Akvārijs, Viktors Suvorovs

Viktors Suvorovs (īstajā vārdā Vladimirs Rezuns) dzimis 1947. gadā. Beidzis Kaļiņinas suvoroviešu un Kijevas augstāko kara skolu. Bijis kara apgabala štāba izlūkošanas pārvaldes virsnieks. No 1970. gada — PSKP nomenklatūras darbinieks. 1974. gadā beidzis Kara diplomātisko akadēmiju. Četrus gadus strādājis Galvenās izlūkošanas pārvaldes rezidentūrā Ženēvā. 1978. gadā aizbēdzis uz Lielbritāniju, par to viņam piespriests nāvessods. Sarakstījis vairākas grāmatas.

V. Suvorova darbs "Akvārijs" daudzās valstīs ir kļuvis par bestselleru. Spilgti un lakoniski autors stāsta par to, kā nokļuvis Galvenajā izlūkošanas pārvaldē, par padomju izlūku skolas apmācības sistēmu un savu darbību ārzemēs. V. Suvorovs patiesi pārliecinoši atklāj izlūku savstarpējo attiecību psiholoģiju (piemēram, nepārtrauktu kolēģu izsekošanu) slepenā dienesta sistēmā, kur galvenais virzītājspēks ir tieksme par katru cenu virzīties augšup pa karjeras kāpnēm un izdzīvot.

Fragmenti

…………...
Ja jums pēkšņi ir iegribējies strādāt KGB sistēmā, tad brauciet uz jebkuru apgabala centru. Centrālajā laukumā noteikti būs Ļeņina statuja, bet aiz tās obligāti — milzīga ēka ar kolonnām. Tā ir partijas apgabala komiteja. Tepat kaut kur blakus atrodas KGB apgabala pārvalde. Turpat uz laukuma pajautājiet jebkuram garāmgājējam, un viņš jums parādīs, re, to pelēko ēku — visai drūmu. Jā, jā, tieši uz to dzelzsbetona ēku Ļeņins rāda ar roku. Bet var arī negriezties pie apgabala pārvaldes. Var griezties specdaļā savā darba vietā. Šeit arī ikviens jums palīdzēs: taisni uz priekšu pa gaiteni, pa labi durvis, apvilktas ar melnu ādu. Var kļūt par KGB darbinieku vēl vienkāršāk. Vajag griezties pie specdarbinieka. Tādu var atrast jebkurā Dieva aizmirstā dzelzceļstacijā, katrā fabrikā, un gadās, ka pat jebkurā cehā. Specdarbinieks ir katrā pulkā, jebkurā institūtā, ikvienā cietumā, ikkatrā partijas komitejā, konstruktoru birojā. Bet komjauniešu organizācijās, arodbiedrībās, sabiedriskajās un brīvprātīgajās organizācijās tādu darbinieku ir pat ļoti daudz. Pieej klāt un saki: es gribu iestāties KGB! Pieņems vai ne — tas ir pavisam cits jautājums (protams, ka nepieņems!), bet ceļš uz KGB ir atvērts visiem, un šo ceļu nav vajadzības ilgi meklēt.

Bet tikt iekšā GI pārvaldē gan nav tik viegli. Pie kā griezties? Kam lūgt padomu? Pie kādām durvīm klauvēt? Varbūt painteresē­ties milicijā? Milicijā paraustītu plecus: nav tādas organizācijas.

Gruzijā milicija pat izdod mašīnu numuru zīmes ar burtiem GRU (kas nozīmē GIP krievu valodā.— Tulk. piezīme), nenojau­šot, ka šiem burtiem varētu būt noslēpumaina nozīme. Brauc tāda mašīna pa valsts ceļiem, un neviens nebrīnās, pat mašīnai pakaļ nepaskatās. Normālam cilvēkam, tāpat kā visai padomju milicijai, šie burti neko nenozīmē un neizsauc nekādas asociācijas. Vienkār­šie pilsoņi nav par to neko dzirdējuši, un arī milicija par to neko nav dzirdējusi.

