgākās fāzes, likumsakarības un mehānismi. Uzmanība veltīta personības statusu—lomu un vajadzību—dispozīciju koncepcijām. Grāmatā iztirzātas personības un sociālo grupu attiecības un mijiedarbība, raksturoti svarīgākie grupu sociālpsiholoģiskie, dinamiskie procesi: grupas veidošanās un attīstība, saliedēšanās un psiholoģiskā savienojamība, grupas normas un sankcijas, grupas ietekme un konformisma fenomens, vadības un līderības procesi, lēmumu pieņemšana grupā, grupas apziņas attīstība, lomu un pozīciju struktūras veidošanās. Blakus mazo grupu sociālpsiholoģisko problēmu apskatei grāmatā pievērsta uzmanība arī dažu lielo sociālo grupu psiholoģijas īpatnībām — pūļa psiholoģijai, organizāciju psiholoģijai, dzimumu psiholoģijai. Tiek analizēti masveida sociālpsiholoģiskie fenomeni — panika, baumas, sociālpsiholoģiskā inficēšanās, atdarināšana, suģestija.
Grāmata veidota uz lekciju kursa bāzes, kuru autore vairākus gadus lasa Latvijas Universitātes psiholoģijas un socioloģijas specialitāšu studentiem. Autores shēmas ir šī kursa sastāvdaļa.
Grāmata domāta plašam lasītāju lokam: studentiem, pedagogiem, dažāda ranga vadītājiem, visiem, kas nopietni interesējas par sociālo psiholoģiju.
Cilvēks dzīvo grupā, Silva Omārova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/SilvaOmarovaCilveeksDzivoGrupaa.zip
Grāmata veidota uz lekciju kursa bāzes, kuru autore vairākus gadus lasa Latvijas Universitātes psiholoģijas un socioloģijas specialitāšu studentiem. Autores shēmas ir šī kursa sastāvdaļa.
Grāmata domāta plašam lasītāju lokam: studentiem, pedagogiem, dažāda ranga vadītājiem, visiem, kas nopietni interesējas par sociālo psiholoģiju.
Cilvēks dzīvo grupā, Silva Omārova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/SilvaOmarovaCilveeksDzivoGrupaa.zip
Cilvēks runā ar cilvēku, Silva Omārova
Grāmatā aplūkotas svarīgākās saskarsmes psiholoģijas problēmas, galvenie jēdzieni un teorētiskās pieejas. Sniegtas praktiskas rekomendācijas personīgās un lietišķās saskarsmes kultūras uzlabošanai. Daži populāri psiholoģiski testi paredzēti lasītāju pašizziņai.
Grāmata domāta plašam lasītāju lokam, visiem, kas interesējas par sociālo psiholoģiju.
Cilvēks runā ar cilvēku, Silva Omārova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/SilvaOmarovaCilveeksRunaaArCilveeku.zip
Grāmata domāta plašam lasītāju lokam, visiem, kas interesējas par sociālo psiholoģiju.
Cilvēks runā ar cilvēku, Silva Omārova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/SilvaOmarovaCilveeksRunaaArCilveeku.zip
Personība. Teorijas un to radītāji. Ārija Karpova
Grāmata aplūkots viens no aktuālākajiem mūsdienu psiholoģijas pamatvirzieniem — personības psiholoģija. Pastāstīts par tās galveno ideju autoriem un svarīgāko jēdzienu un metožu radītājiem, sākot ar psihoanalīzes pirmsācēju Z. Freidu un beidzot ar mūsdienu moderno pieeju un teoriju dibinātājiem. Autore atklāj personības psiholoģijas būtību tās rašanās procesā, aizraujošā uzskatu cīņā. Darbs iecerēts kā mācību līdzeklis augstskolām, bet tas noderēs arī pedagogiem, vecāko klašu skolēniem un visiem, kurus interesē personības psiholoģija.
Personība. Teorijas un to radītāji. Ārija Karpova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ArijaKarpovaPersoniba.zip
Personība. Teorijas un to radītāji. Ārija Karpova
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ArijaKarpovaPersoniba.zip
Nezinīša piedzīvojumi, Nikolajs Nosovs
Kādā pasaku pilsētā dzīvo knēveļi. Un nebūtu nekādu pārpratumu, ja vien knēveļi nedalītos knauķos un knīpās. Katrs sevi cienošs knauķis necieta knīpas, bet knīpas savukārt lepojās, ka nav līdzīgas knauķiem. Lai uzzinātu, kādus darbus un nedarbus var pastrādāt Nezinītis un viņa draugi Zinītis, Tabletiņš, Skrūvītis un ķīlītis, Tūbiņā, Apalītis un daudzi citi un kas viņiem lika paraudzīties ar citu skatu uz mīlīgajām knīpām, atliek vien ķerties pie grāmatas lasīšanas.
Nezinīša piedzīvojumi, Nikolajs Nosovs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/nezinitis.zip
http://uploadingit.com/d/80VEKNBU8ETNMLSE (FB2 formātā)
http://uploadingit.com/d/4S1MSGUAXV9HOGJQ (FB2 formātā)
http://uploadingit.com/d/R8OQ0GCSVVCU9H7J (FB2 formātā)
Nezinīša piedzīvojumi, Nikolajs Nosovs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/nezinitis.zip
http://uploadingit.com/d/80VEKNBU8ETNMLSE (FB2 formātā)
http://uploadingit.com/d/4S1MSGUAXV9HOGJQ (FB2 formātā)
http://uploadingit.com/d/R8OQ0GCSVVCU9H7J (FB2 formātā)
Ronja - laupītāja meita, Astrīda Lindgrēne
Ronja piedzima pērkona naktī. Viņa nenojauta, ka piedzimusi laupītāju vadoņa Matisa ģimenē. šajā naktī laupītāju vadoņa Borkas ģimenē piedzima puišelis Birks. Vēl šajā naktī zibens pāršķēla Matisa pili uz pusēm. Un – tavu nekaunību – atšķeltajā pils ziemeļu pusē ievācās dzīvot Borkas laupītāji. Kopš neatminamiem laikiem Borkas dzimta bija naidojusies ar Matisa dzimtu. Vai iespējams, ka Ronja un Birks kļūs par nešķiramiem draugiem, ka pavasarī viņi pārcelsies dzīvot uz Lāиalu un ka Matiss solīsies viņus šad tad apciemot?
Audiogrāmatas versija: http://www.pasakas.net/audiogramatas/astrida_lindgrene/r/ronja_-_laupitaja_meita/
Ronja - laupītāja meita, Astrīda Lindgrēne
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Ronja.zip
http://uploadingit.com/d/JGRV1EKYTVOT9AZV (FB2 formātā)
Audiogrāmatas versija: http://www.pasakas.net/audiogramatas/astrida_lindgrene/r/ronja_-_laupitaja_meita/
Ronja - laupītāja meita, Astrīda Lindgrēne
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Ronja.zip
http://uploadingit.com/d/JGRV1EKYTVOT9AZV (FB2 formātā)
Arabella – jūras laupītāja meita, Aino Pervika
Igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmata stāsta par bēdīgi slaveno «fortūnas džentlmeņu» — jūras pirātu — gaitām. Galvenā varone, nežēlīgā kapteiņa Svina meita, tomēr spēj sveikā izkļūt no visām briesmām un izvēlas cilvēka cienīgu dzīvi.
Arabella – jūras laupītāja meita, Aino Pervika
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/arabela.zip
http://uploadingit.com/d/H7TLGEDOXG6KOFHY (FB2 formātā)
Arabella – jūras laupītāja meita, Aino Pervika
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/arabela.zip
http://uploadingit.com/d/H7TLGEDOXG6KOFHY (FB2 formātā)
Akvārijs, Viktors Suvorovs
Viktors Suvorovs (īstajā vārdā Vladimirs Rezuns) dzimis 1947. gadā. Beidzis Kaļiņinas suvoroviešu un Kijevas augstāko kara skolu. Bijis kara apgabala štāba izlūkošanas pārvaldes virsnieks. No 1970. gada — PSKP nomenklatūras darbinieks. 1974. gadā beidzis Kara diplomātisko akadēmiju. Četrus gadus strādājis Galvenās izlūkošanas pārvaldes rezidentūrā Ženēvā. 1978. gadā aizbēdzis uz Lielbritāniju, par to viņam piespriests nāvessods. Sarakstījis vairākas grāmatas.
V. Suvorova darbs "Akvārijs" daudzās valstīs ir kļuvis par bestselleru. Spilgti un lakoniski autors stāsta par to, kā nokļuvis Galvenajā izlūkošanas pārvaldē, par padomju izlūku skolas apmācības sistēmu un savu darbību ārzemēs. V. Suvorovs patiesi pārliecinoši atklāj izlūku savstarpējo attiecību psiholoģiju (piemēram, nepārtrauktu kolēģu izsekošanu) slepenā dienesta sistēmā, kur galvenais virzītājspēks ir tieksme par katru cenu virzīties augšup pa karjeras kāpnēm un izdzīvot.
Fragmenti
…………...
Ja jums pēkšņi ir iegribējies strādāt KGB sistēmā, tad brauciet uz jebkuru apgabala centru. Centrālajā laukumā noteikti būs Ļeņina statuja, bet aiz tās obligāti — milzīga ēka ar kolonnām. Tā ir partijas apgabala komiteja. Tepat kaut kur blakus atrodas KGB apgabala pārvalde. Turpat uz laukuma pajautājiet jebkuram garāmgājējam, un viņš jums parādīs, re, to pelēko ēku — visai drūmu. Jā, jā, tieši uz to dzelzsbetona ēku Ļeņins rāda ar roku. Bet var arī negriezties pie apgabala pārvaldes. Var griezties specdaļā savā darba vietā. Šeit arī ikviens jums palīdzēs: taisni uz priekšu pa gaiteni, pa labi durvis, apvilktas ar melnu ādu. Var kļūt par KGB darbinieku vēl vienkāršāk. Vajag griezties pie specdarbinieka. Tādu var atrast jebkurā Dieva aizmirstā dzelzceļstacijā, katrā fabrikā, un gadās, ka pat jebkurā cehā. Specdarbinieks ir katrā pulkā, jebkurā institūtā, ikvienā cietumā, ikkatrā partijas komitejā, konstruktoru birojā. Bet komjauniešu organizācijās, arodbiedrībās, sabiedriskajās un brīvprātīgajās organizācijās tādu darbinieku ir pat ļoti daudz. Pieej klāt un saki: es gribu iestāties KGB! Pieņems vai ne — tas ir pavisam cits jautājums (protams, ka nepieņems!), bet ceļš uz KGB ir atvērts visiem, un šo ceļu nav vajadzības ilgi meklēt.
Bet tikt iekšā GI pārvaldē gan nav tik viegli. Pie kā griezties? Kam lūgt padomu? Pie kādām durvīm klauvēt? Varbūt painteresēties milicijā? Milicijā paraustītu plecus: nav tādas organizācijas.
Gruzijā milicija pat izdod mašīnu numuru zīmes ar burtiem GRU (kas nozīmē GIP krievu valodā.— Tulk. piezīme), nenojaušot, ka šiem burtiem varētu būt noslēpumaina nozīme. Brauc tāda mašīna pa valsts ceļiem, un neviens nebrīnās, pat mašīnai pakaļ nepaskatās. Normālam cilvēkam, tāpat kā visai padomju milicijai, šie burti neko nenozīmē un neizsauc nekādas asociācijas. Vienkāršie pilsoņi nav par to neko dzirdējuši, un arī milicija par to neko nav dzirdējusi.
KGB sistēmā ir miljoniem brīvprātīgo, bet ne GI pārvaldē. Tā ir galvenā atšķirība. GIP ir slepena organizācija. Tā nav nevienam zināma, un tādēļ neviens uz turieni pēc savas iniciatīvas neiet. Bet pieņemsim, ka ir atradies tāds brīvprātīgais un viņš ir kaut kādā veidā atradis tās durvis, kur vajag pieklauvēt, un saka: «Pieņemiet.» Vai pieņems? Nē, nepieņems. Brīvprātīgie nav vajadzīgi. Brīvprātīgo nekavējoties arestēs, un viņu gaida smaga un ilga izmeklēšana. Būs daudz jautājumu. Kur tu šos trīs burtus esi dzirdējis? Kā tu varēji mūs atrast? Bet galvenais — kas tev palīdzēja? Kas? Kas? Kas? Atbildi, kuņa! Patiesas atbildes GI pārvaldē prot izspiest. Atbildi no jebkura cilvēka izdabūs. To es jums garantēju. Agri vai vēlu atradīs noplūdes avotu. Tāds izrādīsies tas, kuram ir uzticēts noslēpums, bet kura mēle pārkāpj pieļaujamos standartus. Jā, GIP māk izraut tādas mēles. GIP kopā ar tādām mēlēm atrauj arī galvu. Tas ir zināms ikkatram, kas ir nokļuvis GI pārvaldē. Sargā savu galvu. Bet to var saglabāt, tikai būdams piesardzīgs ar savu mēli. Par GIP drīkst runāt tikai GI pārvaldē. Runāt drīkst tā, lai tava balss nebūtu dzirdama aiz caurspīdīgajām lepnās ēkas sienām Hodinkā. Ikviens, kas ir nokļuvis GI pārvaldē, svēti ievēro Akvārija likumu: «Viss, par ko mēs te iekšā runājam, lai arī paliek te iekšā. Lai neviens mūsu vārds nenokļūst ārpus caurspīdīgajām sienām.» Un šādas kārtības dēļ reti kāds aiz stikla sienām zina par to, kas notiek iekšpusē. Bet tas, kurš zina,— tas klusē, tādēļ ka visi zinošie klusē. Es personiski nekad par GIP neko nebiju dzirdējis.
…………...
— Pie mums likums ir vienkāršs — ieeja maksā rubli. Izeja — divus. Tas nozīmē, ka iestāties organizācijā ir grūti, bet izstāties — vēl grūtāk. Teorētiski visiem organizācijas locekļiem ir paredzēta tikai viena izeja — caur skursteni. Vieniem tā ir ar cieņu, citiem ar negodu, bet visiem skurstenis ir tikai viens. Tikai caur to mēs izejam no organizācijas. Tas, lūk, ir tas skurstenis,— Sedojs pamāj uz milzīgu, visas sienas lielumā, logu.— Pamielo acis.
No devītā stāva man atklājas milzīga, bezgalplaša tukša lidlauka panorāma, kas izpletās līdz apvārsnim. Skatoties lejup, varēja redzēt smilšu celiņu mudžekli starp krūmu elastīgajām sienām. Dārza zaļumu un lidlauka izdegušo zāli vienu no otra atdala nesagraujama betona siena ar biezu dzeloņstiepļu tīklu un baltiem skrituļiem.
— Tas pats jau ir .. .— Sedojs pamāj uz pazemu, ap desmit metru augstu, platu četrstūrainu skursteni virs lēzena darvas segta jumta. Melnais jumts peld pa ceriņu zaļajiem viļņiem kā plosts okeānā vai kā veco laiku bruņukuģis ar zemiem bortiem un neglītu skursteni. No skursteņa vijas augšup tikko manāma caurspīdīga dūmu strūkla.
— Tur laikam kāds atstāj organizāciju?
— Nē,— smaidīdams atbild Sedojs.— Skurstenis ir ne tikai izeja mums, bet arī enerģijas avots un mūsu noslēpumu glabātājs. Tur tagad vienkārši dedzina slepenus dokumentus. Ziniet ko, labāk sadedzināt nekā glabāt. Tā ir drošāk. Ja kāds no organizācijas aiziet, tad dūmi ir citādi, tad tie ir biezi, ar sodrējiem. Ja tu reiz iestāsies šinī organizācijā, tad tu kādreiz izlidosi debesīs caur šo skursteni. Bet tas ne tagad. Tagad organizācija dod tev pēdējo iespēju atteikties, pēdējo izdevību padomāt par savu izvēli. Lai tev būtu par ko domāt, parādīšu tev filmu.
Sedojs nospiež pogu uz pults un apsēžas uz krēsla man blakus. Smagie, brūnie aizkari ar vieglu švīkoņu aizklāj platos logus, un tūlīt uz ekrāna — bez titriem un ievadvārdiem — parādās attēls. Filma ir melnbalta, veca un pamatīgi nodilusi. Skanas nav, un tādēļ ir skaidri dzirdama kinoaparāta tarkšķēšana.
Uz ekrāna ir redzama augsta, drūma istaba bez logiem. Kaut kas vidējs starp cehu un katlu telpu. Tuvplānā ir redzama krāsns ar durtiņām, kas atgādina maza cietokšņa vārtus, un vadrenes, kas ved iekšā krāsnī kā sliedes tunelī. Pie kurtuves atrodas cilvēki pelēkos ķiteļos. Kurinātāji. Lūk, padod zārku. Tagad viss ir skaidrs! Krematorija. Laikam gan tā pati, kuru es redzēju pa logu. Cilvēki pelēkajos ķiteļos paceļ zārku un uzstāda to uz vadrenēm. Kurtuves durtiņas lēnām atiet viena no otras, zārku mazliet pagrūž, un tas aiznes savu nezināmo mītnieku iekšā rūcošajās liesmās.
Bet tagad kamera parāda tuvplānā dzīva cilvēka seju. Tā ir klāta ar sviedriem. Pie kurtuves ir karsti. Seju rāda no visām pusēm — ļoti ilgi. Beidzot kamera attālinās un rāda cilvēku visā augumā. Viņš nav ķitelī, bet gan dārgā uzvalkā, tiesa gan, pilnīgi saburzītā. Kaklasaite ir savīta kā striķis. Cilvēks ir stingri piesiets ar tērauda stiepli pie sanitārajām nestuvēm, bet nestuves ir noliktas uz rokturiem pie sienas tā, lai cilvēks varētu redzēt kurtuvi.
Beidzot nāk piesietā cilvēka kārta. Nestuves ir atkal uz vadrenēm, un es no jauna dzirdu šo nedzirdamo kliedzienu, kas varbūt ir spējīgs izraut durvis no virām. Es ar cerību ielūkojos piesietā cilvēka sejā. Es cenšos atrast vājprātības pazīmes viņa sejā. Trakiem ir viegli šajā pasaulē. Taču tādu pazīmju skaistajā, vīrišķīgajā sejā nav. Šo seju nav sakropļojis vājprātības zīmogs. Vienkārši cilvēkam negribas tikt iebāztam krāsnī, un viņš cenšas to kaut kā izteikt. Bet kā citādi to lai izteic, ja ne ar kliedzienu? Tāpēc viņš arī kliedz. Šis kliedziens, par laimi, nav iemūžināts. Re, lakotās kurpes iegāja ugunī. Velns rāvis, iegāja. Plosās uguns. Droši vien, pūš iekšā skābekli. Abi pārējie kurinātāji atlec nost, un pakaļējie ar spēku grūž nestuves iekšā. Kurtuves durvis aizveras, un aparāta tarkšķēšana apklust.
— Viņš ir ... kas?— pats nezinu, kādēļ uzdevu tādu jautājumu.
— Viņš? Pulkvedis. Bijušais pulkvedis. Viņš bija mūsu organizācijā. Augstos amatos. Viņš organizāciju krāpa. Par to viņu izslēdza no organizācijas. Tādēļ viņš arī aizgāja. Tāds pie mums ir likums. Ar varu mēs nevienu organizācijā neiesaistām. Negribi — atsakies. Bet, ja tu esi iestājies, tad piederi organizācijai pilnīgi. Kopā ar kurpēm un šlipsi. Tātad... Dodu pēdējo iespēju atteikties. Apdomāšanai dodu vienu minūti.
— Laiks ir beidzies. Vai tev vēl ir vajadzīgs laiks apdomāšanai?
— Nē.
— Nu ko, kapteini. Tad man ir tas gods pirmajam apsveikt tevi ar iestāšanos mūsu slepenajā brālībā, kuras nosaukums ir Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GIP.
…………...
— Jūsu pakļautībā ir simtiem jaunu, saprātīgu un perspektīvu virsnieku, labi apmācītu, ar lieliskām manierēm ... Bet es esmu no zemniekiem, es neesmu lasījis daudzas grāmatas, par kurām jūs runājat, man ir grūti jūsu lokā ... Man nav interesanti rakstnieki un gleznotāji, par kuriem jūs esat sajūsmā . .. Kādēļ jūs izvēlējaties mani?
— Mūsu pasaule ir nežēlīga. Tajā var izdzīvot, tikai rāpjoties uz augšu. Ja tu apstāsies, tad tu noriposi lejā un tevi sabradās tie, kas pa taviem kauliem lien augšup. Mūsu pasaule ir asiņaina bezkompromisa . Cīņa starp sistēmām, vienlaicīgi tā ir cīņa starp personībām. Šinī cīņa katram ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Man ir vajadzīgi palīgi, kas ir gatavi uz jebkuru darbu, gatavi iet nāves briesmās uzvaras labad. Bet mani palīgi nedrīkst mani nodot visgrūtākajā brīdī. Šim nolūkam der tikai viens paņēmiens: atlasīt palīgus no pašas apakšas. Par visu tev ir jāpateicas man, un, ja mani izdzīs, tad izdzīs arī tevi. Ja es visu pazaudēšu, tad visu pazaudēsi arī tu. Es esmu tevi paņēmis, esmu tevi atradis pūlī ne tavu talantu dēļ, bet tādēļ, ka tu esi pūļa cilvēks. Tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja kaut kas ar mani notiks, tad arī tu no jauna atradīsies pūlī, pazaudējis varu un privilēģijas. Šis palīgu un miesassargu izvēlēšanas paņēmiens ir vecs kā pasaule. Tā ir darījuši visi valdnieki. Ja tu mani nodosi — pazaudēsi visu. Arī mani paņēma no putekļiem. Mans aizbildnis iet uz augšu un velk mani aiz sevis, rēķinoties ar manu atbalstu jebkurā situācijā. Ja viņš aizies bojā — kam tad es būšu vajadzīgs?
…………...
- Vai jūs domājat, ka, ja mani sāks spīdzināt, es nosaukšu jūsu vārdu?
— Par to es nešaubos un tu nešaubies. Tikai muļķi domā, ka ir stipri cilvēki, kuri var spīdzināšanu izturēt, un gļēvi, kas neiztur Tie ir nieki. Ir labi izmeklētāji un ir slikti. Akvārijā izmeklētāji ir labi...
…………...
- Un KGB nekad nav centusies pārņemt savā varā GIP?
- Vienmēr ir centusies to darīt. Un tagad arī. Reiz tas izdevās Ježovam: viņš bija vienlaicīgi NKVD un ari militārās izlūkošanas šefs. Par to viņu nācās nekavējoties iznīcināt. Viņa rokās izrādījās pārāk daudz varas. Viņš bija kļuvis vienīgais slepenās darbības kontrolieris. Augstākajai vadībai tas ir drausmīgs monopols. Kamēr eksistē vismaz divas slepenas organizācijas, kas ved slepenu cīņu savā starpā,— var nebaidīties no sazvērestības vienā no tām. Kamēr ir divas organizācijas — ir darba kvalitāte, tāpēc ka ir konkurence. Tā diena, kad viena organizācija aprīs otru, kļūs par Politbiroja pēdējo dienu. Bet Politbirojs to nepieļaus.
…………...
Pelēka ausma. Auksta migla. Kodīgi ugunskura dūmi. Mēs atkal esam vieni.
- Vai daudz asiņu KGB ir izdzēris?
- Daudz.
- Kādēļ tā ir iznācis?
- Mēs bijām pārāk naivi. Mēs kalpojām Dzimtenei, bet čekisti paši sev un partijai.
- Vai tas var atkārtoties?
— Jā. Ja mēs būsim tikpat naivi kā agrāk . . .
Viņš maisa ar karoti konjaka viru. Bet man liekas, ka viņš manu likteni lemj. Ne velti viņš viens ar mani tukšā stepē atrodas, ne velti viņš tādas sarunas ar mani ved. Pastāstīdams man par Akvāriju, viņš ir uzticējis savu likteni. Es taču varu to samaitāt. Kāpēc viņš tā riskē? Laikam gan viņš prasa no manis manu paša likteni. Es esmu ar mieru riskēt kopā ar Kravcovu arī viņa labad. Bet kā man to pateikt?
- Mēs nedrīkstam tiem atļaut, lai viss tas atkārtojas. Mūsu Dzimtenes labad mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jābūt tikpat spēcīgai kā KGB ...— Pēkšņi es nojaušu, ka tas ir viss, ko viņš no manis gaida.— Mēs nedrīkstam viņiem to atļaut. Čekistu varas monopols var nožņaugt padomju varu . ..
- Bet arī militārās varas monopols var iznīcināt padomju varu. Vai tu no tā nebaidies, Viktor?— Viņš skatās man taisni acīs.
- Nebaidos.
- Ko tu manā vietā darītu? Padomju ģenerāļu un maršalu vietā?
- Es uzturētu stiprus kontaktus ar kolēģiem. Ja vienam draud briesmas, tad visiem ģenerāļiem un maršaliem ir viņš jāaizstāv. Mums ir vajadzīga solidaritāte.
- Iedomājies, ka ir tāda solidaritāte. Slepena, protams. Iedomājies, ka partija un KGB ir nolēmuši vienu no mums nogāzt. Kā visiem pārējiem reaģēt? Streikot? Visiem atkāpties no amata?
- Es domāju, ka mums ir jāatbild ar triecienu pret triecienu. Taču ne pret visiem mūsu ienaidniekiem, bet tikai pret pašiem bīstamākajiem. Ja jums personiski ir grūtības ar vietējo partijas vadību vai ar KGB, ne jau jums vienam vajag ar tiem cīnīties, bet visi jūsu draugi no visas Savienības izdara slepenus triecienus pret jūsu ienaidniekiem. Un otrādi — ja kāds no jūsu tālajiem draugiem ir ķezā, jums ir jāizmanto viss savs spēks, lai izdarītu slepenus triecienus pret viņa ienaidniekiem . . .