KGB sistēmā ir miljoniem brīvprātīgo, bet ne GI pārvaldē. Tā ir galvenā atšķirība. GIP ir slepena organizācija. Tā nav nevienam zināma, un tādēļ neviens uz turieni pēc savas iniciatīvas neiet. Bet pieņemsim, ka ir atradies tāds brīvprātīgais un viņš ir kaut kādā veidā atradis tās durvis, kur vajag pieklauvēt, un saka: «Pieņemiet.» Vai pieņems? Nē, nepieņems. Brīvprātīgie nav vajadzīgi. Brīvprātīgo nekavējoties arestēs, un viņu gaida smaga un ilga izmeklēšana. Būs daudz jautājumu. Kur tu šos trīs burtus esi dzirdējis? Kā tu varēji mūs atrast? Bet galvenais — kas tev palīdzēja? Kas? Kas? Kas? Atbildi, kuņa! Patiesas atbildes GI pārvaldē prot izspiest. Atbildi no jebkura cilvēka izdabūs. To es jums garantēju. Agri vai vēlu atradīs noplūdes avotu. Tāds izrādīsies tas, kuram ir uzticēts noslēpums, bet kura mēle pārkāpj pieļaujamos standartus. Jā, GIP māk izraut tādas mēles. GIP kopā ar tādām mēlēm atrauj arī galvu. Tas ir zināms ikkatram, kas ir nokļuvis GI pārvaldē. Sargā savu galvu. Bet to var saglabāt, tikai būdams piesardzīgs ar savu mēli. Par GIP drīkst runāt tikai GI pārvaldē. Runāt drīkst tā, lai tava balss nebūtu dzirdama aiz caurspīdīgajām lepnās ēkas sienām Hodinkā. Ikviens, kas ir nokļuvis GI pārvaldē, svēti ievēro Akvārija likumu: «Viss, par ko mēs te iekšā runājam, lai arī paliek te iekšā. Lai neviens mūsu vārds nenokļūst ārpus caurspīdīgajām sienām.» Un šādas kārtības dēļ reti kāds aiz stikla sienām zina par to, kas notiek iekšpusē. Bet tas, kurš zina,— tas klusē, tādēļ ka visi zinošie klusē. Es personiski nekad par GIP neko nebiju dzirdējis.

…………...

— Pie mums likums ir vienkāršs — ieeja maksā rubli. Izeja — divus. Tas nozīmē, ka iestāties organizācijā ir grūti, bet izstāties — vēl grūtāk. Teorētiski visiem organizācijas locekļiem ir paredzēta tikai viena izeja — caur skursteni. Vieniem tā ir ar cieņu, citiem ar negodu, bet visiem skurstenis ir tikai viens. Tikai caur to mēs izejam no organizācijas. Tas, lūk, ir tas skurstenis,— Sedojs pamāj uz milzīgu, visas sienas lielumā, logu.— Pamielo acis.

No devītā stāva man atklājas milzīga, bezgalplaša tukša lidlauka panorāma, kas izpletās līdz apvārsnim. Skatoties lejup, varēja redzēt smilšu celiņu mudžekli starp krūmu elastīgajām sienām. Dārza zaļumu un lidlauka izdegušo zāli vienu no otra atdala nesagraujama betona siena ar biezu dzeloņstiepļu tīklu un baltiem skrituļiem.

— Tas pats jau ir .. .— Sedojs pamāj uz pazemu, ap desmit metru augstu, platu četrstūrainu skursteni virs lēzena darvas segta jumta. Melnais jumts peld pa ceriņu zaļajiem viļņiem kā plosts okeānā vai kā veco laiku bruņukuģis ar zemiem bortiem un neglītu skursteni. No skursteņa vijas augšup tikko manāma caurspīdīga dūmu strūkla.

— Tur laikam kāds atstāj organizāciju?

— Nē,— smaidīdams atbild Sedojs.— Skurstenis ir ne tikai izeja mums, bet arī enerģijas avots un mūsu noslēpumu glabātājs. Tur tagad vienkārši dedzina slepenus dokumentus. Ziniet ko, labāk sadedzināt nekā glabāt. Tā ir drošāk. Ja kāds no organizāci­jas aiziet, tad dūmi ir citādi, tad tie ir biezi, ar sodrējiem. Ja tu reiz iestāsies šinī organizācijā, tad tu kādreiz izlidosi debesīs caur šo skursteni. Bet tas ne tagad. Tagad organizācija dod tev pēdējo iespēju atteikties, pēdējo izdevību padomāt par savu izvēli. Lai tev būtu par ko domāt, parādīšu tev filmu.