- Labi, Suvorov, bet atceries, ka šī saruna nekad nav bijusi. Tu vienkārši esi pārāk daudz izdzēris konjaku un visu pats izdomājis. Iegaumē, ka vislabāk stāvēt tālāk no visām šīm cīņām, bet tad tu tā arī paliksi putekļos. Cīņa par varu ir nežēlīga cīņa. Tas, kurš ir paspēlējis, tas ir noziedznieks. Uzvarētājam ir vienalga, vai tu esi izdarījis noziegumu vai ne. Visviens tu esi noziedznieks. Tādēļ labāk ir to darīt nekā būt naivam muļķim. Ja tu ar vilku dzīvo . . . Citādi tevi apēdīs. Ja tu esi sācis iet pa šo ceļu, tad labāk neiekrist, bet, ja tu iekriti, tad neatzīties, bet, ja tomēr atzīties, tad tikai kādā vienkāršā lietā, bet ne organizētā. Ikviens, kas cīnās par varu, strādā savā grupā, savā organizācijā, un neviens to nepiedod saviem sāncenšiem. Piedalīšanās organizācijā — tas ir visbriesmīgākais, par ko tu vari atzīties. Tas nozīmē drausmīgas beigas tev pašam. Pie visšausmīgākās spīdzināšanas labāk atzīties, ka tu esi darbojies viens. Pretējā gadījumā spīdzināšana kļūs vēl briesmīgāka.
…………...
Grandiozās mācības ir pabeigtas. Un tikai te, bezgalīgajā laukā, kad visi dalībnieki ir savākti kopā, var iegūt priekšstatu par GIP 5. pārvaldes neticamo spēku. Taču ne visi ir šeit.
Maršals brauc gar rindām, un viņam laikam kremt doma, kam visu šo karaspēku uzlaist virsū. Eiropai? Āzijai? Bet varbūt biedriem Politbirojā?
Nu ko tad tu, maršal? Ko vilcinies? Mēs te visi esam savējie. Nikni mēs esam. Nu jel, atlaid mūs no ķēdes vaļā! Visu Krieviju pieliesim ar asinīm. Tikai dod komandu. Ne visus, protams, mēs nogalināsim, ne visus. Ja kādam ir liela vasarnīca un gara mašīna, to mēs neaiztiksim. Tas nav grēks, ja ir vasarnīca un gara mašīna. Tos, kas runā par sociālo taisnību, mēs arī neaiztiksim. Tas ir grēks, kaut arī ne visai liels. Ļaudis maldās, ko no viņiem var prasīt, no plānprātiņiem? Mēs nogalināsim, biedri maršal, tikai tos, kas šīs divas lietas apvieno: kas pļāpā par sociālo taisnīgumu un pats braukā garā mašīnā. Tos kā trakus suņus — uz lampām, uz telegrāfa stabiem. No tiem, maršal, visas nelaimes krīt virsū mūsu zemei. Nu jel, atsien mūs no ķēdes! Ak, maršal! Taču, ja ne tu, tad tavs pēctecis atsies no ķēdes. Specnazu no ķēdes. Atlaidīs. Esi drošs. Daudz būs asiņu. Jo ilgāk vilcināsieties, jo vairāk pēc tam būs asiņu.
…………...
Viktors Suvorovs, Akvārijs, 1985.g., pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/akvarijs.zip
V. Suvorova darbs "Akvārijs" daudzās valstīs ir kļuvis par bestselleru. Spilgti un lakoniski autors stāsta par to, kā nokļuvis Galvenajā izlūkošanas pārvaldē, par padomju izlūku skolas apmācības sistēmu un savu darbību ārzemēs. V. Suvorovs patiesi pārliecinoši atklāj izlūku savstarpējo attiecību psiholoģiju (piemēram, nepārtrauktu kolēģu izsekošanu) slepenā dienesta sistēmā, kur galvenais virzītājspēks ir tieksme par katru cenu virzīties augšup pa karjeras kāpnēm un izdzīvot.
Fragmenti
…………...
Ja jums pēkšņi ir iegribējies strādāt KGB sistēmā, tad brauciet uz jebkuru apgabala centru. Centrālajā laukumā noteikti būs Ļeņina statuja, bet aiz tās obligāti — milzīga ēka ar kolonnām. Tā ir partijas apgabala komiteja. Tepat kaut kur blakus atrodas KGB apgabala pārvalde. Turpat uz laukuma pajautājiet jebkuram garāmgājējam, un viņš jums parādīs, re, to pelēko ēku — visai drūmu. Jā, jā, tieši uz to dzelzsbetona ēku Ļeņins rāda ar roku. Bet var arī negriezties pie apgabala pārvaldes. Var griezties specdaļā savā darba vietā. Šeit arī ikviens jums palīdzēs: taisni uz priekšu pa gaiteni, pa labi durvis, apvilktas ar melnu ādu. Var kļūt par KGB darbinieku vēl vienkāršāk. Vajag griezties pie specdarbinieka. Tādu var atrast jebkurā Dieva aizmirstā dzelzceļstacijā, katrā fabrikā, un gadās, ka pat jebkurā cehā. Specdarbinieks ir katrā pulkā, jebkurā institūtā, ikvienā cietumā, ikkatrā partijas komitejā, konstruktoru birojā. Bet komjauniešu organizācijās, arodbiedrībās, sabiedriskajās un brīvprātīgajās organizācijās tādu darbinieku ir pat ļoti daudz. Pieej klāt un saki: es gribu iestāties KGB! Pieņems vai ne — tas ir pavisam cits jautājums (protams, ka nepieņems!), bet ceļš uz KGB ir atvērts visiem, un šo ceļu nav vajadzības ilgi meklēt.
Bet tikt iekšā GI pārvaldē gan nav tik viegli. Pie kā griezties? Kam lūgt padomu? Pie kādām durvīm klauvēt? Varbūt painteresēties milicijā? Milicijā paraustītu plecus: nav tādas organizācijas.
Gruzijā milicija pat izdod mašīnu numuru zīmes ar burtiem GRU (kas nozīmē GIP krievu valodā.— Tulk. piezīme), nenojaušot, ka šiem burtiem varētu būt noslēpumaina nozīme. Brauc tāda mašīna pa valsts ceļiem, un neviens nebrīnās, pat mašīnai pakaļ nepaskatās. Normālam cilvēkam, tāpat kā visai padomju milicijai, šie burti neko nenozīmē un neizsauc nekādas asociācijas. Vienkāršie pilsoņi nav par to neko dzirdējuši, un arī milicija par to neko nav dzirdējusi.
KGB sistēmā ir miljoniem brīvprātīgo, bet ne GI pārvaldē. Tā ir galvenā atšķirība. GIP ir slepena organizācija. Tā nav nevienam zināma, un tādēļ neviens uz turieni pēc savas iniciatīvas neiet. Bet pieņemsim, ka ir atradies tāds brīvprātīgais un viņš ir kaut kādā veidā atradis tās durvis, kur vajag pieklauvēt, un saka: «Pieņemiet.» Vai pieņems? Nē, nepieņems. Brīvprātīgie nav vajadzīgi. Brīvprātīgo nekavējoties arestēs, un viņu gaida smaga un ilga izmeklēšana. Būs daudz jautājumu. Kur tu šos trīs burtus esi dzirdējis? Kā tu varēji mūs atrast? Bet galvenais — kas tev palīdzēja? Kas? Kas? Kas? Atbildi, kuņa! Patiesas atbildes GI pārvaldē prot izspiest. Atbildi no jebkura cilvēka izdabūs. To es jums garantēju. Agri vai vēlu atradīs noplūdes avotu. Tāds izrādīsies tas, kuram ir uzticēts noslēpums, bet kura mēle pārkāpj pieļaujamos standartus. Jā, GIP māk izraut tādas mēles. GIP kopā ar tādām mēlēm atrauj arī galvu. Tas ir zināms ikkatram, kas ir nokļuvis GI pārvaldē. Sargā savu galvu. Bet to var saglabāt, tikai būdams piesardzīgs ar savu mēli. Par GIP drīkst runāt tikai GI pārvaldē. Runāt drīkst tā, lai tava balss nebūtu dzirdama aiz caurspīdīgajām lepnās ēkas sienām Hodinkā. Ikviens, kas ir nokļuvis GI pārvaldē, svēti ievēro Akvārija likumu: «Viss, par ko mēs te iekšā runājam, lai arī paliek te iekšā. Lai neviens mūsu vārds nenokļūst ārpus caurspīdīgajām sienām.» Un šādas kārtības dēļ reti kāds aiz stikla sienām zina par to, kas notiek iekšpusē. Bet tas, kurš zina,— tas klusē, tādēļ ka visi zinošie klusē. Es personiski nekad par GIP neko nebiju dzirdējis.
…………...
— Pie mums likums ir vienkāršs — ieeja maksā rubli. Izeja — divus. Tas nozīmē, ka iestāties organizācijā ir grūti, bet izstāties — vēl grūtāk. Teorētiski visiem organizācijas locekļiem ir paredzēta tikai viena izeja — caur skursteni. Vieniem tā ir ar cieņu, citiem ar negodu, bet visiem skurstenis ir tikai viens. Tikai caur to mēs izejam no organizācijas. Tas, lūk, ir tas skurstenis,— Sedojs pamāj uz milzīgu, visas sienas lielumā, logu.— Pamielo acis.
No devītā stāva man atklājas milzīga, bezgalplaša tukša lidlauka panorāma, kas izpletās līdz apvārsnim. Skatoties lejup, varēja redzēt smilšu celiņu mudžekli starp krūmu elastīgajām sienām. Dārza zaļumu un lidlauka izdegušo zāli vienu no otra atdala nesagraujama betona siena ar biezu dzeloņstiepļu tīklu un baltiem skrituļiem.
— Tas pats jau ir .. .— Sedojs pamāj uz pazemu, ap desmit metru augstu, platu četrstūrainu skursteni virs lēzena darvas segta jumta. Melnais jumts peld pa ceriņu zaļajiem viļņiem kā plosts okeānā vai kā veco laiku bruņukuģis ar zemiem bortiem un neglītu skursteni. No skursteņa vijas augšup tikko manāma caurspīdīga dūmu strūkla.
— Tur laikam kāds atstāj organizāciju?
— Nē,— smaidīdams atbild Sedojs.— Skurstenis ir ne tikai izeja mums, bet arī enerģijas avots un mūsu noslēpumu glabātājs. Tur tagad vienkārši dedzina slepenus dokumentus. Ziniet ko, labāk sadedzināt nekā glabāt. Tā ir drošāk. Ja kāds no organizācijas aiziet, tad dūmi ir citādi, tad tie ir biezi, ar sodrējiem. Ja tu reiz iestāsies šinī organizācijā, tad tu kādreiz izlidosi debesīs caur šo skursteni. Bet tas ne tagad. Tagad organizācija dod tev pēdējo iespēju atteikties, pēdējo izdevību padomāt par savu izvēli. Lai tev būtu par ko domāt, parādīšu tev filmu.
Sedojs nospiež pogu uz pults un apsēžas uz krēsla man blakus. Smagie, brūnie aizkari ar vieglu švīkoņu aizklāj platos logus, un tūlīt uz ekrāna — bez titriem un ievadvārdiem — parādās attēls. Filma ir melnbalta, veca un pamatīgi nodilusi. Skanas nav, un tādēļ ir skaidri dzirdama kinoaparāta tarkšķēšana.
Uz ekrāna ir redzama augsta, drūma istaba bez logiem. Kaut kas vidējs starp cehu un katlu telpu. Tuvplānā ir redzama krāsns ar durtiņām, kas atgādina maza cietokšņa vārtus, un vadrenes, kas ved iekšā krāsnī kā sliedes tunelī. Pie kurtuves atrodas cilvēki pelēkos ķiteļos. Kurinātāji. Lūk, padod zārku. Tagad viss ir skaidrs! Krematorija. Laikam gan tā pati, kuru es redzēju pa logu. Cilvēki pelēkajos ķiteļos paceļ zārku un uzstāda to uz vadrenēm. Kurtuves durtiņas lēnām atiet viena no otras, zārku mazliet pagrūž, un tas aiznes savu nezināmo mītnieku iekšā rūcošajās liesmās.
Bet tagad kamera parāda tuvplānā dzīva cilvēka seju. Tā ir klāta ar sviedriem. Pie kurtuves ir karsti. Seju rāda no visām pusēm — ļoti ilgi. Beidzot kamera attālinās un rāda cilvēku visā augumā. Viņš nav ķitelī, bet gan dārgā uzvalkā, tiesa gan, pilnīgi saburzītā. Kaklasaite ir savīta kā striķis. Cilvēks ir stingri piesiets ar tērauda stiepli pie sanitārajām nestuvēm, bet nestuves ir noliktas uz rokturiem pie sienas tā, lai cilvēks varētu redzēt kurtuvi.
Beidzot nāk piesietā cilvēka kārta. Nestuves ir atkal uz vadrenēm, un es no jauna dzirdu šo nedzirdamo kliedzienu, kas varbūt ir spējīgs izraut durvis no virām. Es ar cerību ielūkojos piesietā cilvēka sejā. Es cenšos atrast vājprātības pazīmes viņa sejā. Trakiem ir viegli šajā pasaulē. Taču tādu pazīmju skaistajā, vīrišķīgajā sejā nav. Šo seju nav sakropļojis vājprātības zīmogs. Vienkārši cilvēkam negribas tikt iebāztam krāsnī, un viņš cenšas to kaut kā izteikt. Bet kā citādi to lai izteic, ja ne ar kliedzienu? Tāpēc viņš arī kliedz. Šis kliedziens, par laimi, nav iemūžināts. Re, lakotās kurpes iegāja ugunī. Velns rāvis, iegāja. Plosās uguns. Droši vien, pūš iekšā skābekli. Abi pārējie kurinātāji atlec nost, un pakaļējie ar spēku grūž nestuves iekšā. Kurtuves durvis aizveras, un aparāta tarkšķēšana apklust.
— Viņš ir ... kas?— pats nezinu, kādēļ uzdevu tādu jautājumu.
— Viņš? Pulkvedis. Bijušais pulkvedis. Viņš bija mūsu organizācijā. Augstos amatos. Viņš organizāciju krāpa. Par to viņu izslēdza no organizācijas. Tādēļ viņš arī aizgāja. Tāds pie mums ir likums. Ar varu mēs nevienu organizācijā neiesaistām. Negribi — atsakies. Bet, ja tu esi iestājies, tad piederi organizācijai pilnīgi. Kopā ar kurpēm un šlipsi. Tātad... Dodu pēdējo iespēju atteikties. Apdomāšanai dodu vienu minūti.
— Laiks ir beidzies. Vai tev vēl ir vajadzīgs laiks apdomāšanai?
— Nē.
— Nu ko, kapteini. Tad man ir tas gods pirmajam apsveikt tevi ar iestāšanos mūsu slepenajā brālībā, kuras nosaukums ir Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GIP.
…………...
— Jūsu pakļautībā ir simtiem jaunu, saprātīgu un perspektīvu virsnieku, labi apmācītu, ar lieliskām manierēm ... Bet es esmu no zemniekiem, es neesmu lasījis daudzas grāmatas, par kurām jūs runājat, man ir grūti jūsu lokā ... Man nav interesanti rakstnieki un gleznotāji, par kuriem jūs esat sajūsmā . .. Kādēļ jūs izvēlējaties mani?
— Mūsu pasaule ir nežēlīga. Tajā var izdzīvot, tikai rāpjoties uz augšu. Ja tu apstāsies, tad tu noriposi lejā un tevi sabradās tie, kas pa taviem kauliem lien augšup. Mūsu pasaule ir asiņaina bezkompromisa . Cīņa starp sistēmām, vienlaicīgi tā ir cīņa starp personībām. Šinī cīņa katram ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Man ir vajadzīgi palīgi, kas ir gatavi uz jebkuru darbu, gatavi iet nāves briesmās uzvaras labad. Bet mani palīgi nedrīkst mani nodot visgrūtākajā brīdī. Šim nolūkam der tikai viens paņēmiens: atlasīt palīgus no pašas apakšas. Par visu tev ir jāpateicas man, un, ja mani izdzīs, tad izdzīs arī tevi. Ja es visu pazaudēšu, tad visu pazaudēsi arī tu. Es esmu tevi paņēmis, esmu tevi atradis pūlī ne tavu talantu dēļ, bet tādēļ, ka tu esi pūļa cilvēks. Tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja kaut kas ar mani notiks, tad arī tu no jauna atradīsies pūlī, pazaudējis varu un privilēģijas. Šis palīgu un miesassargu izvēlēšanas paņēmiens ir vecs kā pasaule. Tā ir darījuši visi valdnieki. Ja tu mani nodosi — pazaudēsi visu. Arī mani paņēma no putekļiem. Mans aizbildnis iet uz augšu un velk mani aiz sevis, rēķinoties ar manu atbalstu jebkurā situācijā. Ja viņš aizies bojā — kam tad es būšu vajadzīgs?
…………...
- Vai jūs domājat, ka, ja mani sāks spīdzināt, es nosaukšu jūsu vārdu?
— Par to es nešaubos un tu nešaubies. Tikai muļķi domā, ka ir stipri cilvēki, kuri var spīdzināšanu izturēt, un gļēvi, kas neiztur Tie ir nieki. Ir labi izmeklētāji un ir slikti. Akvārijā izmeklētāji ir labi...
…………...
- Un KGB nekad nav centusies pārņemt savā varā GIP?
- Vienmēr ir centusies to darīt. Un tagad arī. Reiz tas izdevās Ježovam: viņš bija vienlaicīgi NKVD un ari militārās izlūkošanas šefs. Par to viņu nācās nekavējoties iznīcināt. Viņa rokās izrādījās pārāk daudz varas. Viņš bija kļuvis vienīgais slepenās darbības kontrolieris. Augstākajai vadībai tas ir drausmīgs monopols. Kamēr eksistē vismaz divas slepenas organizācijas, kas ved slepenu cīņu savā starpā,— var nebaidīties no sazvērestības vienā no tām. Kamēr ir divas organizācijas — ir darba kvalitāte, tāpēc ka ir konkurence. Tā diena, kad viena organizācija aprīs otru, kļūs par Politbiroja pēdējo dienu. Bet Politbirojs to nepieļaus.
…………...
Pelēka ausma. Auksta migla. Kodīgi ugunskura dūmi. Mēs atkal esam vieni.
- Vai daudz asiņu KGB ir izdzēris?
- Daudz.
- Kādēļ tā ir iznācis?
- Mēs bijām pārāk naivi. Mēs kalpojām Dzimtenei, bet čekisti paši sev un partijai.
- Vai tas var atkārtoties?
— Jā. Ja mēs būsim tikpat naivi kā agrāk . . .
Viņš maisa ar karoti konjaka viru. Bet man liekas, ka viņš manu likteni lemj. Ne velti viņš viens ar mani tukšā stepē atrodas, ne velti viņš tādas sarunas ar mani ved. Pastāstīdams man par Akvāriju, viņš ir uzticējis savu likteni. Es taču varu to samaitāt. Kāpēc viņš tā riskē? Laikam gan viņš prasa no manis manu paša likteni. Es esmu ar mieru riskēt kopā ar Kravcovu arī viņa labad. Bet kā man to pateikt?
- Mēs nedrīkstam tiem atļaut, lai viss tas atkārtojas. Mūsu Dzimtenes labad mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jābūt tikpat spēcīgai kā KGB ...— Pēkšņi es nojaušu, ka tas ir viss, ko viņš no manis gaida.— Mēs nedrīkstam viņiem to atļaut. Čekistu varas monopols var nožņaugt padomju varu . ..
- Bet arī militārās varas monopols var iznīcināt padomju varu. Vai tu no tā nebaidies, Viktor?— Viņš skatās man taisni acīs.
- Nebaidos.
- Ko tu manā vietā darītu? Padomju ģenerāļu un maršalu vietā?
- Es uzturētu stiprus kontaktus ar kolēģiem. Ja vienam draud briesmas, tad visiem ģenerāļiem un maršaliem ir viņš jāaizstāv. Mums ir vajadzīga solidaritāte.
- Iedomājies, ka ir tāda solidaritāte. Slepena, protams. Iedomājies, ka partija un KGB ir nolēmuši vienu no mums nogāzt. Kā visiem pārējiem reaģēt? Streikot? Visiem atkāpties no amata?
- Es domāju, ka mums ir jāatbild ar triecienu pret triecienu. Taču ne pret visiem mūsu ienaidniekiem, bet tikai pret pašiem bīstamākajiem. Ja jums personiski ir grūtības ar vietējo partijas vadību vai ar KGB, ne jau jums vienam vajag ar tiem cīnīties, bet visi jūsu draugi no visas Savienības izdara slepenus triecienus pret jūsu ienaidniekiem. Un otrādi — ja kāds no jūsu tālajiem draugiem ir ķezā, jums ir jāizmanto viss savs spēks, lai izdarītu slepenus triecienus pret viņa ienaidniekiem . . .
- Labi, Suvorov, bet atceries, ka šī saruna nekad nav bijusi. Tu vienkārši esi pārāk daudz izdzēris konjaku un visu pats izdomājis. Iegaumē, ka vislabāk stāvēt tālāk no visām šīm cīņām, bet tad tu tā arī paliksi putekļos. Cīņa par varu ir nežēlīga cīņa. Tas, kurš ir paspēlējis, tas ir noziedznieks. Uzvarētājam ir vienalga, vai tu esi izdarījis noziegumu vai ne. Visviens tu esi noziedznieks. Tādēļ labāk ir to darīt nekā būt naivam muļķim. Ja tu ar vilku dzīvo . . . Citādi tevi apēdīs. Ja tu esi sācis iet pa šo ceļu, tad labāk neiekrist, bet, ja tu iekriti, tad neatzīties, bet, ja tomēr atzīties, tad tikai kādā vienkāršā lietā, bet ne organizētā. Ikviens, kas cīnās par varu, strādā savā grupā, savā organizācijā, un neviens to nepiedod saviem sāncenšiem. Piedalīšanās organizācijā — tas ir visbriesmīgākais, par ko tu vari atzīties. Tas nozīmē drausmīgas beigas tev pašam. Pie visšausmīgākās spīdzināšanas labāk atzīties, ka tu esi darbojies viens. Pretējā gadījumā spīdzināšana kļūs vēl briesmīgāka.
…………...
Grandiozās mācības ir pabeigtas. Un tikai te, bezgalīgajā laukā, kad visi dalībnieki ir savākti kopā, var iegūt priekšstatu par GIP 5. pārvaldes neticamo spēku. Taču ne visi ir šeit.
Maršals brauc gar rindām, un viņam laikam kremt doma, kam visu šo karaspēku uzlaist virsū. Eiropai? Āzijai? Bet varbūt biedriem Politbirojā?
Nu ko tad tu, maršal? Ko vilcinies? Mēs te visi esam savējie. Nikni mēs esam. Nu jel, atlaid mūs no ķēdes vaļā! Visu Krieviju pieliesim ar asinīm. Tikai dod komandu. Ne visus, protams, mēs nogalināsim, ne visus. Ja kādam ir liela vasarnīca un gara mašīna, to mēs neaiztiksim. Tas nav grēks, ja ir vasarnīca un gara mašīna. Tos, kas runā par sociālo taisnību, mēs arī neaiztiksim. Tas ir grēks, kaut arī ne visai liels. Ļaudis maldās, ko no viņiem var prasīt, no plānprātiņiem? Mēs nogalināsim, biedri maršal, tikai tos, kas šīs divas lietas apvieno: kas pļāpā par sociālo taisnīgumu un pats braukā garā mašīnā. Tos kā trakus suņus — uz lampām, uz telegrāfa stabiem. No tiem, maršal, visas nelaimes krīt virsū mūsu zemei. Nu jel, atsien mūs no ķēdes! Ak, maršal! Taču, ja ne tu, tad tavs pēctecis atsies no ķēdes. Specnazu no ķēdes. Atlaidīs. Esi drošs. Daudz būs asiņu. Jo ilgāk vilcināsieties, jo vairāk pēc tam būs asiņu.
…………...
Viktors Suvorovs, Akvārijs, 1985.g., pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/akvarijs.zip
Krusttēvs, Mario Pjūzo
Krusttēvs, Mario Pjūzo
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/krustevs.zip
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/krustevs.zip
Visums, Aizeks Azimovs
Amerikāņu fantastiskas literatūras autora un zinātnes popularizētāja Aizeka Azimova vārds lasītājiem ir labi pazīstams.
Sajā grāmatā autors soli pa solim apraksta cilvēces ce|u uz apkārtējās pasaules izzināšanti, sākot ar nelielu plakanas Zemes gabaliņu un beidzot ar gigantisku pulsējošu Visumu. Autors ieved lasītāju planētu un zvaigžņu, gaišo un tumšo miglāju, neticami blīvo balto punduru, brīnumaino kvazāru, izklīstošu galaktiku un kosmisko staru valstībā.
Aizraujošais stāstījums un māka izklāstīt sarežģītas fizikas un astronomijas problēmas nesagatavotam lasītājam saprotamā valodā neapšaubāmi piesaistīs A. Azimova jaunajai grāmatai lasītāju uzmanību.
Visums, Aizeks Azimovs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VISUMS(Azimovs).zip
Sajā grāmatā autors soli pa solim apraksta cilvēces ce|u uz apkārtējās pasaules izzināšanti, sākot ar nelielu plakanas Zemes gabaliņu un beidzot ar gigantisku pulsējošu Visumu. Autors ieved lasītāju planētu un zvaigžņu, gaišo un tumšo miglāju, neticami blīvo balto punduru, brīnumaino kvazāru, izklīstošu galaktiku un kosmisko staru valstībā.
Aizraujošais stāstījums un māka izklāstīt sarežģītas fizikas un astronomijas problēmas nesagatavotam lasītājam saprotamā valodā neapšaubāmi piesaistīs A. Azimova jaunajai grāmatai lasītāju uzmanību.