Sedojs nospiež pogu uz pults un apsēžas uz krēsla man blakus. Smagie, brūnie aizkari ar vieglu švīkoņu aizklāj platos logus, un tūlīt uz ekrāna — bez titriem un ievadvārdiem — parādās attēls. Filma ir melnbalta, veca un pamatīgi nodilusi. Skanas nav, un tādēļ ir skaidri dzirdama kinoaparāta tarkšķēšana.

Uz ekrāna ir redzama augsta, drūma istaba bez logiem. Kaut kas vidējs starp cehu un katlu telpu. Tuvplānā ir redzama krāsns ar durtiņām, kas atgādina maza cietokšņa vārtus, un vadrenes, kas ved iekšā krāsnī kā sliedes tunelī. Pie kurtuves atrodas cilvēki pelēkos ķiteļos. Kurinātāji. Lūk, padod zārku. Tagad viss ir skaidrs! Krematorija. Laikam gan tā pati, kuru es redzēju pa logu. Cilvēki pelēkajos ķiteļos paceļ zārku un uzstāda to uz vadrenēm. Kurtuves durtiņas lēnām atiet viena no otras, zārku mazliet pagrūž, un tas aiznes savu nezināmo mītnieku iekšā rūcošajās liesmās.

Bet tagad kamera parāda tuvplānā dzīva cilvēka seju. Tā ir klāta ar sviedriem. Pie kurtuves ir karsti. Seju rāda no visām pusēm — ļoti ilgi. Beidzot kamera attālinās un rāda cilvēku visā augumā. Viņš nav ķitelī, bet gan dārgā uzvalkā, tiesa gan, pilnīgi saburzītā. Kaklasaite ir savīta kā striķis. Cilvēks ir stingri piesiets ar tērauda stiepli pie sanitārajām nestuvēm, bet nestuves ir noliktas uz rokturiem pie sienas tā, lai cilvēks varētu redzēt kurtuvi.

Beidzot nāk piesietā cilvēka kārta. Nestuves ir atkal uz vadrenēm, un es no jauna dzirdu šo nedzirdamo kliedzienu, kas varbūt ir spējīgs izraut durvis no virām. Es ar cerību ielūkojos piesietā cilvēka sejā. Es cenšos atrast vājprātības pazīmes viņa sejā. Trakiem ir viegli šajā pasaulē. Taču tādu pazīmju skaistajā, vīrišķīgajā sejā nav. Šo seju nav sakropļojis vājprātības zīmogs. Vienkārši cilvēkam negribas tikt iebāztam krāsnī, un viņš cenšas to kaut kā izteikt. Bet kā citādi to lai izteic, ja ne ar kliedzienu? Tāpēc viņš arī kliedz. Šis kliedziens, par laimi, nav iemūžināts. Re, lakotās kurpes iegāja ugunī. Velns rāvis, iegāja. Plosās uguns. Droši vien, pūš iekšā skābekli. Abi pārējie kurinātāji atlec nost, un pakaļējie ar spēku grūž nestuves iekšā. Kurtuves durvis aizveras, un aparāta tarkšķēšana apklust.

— Viņš ir ... kas?— pats nezinu, kādēļ uzdevu tādu jautā­jumu.

— Viņš? Pulkvedis. Bijušais pulkvedis. Viņš bija mūsu organi­zācijā. Augstos amatos. Viņš organizāciju krāpa. Par to viņu izslēdza no organizācijas. Tādēļ viņš arī aizgāja. Tāds pie mums ir likums. Ar varu mēs nevienu organizācijā neiesaistām. Negribi — atsakies. Bet, ja tu esi iestājies, tad piederi organizācijai pilnīgi. Kopā ar kurpēm un šlipsi. Tātad... Dodu pēdējo iespēju atteikties. Apdomāšanai dodu vienu minūti.

— Laiks ir beidzies. Vai tev vēl ir vajadzīgs laiks apdomāša­nai?

— Nē.

— Nu ko, kapteini. Tad man ir tas gods pirmajam apsveikt tevi ar iestāšanos mūsu slepenajā brālībā, kuras nosaukums ir Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde jeb GIP.

…………...