Visums, Aizeks Azimovs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VISUMS(Azimovs).zip
Slimība kā ceļš, Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke
Slimība kā ceļš, Torvalds Detlelsens, Ridigers Dālke
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VSL_Torvalds_Detlelsens_Ridigers_Dalke_Slimiba_kaa_celss_LAT_G.zip
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VSL_Torvalds_Detlelsens_Ridigers_Dalke_Slimiba_kaa_celss_LAT_G.zip
Pēdas, Jānis Mauliņš
Romānā attēlotie notikumi norisinājušies zviedru—poļa kara (no 1600. gada līdz 1629. gadam) beigās, kad Vidzemē iestājās ilgi gaidītais miers.
Septiņpadsmitais gadsimts. Mežmalas mājā bez skursteņa ar apsnigušu salmu jumtu dzirdamas dziesmas. Sievas un meitas sēž ap skala guni, vērpj un dzied. Melodija pazīstama, sprigana un skaidra. Griestu baļķi nokvēpuši. Pie sienas uz plata sola, ar kažoksegām apsegušies, virsdrēbes nenovilkuši, guļ bērni. Uz akmens krāsns lielā, gludā un siltā stūra snauž pelēks kaķis un sapņo par zvirbuļiem, kurus dienā redzējis ielienam rijas salmu jumtā. Kaut kur gaisos top teiksma, bet teiksmas laikabiedri to pat nenojauš. Tā tas bijis vienmēr. Daudzi vēlāk tai ticēs, daudzi neticēs. Tā tas bijis un būs.., Bet ārā, sila tālumos, joprojām gaudo vilki.Un klīst vilkači...
Pēdas, Jānis Mauliņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Peedas J.Maulinjsh.zip
http://uploadingit.com/d/MHJSZDQXBZQOB5T2 (FB2 formātā)
Septiņpadsmitais gadsimts. Mežmalas mājā bez skursteņa ar apsnigušu salmu jumtu dzirdamas dziesmas. Sievas un meitas sēž ap skala guni, vērpj un dzied. Melodija pazīstama, sprigana un skaidra. Griestu baļķi nokvēpuši. Pie sienas uz plata sola, ar kažoksegām apsegušies, virsdrēbes nenovilkuši, guļ bērni. Uz akmens krāsns lielā, gludā un siltā stūra snauž pelēks kaķis un sapņo par zvirbuļiem, kurus dienā redzējis ielienam rijas salmu jumtā. Kaut kur gaisos top teiksma, bet teiksmas laikabiedri to pat nenojauš. Tā tas bijis vienmēr. Daudzi vēlāk tai ticēs, daudzi neticēs. Tā tas bijis un būs.., Bet ārā, sila tālumos, joprojām gaudo vilki.Un klīst vilkači...
Pēdas, Jānis Mauliņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Peedas J.Maulinjsh.zip
http://uploadingit.com/d/MHJSZDQXBZQOB5T2 (FB2 formātā)
Vilkaču sila līdumnieks, Jānis Mauliņš
Romānā attēlotā vairāku paaudžu nomaiņa 16. un 17. gadsimta mijā iezīmējas uz latviešu tautas paverdzināšanas fona kā krāsu svītras tautiski austajās segās. Ar savām gaišajām un ēnainajām īpašībām piesaista plaši izvērstie raksturi, it sevišķi jaunais līdumnieku pāris Sauce un Tenis. Ar negausīgu darbu, dižmanīgās vecāsmātes Zanes skubināts un viņas mantotā sudraba atbalstīts, Tenis izveido labiešu sētu un izaudzina vienpadzmit bērnus.
Vilkaču sila līdumnieks, Jānis Mauliņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Vilkachu sila lidumnieks(J.Maulinjsh).zip
http://uploadingit.com/d/O609XYBLLDM9QSXU (FB2 formātā)
Vilkaču sila līdumnieks, Jānis Mauliņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Vilkachu sila lidumnieks(J.Maulinjsh).zip
http://uploadingit.com/d/O609XYBLLDM9QSXU (FB2 formātā)
Skarbajās sendienās, Vilis Zemgars
Vilis Zemgars, īstajā vārdā Vilis Derums, ir tālu aiz republikas robežām pazīstams medicīnas zinātņu doktors, paleopatologs.Romāns stāsta par aizvēsturiskiem laikiem ta¬gadējā Baltijas teritorijā
Skarbajās sendienās, Vilis Zemgars
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/1Skarbajaas sendienaas.zip
http://uploadingit.com/d/TUSHF8XSXNOBKT2Q (FB2 formātā)
Skarbajās sendienās, Vilis Zemgars
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/1Skarbajaas sendienaas.zip
http://uploadingit.com/d/TUSHF8XSXNOBKT2Q (FB2 formātā)
Kad mostas bronza, Vilis Zemgars
Vilis Zemgars, it kā turpinādams grāmatā «Skarbajās sendienās» aizsākto tēmu par aizvēsturiskiem laikiem tagadējā Baltijas teritorijā, romānā «Kad mostas bronza» pievērsies bronzas laikmetam, aprakstot kādas pirmbaltu ģints dzīvi.
Kad mostas bronza, Vilis Zemgars
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/2Kad mostas bronza.zip
http://uploadingit.com/d/2ZGAGIBHJ8KQHPGH (FB2 formātā)
Kad mostas bronza, Vilis Zemgars
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/2Kad mostas bronza.zip
http://uploadingit.com/d/2ZGAGIBHJ8KQHPGH (FB2 formātā)
Garais Džons Silvers, Bjerns Larsons
Garais Džons Silvers, Bjerns Larsons
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Garais Dzhons Silvers.zip
http://uploadingit.com/d/YZJVJ2SOJUZXYKAD (FB2 formātā)
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Garais Dzhons Silvers.zip
http://uploadingit.com/d/YZJVJ2SOJUZXYKAD (FB2 formātā)
Atamana dārgumi, Vladislavs Bahrevskis
Atamana dārgumi, Vladislavs Bahrevskis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ATAMANA DARGUMI.zip
http://uploadingit.com/d/MESG5VPSHQT9Q8PC (FB2 formātā)
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ATAMANA DARGUMI.zip
http://uploadingit.com/d/MESG5VPSHQT9Q8PC (FB2 formātā)
Visuma valdnieki
Visuma valdnieki
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VISUMA_VALDNIEKI.doc.zip
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/VISUMA_VALDNIEKI.doc.zip
Venēcijas tirgotājs, Viljams Šekspīrs
Ģeniāls sacerējums no parasta rakstu darba atšķiras ar to, ka tas ar laiku nezaudē savu aktualitāti. Viens no šādiem darbiem ir Viljama Šekspīra „Venēcijas tirgonis”.
Notikumu darbība risinās Venēcijā. Bagāts un cienījams tirgotājs, izpalīdzot savam draugam, aizņemas no ebreju augļotāja (mūsdienu terminoloģijā – baņķiera) ievērojamu naudas summu. Par cik baņķierim ir naids uz tirgotāju, kurš traucē tā biznesam, dāļājot bezprocenta aizdevumus, ķīlā tas prasa mārciņu tirgotāju miesas sirds rajonā, jeb pēc būtības – dzīvību. Tirgotājs piekrīt, jo aizņemamā summa viņam nav liela, tikai jāpagaida, kad atgriezīsies kāds no viņa pa pasauli klejojošajiem kuģiem. Kuģiem, protams, atgadās visādas nejaušas nelaimes un tie laikā neatgriežas un tirgotājs nevar atdot parādu. Baņķieris līksmo un gavilē un pieprasa viņam tiesiski un likumīgi pienākušos īpašumu – mārciņu tirgotāja miesas no sirds rajona. Valstsvīri mēģina atrunāt baņķieri, saka, ka viņš nogalinās tirgotāju, prasot parādzīmē norādīto ķīlu, bet nekas nelīdz – baņķieris paliek pie sava. Augļotājs pat atsakās no piedāvājumiem atlīdzināt tirgotāja parādu dubultā, viņš grib tā miesu un viss, un, ja viņam netiks dots tas, kas pēc likuma tam pienākas, tad viņš ies pa pasauli stāstīt, ka Venēcijā neievēro likumus (tā nav tiesiska valsts), kas venēciešiem nav izdevīgi, jo tad viņiem neviens vairs neticēs un darīšanās ar viņiem neielaidīsies (mūsdienās to sauc par starptautiskajām sankcijām, kredītreitinga pzemināšanu un vēl citos vārdos ar).
Tādu, lūk, stāstu ir sacerējis Viljams Šekspīrs tālajā 1623.gadā. Un šis stāsts dzīvē atkārtojas vēl un vēl, un tagad atkal arī Latvijā. Gan valsts ir venēcijas baņķieru varā, gan tās uzņēmēji, gan arī liels skaits iedzīvotāju, un, ja Tu nespēj segt parādu, tad zini, ka baņķieris bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem izgriezīs mārciņu Tavas miesas, Tavu vecāku miesas un Tavu bērnu miesas, jo tas viņam tiesiski un likumīgi pienākas. Tāda ir baņķieru filozofija, tāda ir viņu daba, tāda ir arī daudzu juristu, menedžeru un uzņēmēju daba – ja ir izdevies panākt kādu formālu tiesību, tad tā ir jāizmanto pilnībā, neskatoties uz jelkādiem morāles un ētikas principiem. Tas, ka tiesiskums un likumība bez cilvēcības, bez ētikas, bez sirds ir dziļi amorāla un visos veidos nosodāma, viņus pārāk nesatrauc. Vienīgais, kas viņus spēj atturēt, tas ir pretspēks, tā ietekmē viņi no cietsirdīgiem, nepielūdzamiem bendēm pārvēršas laipnos, smaidīgos, pieglaimīgos un, ja vajag, pat pazemīgos cilvēkos. Latvijā tagad šie baņķieri ir Vienoti, viņiem ir atlicis izmānīt no cilvēkiem pēdējās asins lāses parakstam, pēdējo uzticības apliecinājumu, lai praksē stiprinātu absolūta tiesiskuma baušļus un ņemtu no mums visu, ko vien var paņemt – mārciņu gaļas sirds rajonā.
Viljama Šekspīra Venēcijas tirgotājs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/bankieris.zip
Notikumu darbība risinās Venēcijā. Bagāts un cienījams tirgotājs, izpalīdzot savam draugam, aizņemas no ebreju augļotāja (mūsdienu terminoloģijā – baņķiera) ievērojamu naudas summu. Par cik baņķierim ir naids uz tirgotāju, kurš traucē tā biznesam, dāļājot bezprocenta aizdevumus, ķīlā tas prasa mārciņu tirgotāju miesas sirds rajonā, jeb pēc būtības – dzīvību. Tirgotājs piekrīt, jo aizņemamā summa viņam nav liela, tikai jāpagaida, kad atgriezīsies kāds no viņa pa pasauli klejojošajiem kuģiem. Kuģiem, protams, atgadās visādas nejaušas nelaimes un tie laikā neatgriežas un tirgotājs nevar atdot parādu. Baņķieris līksmo un gavilē un pieprasa viņam tiesiski un likumīgi pienākušos īpašumu – mārciņu tirgotāja miesas no sirds rajona. Valstsvīri mēģina atrunāt baņķieri, saka, ka viņš nogalinās tirgotāju, prasot parādzīmē norādīto ķīlu, bet nekas nelīdz – baņķieris paliek pie sava. Augļotājs pat atsakās no piedāvājumiem atlīdzināt tirgotāja parādu dubultā, viņš grib tā miesu un viss, un, ja viņam netiks dots tas, kas pēc likuma tam pienākas, tad viņš ies pa pasauli stāstīt, ka Venēcijā neievēro likumus (tā nav tiesiska valsts), kas venēciešiem nav izdevīgi, jo tad viņiem neviens vairs neticēs un darīšanās ar viņiem neielaidīsies (mūsdienās to sauc par starptautiskajām sankcijām, kredītreitinga pzemināšanu un vēl citos vārdos ar).
Tādu, lūk, stāstu ir sacerējis Viljams Šekspīrs tālajā 1623.gadā. Un šis stāsts dzīvē atkārtojas vēl un vēl, un tagad atkal arī Latvijā. Gan valsts ir venēcijas baņķieru varā, gan tās uzņēmēji, gan arī liels skaits iedzīvotāju, un, ja Tu nespēj segt parādu, tad zini, ka baņķieris bez vilcināšanās un sirdsapziņas pārmetumiem izgriezīs mārciņu Tavas miesas, Tavu vecāku miesas un Tavu bērnu miesas, jo tas viņam tiesiski un likumīgi pienākas. Tāda ir baņķieru filozofija, tāda ir viņu daba, tāda ir arī daudzu juristu, menedžeru un uzņēmēju daba – ja ir izdevies panākt kādu formālu tiesību, tad tā ir jāizmanto pilnībā, neskatoties uz jelkādiem morāles un ētikas principiem. Tas, ka tiesiskums un likumība bez cilvēcības, bez ētikas, bez sirds ir dziļi amorāla un visos veidos nosodāma, viņus pārāk nesatrauc. Vienīgais, kas viņus spēj atturēt, tas ir pretspēks, tā ietekmē viņi no cietsirdīgiem, nepielūdzamiem bendēm pārvēršas laipnos, smaidīgos, pieglaimīgos un, ja vajag, pat pazemīgos cilvēkos. Latvijā tagad šie baņķieri ir Vienoti, viņiem ir atlicis izmānīt no cilvēkiem pēdējās asins lāses parakstam, pēdējo uzticības apliecinājumu, lai praksē stiprinātu absolūta tiesiskuma baušļus un ņemtu no mums visu, ko vien var paņemt – mārciņu gaļas sirds rajonā.
Viljama Šekspīra Venēcijas tirgotājs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/bankieris.zip
Laika zīmes, Oskars Gerts, Artūrs Mauriņš
Grāmatā izklāstīti tautas vērojumi par dzīvās un nedzīvas dabas parādībām meteoroloģisko laika apstākļu paredzēšanai tuvākajam un tālākajam periodam, piemērotāko sēšanas un stādīšanas, kā ari ar lopkopību saistīto darbu termiņu izvēlei. Laikazīmes-(tautas vērojumi) apskatītas modernās zinātnes atziņu gaismā. Tās parādītas kā sava laikmeta kultūras fenomens, kam ir noteikta vērtība ari mūsdienās, Jo laikazīmēs koncentrēta daudzu paaudžu praktiskā pieredze.
Laika zīmes, Oskars Gerts, Artūrs Mauriņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/laikazimes.zip
http://uploadingit.com/d/MRJEMT2AKDTKHIH3 (FB2 formātā)
Laika zīmes, Oskars Gerts, Artūrs Mauriņš
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/laikazimes.zip
http://uploadingit.com/d/MRJEMT2AKDTKHIH3 (FB2 formātā)
Revidents, Nikolajs Gogolis
Nikolajs Gogolis (1809 – 1852) ir spožākais un joprojām modernākais no reālisma dibinātājiem krievu literatūrā. Viņš cēlie no ievērojamas mazkrievu dzimtas, un uz Nikolaju lielu iespaidu atstājusi agri mirušā tēva lielā teātra mīlestība un stāstnieka talants, kā arī mātes dziļā reliģiozitāte.
Kā daudzu literāru darbu pamatu, arī "Revidentu" (1836) veido kāds it kā noticis “reāls” atgadījums... Šo sižetu Gogolim uzdāvināja Puškins, ar kuru pašu esot atgadījies kas līdzīgs... Lugas sižets ir tik pat reāls, cik anekdotisks.
Kādas nomaļus pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu jebkurā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļojot inkognito. Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents?
Revidents, Nikolajs Gogolis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/revidents.zip
Kā daudzu literāru darbu pamatu, arī "Revidentu" (1836) veido kāds it kā noticis “reāls” atgadījums... Šo sižetu Gogolim uzdāvināja Puškins, ar kuru pašu esot atgadījies kas līdzīgs... Lugas sižets ir tik pat reāls, cik anekdotisks.
Kādas nomaļus pilsētas mierīgo ikdienu saduļķo ziņa, ka šo pusi apmeklējot revidents. Cilvēki ir gatavi atpazīt revidentu jebkurā nejaušā iebraucējā. Pārpratumu virkni veicina arī fakts, ka revidents ceļojot inkognito. Kas notiek, ja miera un pieticības salā ierodas revidents?
Revidents, Nikolajs Gogolis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/revidents.zip
Četras vienošanās, Dons Migels Rīzs
Šamaniskais skolotājs un dziednieks atklāj uzskatus, kas ierobežo cilvēku, un sniedz gan vienkāršu, gan efektīvu personības attīstības mācību, ko viņš guvis no saviem tolteku senčiem.
Četras vienošanās, Dons Migels Rīzs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/cetras_vienosanas.zip
Četras vienošanās, Dons Migels Rīzs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/cetras_vienosanas.zip
No tumsības uz gaismu, Žans Plijā
Uzdrīkstieties aizlūgt par atbrīvošanu
Šī darba pamata ir Dieva Vārds. Tas tiek piedāvāts kā lielisks līdzeklis Jēzus Kristus, grēka un ļaunuma spēku uzvarētāja, Labās Vēsts sludināšanai. Izmantojot spēcīgus pamudinājumus, kā arī dzīvas un aizraujošas liecības, autors pauž viņam raksturīgo evaņģelizētāja degsmi?
Kā doktrinālas, katehētiskas un teoloģiskas mācības rokasgrāmata šis darbs izskaidro atsevišķus elkdievības, galveno un morālo grēku aspektus, kuri mūs var pakļaut dēmoniskās atkarības briesmām. Mēs tajā atrodam ne vien pamācību par tādiem neauglīgiem tumsības darbiem kā okultisms, spiritisms, ezotērika, ar Jauno Laikmetu saistītā jaunās reliģijas, bet arī par rīcību, kas var izraisīt posto¬šas sekas mūsu dzīvē: abortiem, seksuālajām novirzēm, sātaniskiem līgumiem. Šajā darbā nopietni aplūkoti parastie žēlastības līdzekļi (izņemot eksorcismu), kas ved pie atbrīvošanas lūgšanas - piemēram, Izlīguma sakraments un Euha¬ristija, jo īpaši to spēja dziedināt ciltskoku.
Taču darba vēriens pārsniedz vienkārši garīgās cīņas tēmu un skar garīgo padomdošanu, kas izmisumā nonākušām personām palīdz saņemt iekšējo dziedināšanu un atbrīvošanu. Katrā ziņā gan lajiem, gan priesteriem, kuri iesaistījušies šādā kalpošanā, noderēs praktiskie ieteikumi, kā vadīt lūgšanas harizmātiskā gaisotnē.
Kaut Svētais Gars izmantotu šo grāmatu, "lai nestu Labo Vēsti nabagiem, pa¬sludinātu gūstekņiem atbrīvošanu, aklajiem atdotu acugaismu un apspiestos atlaistu brīvībā" (sal. Lk 4,18).
No tumsības uz gaismu, Žans Plijā
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/notumsasuzgaismu.zip
http://uploadingit.com/d/I2BUDOEPG5GGH8L3 (FB2 formātā)
Šī darba pamata ir Dieva Vārds. Tas tiek piedāvāts kā lielisks līdzeklis Jēzus Kristus, grēka un ļaunuma spēku uzvarētāja, Labās Vēsts sludināšanai. Izmantojot spēcīgus pamudinājumus, kā arī dzīvas un aizraujošas liecības, autors pauž viņam raksturīgo evaņģelizētāja degsmi?
Kā doktrinālas, katehētiskas un teoloģiskas mācības rokasgrāmata šis darbs izskaidro atsevišķus elkdievības, galveno un morālo grēku aspektus, kuri mūs var pakļaut dēmoniskās atkarības briesmām. Mēs tajā atrodam ne vien pamācību par tādiem neauglīgiem tumsības darbiem kā okultisms, spiritisms, ezotērika, ar Jauno Laikmetu saistītā jaunās reliģijas, bet arī par rīcību, kas var izraisīt posto¬šas sekas mūsu dzīvē: abortiem, seksuālajām novirzēm, sātaniskiem līgumiem. Šajā darbā nopietni aplūkoti parastie žēlastības līdzekļi (izņemot eksorcismu), kas ved pie atbrīvošanas lūgšanas - piemēram, Izlīguma sakraments un Euha¬ristija, jo īpaši to spēja dziedināt ciltskoku.
Taču darba vēriens pārsniedz vienkārši garīgās cīņas tēmu un skar garīgo padomdošanu, kas izmisumā nonākušām personām palīdz saņemt iekšējo dziedināšanu un atbrīvošanu. Katrā ziņā gan lajiem, gan priesteriem, kuri iesaistījušies šādā kalpošanā, noderēs praktiskie ieteikumi, kā vadīt lūgšanas harizmātiskā gaisotnē.
Kaut Svētais Gars izmantotu šo grāmatu, "lai nestu Labo Vēsti nabagiem, pa¬sludinātu gūstekņiem atbrīvošanu, aklajiem atdotu acugaismu un apspiestos atlaistu brīvībā" (sal. Lk 4,18).
No tumsības uz gaismu, Žans Plijā
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/notumsasuzgaismu.zip
http://uploadingit.com/d/I2BUDOEPG5GGH8L3 (FB2 formātā)
Muļķības slavinājums, Roterdamas Erasms
Šajā grāmatā, kas pirmo reizi iznāca 1511. gada, izcilākais ārpusitālijas Renesanses domātājs un rakstnieks Roterdamas Erasms asprātīgi un kodīgi izzobo gan visiem laikiem un visām tautām raksturīgus netikumus, gan arī sava laika ne¬gatīvās parādības, vienlaikus sniegdams plašu ieskatu cilvēces kultūras vēsturē. Tāpēc tā tulkota un daudzas reizes izdota visu kultūrtautu valodās, bet līdz ar to, bez šaubām, ir ietek¬mējusi cilvēces domas progresīvo attīstību.
Darbs paredzēts studentiem, skolēniem, skolotājiem, kā arī visiem lasītājiem, kuri vēlas asināt savu skatu apkārtējo pa¬rādību vērtēšanā un paaugstināt vispārējo zināšanu līmeni.
Muļķības slavinājums, Roterdamas Erasms
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mulkiba.zip
Darbs paredzēts studentiem, skolēniem, skolotājiem, kā arī visiem lasītājiem, kuri vēlas asināt savu skatu apkārtējo pa¬rādību vērtēšanā un paaugstināt vispārējo zināšanu līmeni.
Muļķības slavinājums, Roterdamas Erasms
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mulkiba.zip
Mušas, Žans Pols Sartrs
Žans Pols Sartrs (1905.gada 21. jūnijs — 1980. gada 15. aprīlis) ir viens no izcilākajiem 20.gadsimta franču kultūras darbiniekiem. Visvairāk viņš pazīstams kā eksistenciālisma virziena filozofs. Nozīmīgākie Ž. P. Sartra filozofiskie sacerējumi ir "Esamība un nekas" (1943. g.) un "Dialektiskā prāta kritika" (1960. g.). Viņš rakstījis arī romānus, lugas, arī publicistiska satura rakstus.
Luga "Mušas" sacerēta Otrā pasaules kara gados un pirmo reizi izrādīta Parīzē 1943. gada jūnijā vācu okupācijas apstākļos. Kaut gan lugas tekstā nebija nekā aktuāli politiska, tās dažādi tulkojamā zemteksta dēļ kolaboracionisti panāca izrāžu pārtraukšanu. Tās atjaunojās tikai rudenī.
Mušas, Žans Pols Sartrs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Sartre-The_Flies-lv-a4[1].pdf
Luga "Mušas" sacerēta Otrā pasaules kara gados un pirmo reizi izrādīta Parīzē 1943. gada jūnijā vācu okupācijas apstākļos. Kaut gan lugas tekstā nebija nekā aktuāli politiska, tās dažādi tulkojamā zemteksta dēļ kolaboracionisti panāca izrāžu pārtraukšanu. Tās atjaunojās tikai rudenī.
Mušas, Žans Pols Sartrs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Sartre-The_Flies-lv-a4[1].pdf
Mērnieku laiki, Kaudzītes Reinis un Kaudzītes
Rakstot savu darbu “Mērnieku laiki”, brāļi Kaudzītes to nosauca par stāstu, taču mūsdienās to dēvē par pirmo latviešu romānu, par kultūrvēsturisku romānu. Vēl šodien tas savu aktualitāti nav zaudējis.
Gan 19. gadsimta otrajā pusē, gan mūsdienās ir cilvēki, kuri ir aprēķinātāji. Šie egoisti dara tā, lai pašiem būtu labāk. Savu mērķu panākšanai viņi izmantos jebkurus līdzekļus: uzpirks amatpersonas, melos, lai panāktu uzticēšanos sev, krāpsies. Šādi cilvēki, lai kā viņi rīkotos, vienmēr izliksies par eņģeļiem, kaut gan patiesībā ir pavisam citādāk. Romānā “Mērnieku laiki” vienu no šādām personām nav grūti pamanīt – tā ir Oļiņiete. Viņa vēlējās, lai Liena apprecas ar Prātnieku, taču jaunā meitene bija pret to, tomēr neskatoties un šo nostāju, Oļiņiete neatkāpās no sava mērķa un neņēma galvā nedz Lienas vēlmes, nedz viedokli. Arī mūsdienās šādas situācijas ir, tikai biežāk sastopamas citādā kontekstā. Domāju, ka ne tikai mūsu valdībā, bet arī citās sēž ne viens vien aprēķinātāj, kurš melos, krāpsies, savtīgu mērķu vadīts.
Mīlestība – mūžsena tēma, kas nav saglabājusies no 19. gadsimta, bet gan no krietni senākiem laikiem, kas romānā “Mērnieku laiki” ir cieši saistīta ar aprēķinātājiem. Oļiņiete centās panākt, lai Liena iemīl Prātnieku, bet, kā jau tas ir zināms, piespiest mīlēt nav iespējams. Liena neparko nevēlējās padoties savai audžumātei, jo viņas sirds piederēja Kasparam. Iespējams, ka tieši tādēļ šis romāns beidzas traģiski. Arī mūsdienās var sastapt šādu parādību, kad starp divu cilvēku mīlestību cenšas iejauktie trešais liekais. Pēc manām domām, šādi gadījumi būs vēl ilgi sastopami nākotnē. Parasti šādi notikumi beidzas ar kādas sirds salaušanu vai pat vēl sliktāk.
Pētīdami sava laika ikdienas dzīvi, brāli Kaudzītes savā darbā iesaistīja kārklu vāciešus. Tas parāda tikai to, ka jau 19. gadu simtenī latviešu valodā ienāk citu valodu vārdi, kuri tika “iepīti” ikdienas sarunās. Šajā gadījumā to pārspīlēti darīja Švauksts. Viņš, kur vien iespējams, ierunājās vācu valodā, gribēdams parādīt, ka ir mūsdienīgs. Šodien šādu valodu ir grūti atpazīt, jo daudzi citu valodu vārdi ir iesakņojušies tik dziļi mūsu valodā, ka rodas jautājums: “Vai šis vārds ir latviešu?” Tādējādi, manuprāt, tiek pazudināta oriģinālā valoda, tās skanējums tiek sabojāts ar citu tautu valodām.
Laikabiedru acīs romāns ”Mērnieku laiki” izpelnījās gan uzslavas, gan kritiku. Taču neviens tajā laikā nevarēja iedomāties, ka brāļi Kaudzītes aprakstīja ne vien Latvijas, bet arī citu valstu sociālo, politisko un ekonomisko dzīvi.
Mērnieku laiki, Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mernieklaiki.zip
http://uploadingit.com/d/SAXM8KVGQNHOZOQ6 (FB2 formātā)
Gan 19. gadsimta otrajā pusē, gan mūsdienās ir cilvēki, kuri ir aprēķinātāji. Šie egoisti dara tā, lai pašiem būtu labāk. Savu mērķu panākšanai viņi izmantos jebkurus līdzekļus: uzpirks amatpersonas, melos, lai panāktu uzticēšanos sev, krāpsies. Šādi cilvēki, lai kā viņi rīkotos, vienmēr izliksies par eņģeļiem, kaut gan patiesībā ir pavisam citādāk. Romānā “Mērnieku laiki” vienu no šādām personām nav grūti pamanīt – tā ir Oļiņiete. Viņa vēlējās, lai Liena apprecas ar Prātnieku, taču jaunā meitene bija pret to, tomēr neskatoties un šo nostāju, Oļiņiete neatkāpās no sava mērķa un neņēma galvā nedz Lienas vēlmes, nedz viedokli. Arī mūsdienās šādas situācijas ir, tikai biežāk sastopamas citādā kontekstā. Domāju, ka ne tikai mūsu valdībā, bet arī citās sēž ne viens vien aprēķinātāj, kurš melos, krāpsies, savtīgu mērķu vadīts.
Mīlestība – mūžsena tēma, kas nav saglabājusies no 19. gadsimta, bet gan no krietni senākiem laikiem, kas romānā “Mērnieku laiki” ir cieši saistīta ar aprēķinātājiem. Oļiņiete centās panākt, lai Liena iemīl Prātnieku, bet, kā jau tas ir zināms, piespiest mīlēt nav iespējams. Liena neparko nevēlējās padoties savai audžumātei, jo viņas sirds piederēja Kasparam. Iespējams, ka tieši tādēļ šis romāns beidzas traģiski. Arī mūsdienās var sastapt šādu parādību, kad starp divu cilvēku mīlestību cenšas iejauktie trešais liekais. Pēc manām domām, šādi gadījumi būs vēl ilgi sastopami nākotnē. Parasti šādi notikumi beidzas ar kādas sirds salaušanu vai pat vēl sliktāk.
Pētīdami sava laika ikdienas dzīvi, brāli Kaudzītes savā darbā iesaistīja kārklu vāciešus. Tas parāda tikai to, ka jau 19. gadu simtenī latviešu valodā ienāk citu valodu vārdi, kuri tika “iepīti” ikdienas sarunās. Šajā gadījumā to pārspīlēti darīja Švauksts. Viņš, kur vien iespējams, ierunājās vācu valodā, gribēdams parādīt, ka ir mūsdienīgs. Šodien šādu valodu ir grūti atpazīt, jo daudzi citu valodu vārdi ir iesakņojušies tik dziļi mūsu valodā, ka rodas jautājums: “Vai šis vārds ir latviešu?” Tādējādi, manuprāt, tiek pazudināta oriģinālā valoda, tās skanējums tiek sabojāts ar citu tautu valodām.
Laikabiedru acīs romāns ”Mērnieku laiki” izpelnījās gan uzslavas, gan kritiku. Taču neviens tajā laikā nevarēja iedomāties, ka brāļi Kaudzītes aprakstīja ne vien Latvijas, bet arī citu valstu sociālo, politisko un ekonomisko dzīvi.
Mērnieku laiki, Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mernieklaiki.zip
http://uploadingit.com/d/SAXM8KVGQNHOZOQ6 (FB2 formātā)
Jaunie mērnieku laiki, Matīss Kaudzīte
««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā personība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina rea¬lizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necilvēcīgi ļaudis. Sludinātās lai¬mes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stiprākie, un tas ir viņam gandarījums.» (A. Goba, 1925. gadā.)
Jaunie mērnieku laiki, Matīss Kaudzīte
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/newmernieklaiki.zip
http://uploadingit.com/d/3D06MLC0QGPQGCFI (FB2 formātā)
Jaunie mērnieku laiki, Matīss Kaudzīte
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/newmernieklaiki.zip
http://uploadingit.com/d/3D06MLC0QGPQGCFI (FB2 formātā)
Ķēves dēls Kurbads, Visvaldis Lāms
Apjomīgais romāns, kura pamatā populārā Džūkstes novada teika, aptver laikmetu no 13. gs. līdz Livonijas karam, bet tajā negaidīti asprātīgi iepludināti arī mūsdienīgi elementi. Teiku varoņa lielie darbi dzimtenes labā, kā arī mīlas dēkas atklājas gan filozofiski vispārinātā, gan arī drastiski erotiskā skatījumā.
Grāmata sniedz kolorītas senas un arī ne tik senas vēstures ainas. Varoņa gaitas no dzimtās Džūkstes aizstiepjas ne vien līdz lietuvju valsts slēptākajiem nostūriem, tās ved līdz pat Melnās jūras piekrastei un tālāk — līdz mūžībai.
Ķēves dēls Kurbads, Visvaldis Lāms
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/lamakurbads.zip
http://uploadingit.com/d/7MDYNLUMTC78FFZD (FB2 formātā)
Grāmata sniedz kolorītas senas un arī ne tik senas vēstures ainas. Varoņa gaitas no dzimtās Džūkstes aizstiepjas ne vien līdz lietuvju valsts slēptākajiem nostūriem, tās ved līdz pat Melnās jūras piekrastei un tālāk — līdz mūžībai.
Ķēves dēls Kurbads, Visvaldis Lāms
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/lamakurbads.zip
http://uploadingit.com/d/7MDYNLUMTC78FFZD (FB2 formātā)
Hellāda no Perikla līdz Aleksandram, Plutarhs
Plutarha biogrāfijās (Vitae parallelae) ietverts ļoti interesants materiāls par seno Grieķiju un Romu. Vēsturniekiem tās ir svarīgs vēstures avots, taču biogrāfijas var lasīt ari kā saistošu stāstu par tālo senatni un tās varoņiem. Plutarhs (50-120) saka, ka viņš nerakstot vēsturi, bet biogrāfijas, ka viņa nolūks ir psiholoģiski raksturot savus varoņus, un dažādi sīkumi, anekdotes,_ nostāsti personas raksturu dažkārt atklāj labāk nekā uzvara lielā kaujā. Šī izlase aptver septiņas interesantākās biogrāfijas – Perikls, Nīkijs, Alkibāds, Līsandrs, Fokions, Dēmostens un Maķedonijas Aleksandrs.
Hellāda no Perikla līdz Aleksandram, Plutarhs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/hellada.zip
Hellāda no Perikla līdz Aleksandram, Plutarhs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/hellada.zip
Kurbads – senlatvju varonis, Anss Lerchis-Puškaitis
Kurbads – senlatvju varonis, Anss Lerchis-Puškaitis
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/puskaisakurbads.zip
http://uploadingit.com/d/XHKZX5KMXN7E2JHD (FB2 formātā)
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/puskaisakurbads.zip
http://uploadingit.com/d/XHKZX5KMXN7E2JHD (FB2 formātā)
Antikrists, Frīdrihs Vilhelms Nīcše
Vārgajiem un izvirtušajiem jāiet bojā - tas ir mūsu cilvēkmīlestības pirmais likums. Un ir jāpalīdz viņiem izmirt.…………...
Samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstākās vēlmes, ir dekadences vērtības.
Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instinktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.
…………...
Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds svarīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vērtību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.
Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei.
…………...
Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu
…………...
Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu... Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte...
…………...
Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievības», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir viņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvodami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīstamāk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais.
…………...
Tīro fikciju pasaule, sev par lielu nelaimi, atšķiras no sapņu pasaules ar to, ka pēdējā īstenību atspoguļo, kamēr pirmā - vilto, padara nevērtīgu, noliedz. Tiklīdz jēdziens «daba» tika pretstatīts jēdzienam «Dievs», vārdam «dabisks» bija jānozīmē «atmetams», - absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko (īstenību!), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo... Bet tādējādi viss ir izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti... Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci...
…………...
Jūdaismā un, kristietībā cilvēkiem, kas tiecas pēc varas, priesteriskajam cilvēku tipam, dekadence ir tikai līdzeklis: šai grupai ir vitāla interese padarīt cilvēci slimu, dzīvei bīstamā un pasauli apmelojošā veidā apgriezt ačgārni jēdzienus «labs» un «ļauns», «patiess» un «aplams».
…………...
Instinktīvais naids pret realitāti: pārmērīgas sāpju un kairinājumu jutības sekas, kura vispār vairs negrib tikt «aizskarta», jo katru pieskārienu izjūt pārāk sāpīgi.
Jebkuras pieķeršanās, jebkura ienaida, visu sajūtu robežu un distanču instinktīva izslēgšana: ārkārtīgās sāpju un kairinājumu jutības sekas, kas katru pretestību, pretestības nepieciešamību uzskata ar nepanesamu nepatiku (t.i., kā kaitīgu, kā pašsaglabāšanās instinkta aizliegtu), turpretī svētību (prieku) atrod vienīgi, vairs nepretojoties nekam - nedz nelaimei, nedz ļaunumam. Mīlestība paliek kā vienīgā, kā pēdējā izdzīvošanas iespēja...
…………...
Bailes no sāpēm, pat no bezgala niecīgām sāpēm - tās nemaz nevar beigties citādi, kā vien mīlestības reliģijā...
…………...
«Debesu valstība» ir dvēseles stāvoklis, nevis kaut kas «pāri zemei» esošs vai «pēc nāves» nākošs.
…………...
Būtiskā atšķirība starp abām dekadences reliģijām: budisms neapsola, bet izpilda, savukārt kristietība apsola visu, bet neizpilda neko.
…………...
Ja dzīves smaguma centru novieto nevis pašā dzīvē, bet «viņpasaulē», t.i., nekur, tad dzīvei vispār tiek atņemts smaguma centrs. Lielie meli par personas nemirstību sagrauj jebkuru saprātu, jebkādu dabiskumu instinktos. Viss, kas instinktos ir labdabīgs, dzīvi veicinošs, nākotni nodrošinošs, tagad izraisa tikai neuzticību. Tā dzīvot, lai vairs nebūtu nekādas jēgas dzīvot, - tas tagad kļūst par dzīves «jēgu»... Kam vairs vajadzīga kopības apziņa, kam pateicība par izcelšanos un senču mantojumu, kam sadarbība, uzticība, kam tieksme pēc sabiedrības labklājības un rūpes par to?... Viss tikai «kārdinājums», novirzes no «īstā ceļa».
…………...
Patiesi: ja mēs dabūtu redzēt, kaut vai tikai uz vienu acumirkli, visus šos brīnumainos liekuļus un svētos iluzionistus, tiem būtu gals - un tieši tāpēc, ka es neizlasu ne vārda, iekams neieraugu viņu tēlus, es darīšu tiem galu...
…………...
Nedrīkst ļaut sevi apmānīt: «Netiesājiet!» viņi saka, bet paši visu, kas stāv viņiem ceļā, sūta uz elli. Ļaudami tiesāt Dievam, viņi tiesā paši; godinādami Dievu, viņi godā sevi; pieprasīdami tos tikumus, uz kuriem paši spējīgi - vēl vairāk, kuri viņiem nepieciešami, lai vispār noturētos virspusē, -viņi lieliski imitē cīņu par tikumu, cīņu par tikumības uzvaru.
…………...
Cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli!
…………...
Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks - tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto.
…………...
Es saucu par meliem nevēlēšanos redzēt to, kas ir redzams, nevēlēšanos redzēt tā, kā tas ir redzams. Un šī nevēlēšanās redzēt redzamo, ir gandrīz vai pirmais nosacījums visiem, kas reprezentē kādu partiju visplašākajā šī vārda nozīmē: partijas cilvēks nepieciešami kļūst par meli.
…………...
Kastu kārtība, augstākais, dominējošais likums, ir tikai dabiskās kārtības, prevalējošo dabas likumu sankcija, pār kuru nav varas nekādai patvaļai, nekādai «modernai idejai». Katrā veselīgā sabiedrībā sastopami trīs fizioloģiski atšķirīgi, dažādā mērā viens otru ietekmējoši tipi, no kuriem katram ir pašam sava higiēna, savs darba lauks, pašam sava pilnvērtības sajūta un meistarība. Daba, nevis Manu nošķir vienus - pārsvarā garīgi stipros, otrus -ar izteiktu muskuļu un temperamenta spēku un trešos, kam īsti nepiemīt ne viens, ne otrs, - viduvējos; pēdējie veido lielo vairākumu, pirmie ir izredzētie.
…………...
Augstākajai kastai - es to saucu par nedaudzajiem - ir arī visas mazākuma tiesības: pie tām pieder laimes, skaistuma, labsirdības iemiesojums zemes virsū. Tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem ir atļauts skaistums, atļauts skaistais; tikai viņiem labsirdība nav vājuma pazīme. Pulchrum estpaucorum hominum: labsirdība ir privilēģija. Bet nekas viņiem nav svešāks kā neglītas manieres vai pesimistisks skats, acs, kura redz neglīto, vai sašutums par visu lietu kārtību pasaulē. Sašutums ir čāndālas privilēģija, tāpat arī pesimisms. «Pasaule ir pilnīga,» - tā runā garīgā cilvēka instinkts, apliecinošais instinkts: «nepilnība, viss, kas atrodas zem mums, distance, distances patoss, pat čāndāla pieder pie šīs pilnības.» Apgarotākie cilvēki kā stiprākie atrod savu laimi tur, kur citi būtu atraduši bojāeju: labirintā, nežēlībā pret sevi un citiem, mēģinājumos; viņu prieks ir piespiešanās, askētisms kļūst par viņu dabu, prasību, instinktu. Grūtu uzdevumu viņi uztver kā privilēģiju; spēlēties ar tādiem smagumiem, kas citus nospiestu, ir atpūta... Atziņa viņiem ir askētisma forma. Viņi ir godājamākais cilvēka tips: tas neizslēdz, ka viņi ir jautrākie un laipnākie. Viņi valda nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka viņi ir; viņiem nav brīv būt otrajiem. Savukārt otrie ir tiesību sargi, kārtības un drošības aizstāvji, tie ir dižciltīgi kareivji; pirmkārt, tas ir ķēniņš kā augstākais kareivja, tiesneša un likuma sargātāja tituls. Otrie ir garīgo cilvēku izpildvara, viņu tuvākās aprindas, tie, kas viņu vietā izpilda rupjos valdīšanas darbus, - viņu sekotāji, viņu labā roka, viņu labākie mācekļi.
…………...
Tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai vispār varētu pastāvēt tiesības
…………...
Nepieciešama ticība nemirstībai, lai atņemtu vērtību «pasaulei»
…………...
Ar „viņpasauli” var nogalināt dzīvi
…………...
Frīdrihs Vilhelms Nīcše, Antikrists, 1888, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā: http://uploadingit.com/d/2EMHYFCYKCIOBD9H
Samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstākās vēlmes, ir dekadences vērtības.
Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instinktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.
…………...
Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds svarīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vērtību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.
Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei.
…………...
Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu
…………...
Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu... Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte...
…………...
Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievības», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir viņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvodami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīstamāk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais.
…………...
Tīro fikciju pasaule, sev par lielu nelaimi, atšķiras no sapņu pasaules ar to, ka pēdējā īstenību atspoguļo, kamēr pirmā - vilto, padara nevērtīgu, noliedz. Tiklīdz jēdziens «daba» tika pretstatīts jēdzienam «Dievs», vārdam «dabisks» bija jānozīmē «atmetams», - absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko (īstenību!), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo... Bet tādējādi viss ir izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti... Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci...
…………...
Jūdaismā un, kristietībā cilvēkiem, kas tiecas pēc varas, priesteriskajam cilvēku tipam, dekadence ir tikai līdzeklis: šai grupai ir vitāla interese padarīt cilvēci slimu, dzīvei bīstamā un pasauli apmelojošā veidā apgriezt ačgārni jēdzienus «labs» un «ļauns», «patiess» un «aplams».
…………...
Instinktīvais naids pret realitāti: pārmērīgas sāpju un kairinājumu jutības sekas, kura vispār vairs negrib tikt «aizskarta», jo katru pieskārienu izjūt pārāk sāpīgi.
Jebkuras pieķeršanās, jebkura ienaida, visu sajūtu robežu un distanču instinktīva izslēgšana: ārkārtīgās sāpju un kairinājumu jutības sekas, kas katru pretestību, pretestības nepieciešamību uzskata ar nepanesamu nepatiku (t.i., kā kaitīgu, kā pašsaglabāšanās instinkta aizliegtu), turpretī svētību (prieku) atrod vienīgi, vairs nepretojoties nekam - nedz nelaimei, nedz ļaunumam. Mīlestība paliek kā vienīgā, kā pēdējā izdzīvošanas iespēja...
…………...
Bailes no sāpēm, pat no bezgala niecīgām sāpēm - tās nemaz nevar beigties citādi, kā vien mīlestības reliģijā...
…………...
«Debesu valstība» ir dvēseles stāvoklis, nevis kaut kas «pāri zemei» esošs vai «pēc nāves» nākošs.
…………...
Būtiskā atšķirība starp abām dekadences reliģijām: budisms neapsola, bet izpilda, savukārt kristietība apsola visu, bet neizpilda neko.
…………...
Ja dzīves smaguma centru novieto nevis pašā dzīvē, bet «viņpasaulē», t.i., nekur, tad dzīvei vispār tiek atņemts smaguma centrs. Lielie meli par personas nemirstību sagrauj jebkuru saprātu, jebkādu dabiskumu instinktos. Viss, kas instinktos ir labdabīgs, dzīvi veicinošs, nākotni nodrošinošs, tagad izraisa tikai neuzticību. Tā dzīvot, lai vairs nebūtu nekādas jēgas dzīvot, - tas tagad kļūst par dzīves «jēgu»... Kam vairs vajadzīga kopības apziņa, kam pateicība par izcelšanos un senču mantojumu, kam sadarbība, uzticība, kam tieksme pēc sabiedrības labklājības un rūpes par to?... Viss tikai «kārdinājums», novirzes no «īstā ceļa».
…………...
Patiesi: ja mēs dabūtu redzēt, kaut vai tikai uz vienu acumirkli, visus šos brīnumainos liekuļus un svētos iluzionistus, tiem būtu gals - un tieši tāpēc, ka es neizlasu ne vārda, iekams neieraugu viņu tēlus, es darīšu tiem galu...
…………...
Nedrīkst ļaut sevi apmānīt: «Netiesājiet!» viņi saka, bet paši visu, kas stāv viņiem ceļā, sūta uz elli. Ļaudami tiesāt Dievam, viņi tiesā paši; godinādami Dievu, viņi godā sevi; pieprasīdami tos tikumus, uz kuriem paši spējīgi - vēl vairāk, kuri viņiem nepieciešami, lai vispār noturētos virspusē, -viņi lieliski imitē cīņu par tikumu, cīņu par tikumības uzvaru.
…………...
Cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli!
…………...
Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks - tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto.
…………...
Es saucu par meliem nevēlēšanos redzēt to, kas ir redzams, nevēlēšanos redzēt tā, kā tas ir redzams. Un šī nevēlēšanās redzēt redzamo, ir gandrīz vai pirmais nosacījums visiem, kas reprezentē kādu partiju visplašākajā šī vārda nozīmē: partijas cilvēks nepieciešami kļūst par meli.
…………...
Kastu kārtība, augstākais, dominējošais likums, ir tikai dabiskās kārtības, prevalējošo dabas likumu sankcija, pār kuru nav varas nekādai patvaļai, nekādai «modernai idejai». Katrā veselīgā sabiedrībā sastopami trīs fizioloģiski atšķirīgi, dažādā mērā viens otru ietekmējoši tipi, no kuriem katram ir pašam sava higiēna, savs darba lauks, pašam sava pilnvērtības sajūta un meistarība. Daba, nevis Manu nošķir vienus - pārsvarā garīgi stipros, otrus -ar izteiktu muskuļu un temperamenta spēku un trešos, kam īsti nepiemīt ne viens, ne otrs, - viduvējos; pēdējie veido lielo vairākumu, pirmie ir izredzētie.
…………...
Augstākajai kastai - es to saucu par nedaudzajiem - ir arī visas mazākuma tiesības: pie tām pieder laimes, skaistuma, labsirdības iemiesojums zemes virsū. Tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem ir atļauts skaistums, atļauts skaistais; tikai viņiem labsirdība nav vājuma pazīme. Pulchrum estpaucorum hominum: labsirdība ir privilēģija. Bet nekas viņiem nav svešāks kā neglītas manieres vai pesimistisks skats, acs, kura redz neglīto, vai sašutums par visu lietu kārtību pasaulē. Sašutums ir čāndālas privilēģija, tāpat arī pesimisms. «Pasaule ir pilnīga,» - tā runā garīgā cilvēka instinkts, apliecinošais instinkts: «nepilnība, viss, kas atrodas zem mums, distance, distances patoss, pat čāndāla pieder pie šīs pilnības.» Apgarotākie cilvēki kā stiprākie atrod savu laimi tur, kur citi būtu atraduši bojāeju: labirintā, nežēlībā pret sevi un citiem, mēģinājumos; viņu prieks ir piespiešanās, askētisms kļūst par viņu dabu, prasību, instinktu. Grūtu uzdevumu viņi uztver kā privilēģiju; spēlēties ar tādiem smagumiem, kas citus nospiestu, ir atpūta... Atziņa viņiem ir askētisma forma. Viņi ir godājamākais cilvēka tips: tas neizslēdz, ka viņi ir jautrākie un laipnākie. Viņi valda nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka viņi ir; viņiem nav brīv būt otrajiem. Savukārt otrie ir tiesību sargi, kārtības un drošības aizstāvji, tie ir dižciltīgi kareivji; pirmkārt, tas ir ķēniņš kā augstākais kareivja, tiesneša un likuma sargātāja tituls. Otrie ir garīgo cilvēku izpildvara, viņu tuvākās aprindas, tie, kas viņu vietā izpilda rupjos valdīšanas darbus, - viņu sekotāji, viņu labā roka, viņu labākie mācekļi.
…………...
Tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai vispār varētu pastāvēt tiesības
…………...
Nepieciešama ticība nemirstībai, lai atņemtu vērtību «pasaulei»
…………...
Ar „viņpasauli” var nogalināt dzīvi
…………...
Frīdrihs Vilhelms Nīcše, Antikrists, 1888, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā: http://uploadingit.com/d/2EMHYFCYKCIOBD9H
Mazais princis, Antuāns de Sent-Ekziperī
Mazais princis, Antuāns de Sent-Ekziperī
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mazaisprincis.zip
http://uploadingit.com/d/QCLEEKWHQMY55Y1F (FB2 formātā)
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/mazaisprincis.zip
http://uploadingit.com/d/QCLEEKWHQMY55Y1F (FB2 formātā)
Mana ģimene un citi zvēri, Džeralds Darels
«Mana ģimene un citi zvēri» ir viens no agrīnajiem šī ievērojamā angļu zoologa un rakstnieka animālista darbiem. Tajā stāstīts par au¬tora bērnību, par vairākiem Grieķijā, Korfu salā, pavadītiem gadiem, kad zēnā mostas mīlestība pret dabu, pret visu dzīvo radību, redzams, kā no viņa pamazām veidojas nopietns dabas pētnieks, zinātnieks zoo¬logs. Taču grāmata nav vienkāršs autobiogrāfisks vēstījums. Ļoti liela ir tās izzinošā vērtība. Autors atklāj lasītājam savdabīgu pasauli, kas pavirša vērotāja acīm paslīd garām nepamanīta, un pastāsta par to daudz interesanta.
Grāmata uzrakstīta saistoši, ar Džeraldam Darelam raksturīgo brīnišķīgo humoru, un to ar aizrautību lasīs ne tikvien bioloģijas zinātņu speciālisti, bet ikviens dabas draugs.
Mana ģimene un citi zvēri, Džeralds Darels
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/managimenecitizveri.zip
http://uploadingit.com/d/2PCYOBS9KYDJMWLB (FB2 formātā)
Grāmata uzrakstīta saistoši, ar Džeraldam Darelam raksturīgo brīnišķīgo humoru, un to ar aizrautību lasīs ne tikvien bioloģijas zinātņu speciālisti, bet ikviens dabas draugs.
Mana ģimene un citi zvēri, Džeralds Darels
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/managimenecitizveri.zip
http://uploadingit.com/d/2PCYOBS9KYDJMWLB (FB2 formātā)
Abonēt:
Ziņas (Atom)