— Jūsu pakļautībā ir simtiem jaunu, saprātīgu un perspek­tīvu virsnieku, labi apmācītu, ar lieliskām manierēm ... Bet es esmu no zemniekiem, es neesmu lasījis daudzas grāmatas, par kurām jūs runājat, man ir grūti jūsu lokā ... Man nav interesanti rakstnieki un gleznotāji, par kuriem jūs esat sajūsmā . .. Kādēļ jūs izvēlējaties mani?

— Mūsu pasaule ir nežēlīga. Tajā var izdzīvot, tikai rāpjoties uz augšu. Ja tu apstāsies, tad tu noriposi lejā un tevi sabradās tie, kas pa taviem kauliem lien augšup. Mūsu pasaule ir asiņaina bezkompromisa . Cīņa starp sistēmām, vienlaicīgi tā ir cīņa starp personībām. Šinī cīņa katram ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Man ir vajadzīgi palīgi, kas ir gatavi uz jebkuru darbu, gatavi iet nāves briesmās uzvaras labad. Bet mani palīgi nedrīkst mani nodot visgrūtākajā brīdī. Šim nolūkam der tikai viens paņēmiens: atlasīt palīgus no pašas apakšas. Par visu tev ir jāpateicas man, un, ja mani izdzīs, tad izdzīs arī tevi. Ja es visu pazaudēšu, tad visu pazaudēsi arī tu. Es esmu tevi paņēmis, esmu tevi atradis pūlī ne tavu talantu dēļ, bet tādēļ, ka tu esi pūļa cilvēks. Tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja kaut kas ar mani notiks, tad arī tu no jauna atradīsies pūlī, pazaudējis varu un privilēģijas. Šis palīgu un miesassargu izvēlēša­nas paņēmiens ir vecs kā pasaule. Tā ir darījuši visi valdnieki. Ja tu mani nodosi — pazaudēsi visu. Arī mani paņēma no putekļiem. Mans aizbildnis iet uz augšu un velk mani aiz sevis, rēķinoties ar manu atbalstu jebkurā situācijā. Ja viņš aizies bojā — kam tad es būšu vajadzīgs?

…………...

- Vai jūs domājat, ka, ja mani sāks spīdzināt, es nosaukšu jūsu vārdu?

— Par to es nešaubos un tu nešaubies. Tikai muļķi domā, ka ir stipri cilvēki, kuri var spīdzināšanu izturēt, un gļēvi, kas neiztur Tie ir nieki. Ir labi izmeklētāji un ir slikti. Akvārijā izmeklētāji ir labi...

…………...

- Un KGB nekad nav centusies pārņemt savā varā GIP?

- Vienmēr ir centusies to darīt. Un tagad arī. Reiz tas izdevās Ježovam: viņš bija vienlaicīgi NKVD un ari militārās izlūkošanas šefs. Par to viņu nācās nekavējoties iznīcināt. Viņa rokās izrādījās pārāk daudz varas. Viņš bija kļuvis vienīgais slepenās darbības kontrolieris. Augstākajai vadībai tas ir draus­mīgs monopols. Kamēr eksistē vismaz divas slepenas organizācijas, kas ved slepenu cīņu savā starpā,— var nebaidīties no sazvērestī­bas vienā no tām. Kamēr ir divas organizācijas — ir darba kvalitāte, tāpēc ka ir konkurence. Tā diena, kad viena organizācija aprīs otru, kļūs par Politbiroja pēdējo dienu. Bet Politbirojs to nepieļaus.

…………...

Pelēka ausma. Auksta migla. Kodīgi ugunskura dūmi. Mēs atkal esam vieni.

- Vai daudz asiņu KGB ir izdzēris?

- Daudz.

- Kādēļ tā ir iznācis?

- Mēs bijām pārāk naivi. Mēs kalpojām Dzimtenei, bet čekisti paši sev un partijai.

- Vai tas var atkārtoties?

— Jā. Ja mēs būsim tikpat naivi kā agrāk . . .

Viņš maisa ar karoti konjaka viru. Bet man liekas, ka viņš manu likteni lemj. Ne velti viņš viens ar mani tukšā stepē atrodas, ne velti viņš tādas sarunas ar mani ved. Pastāstīdams man par Akvāriju, viņš ir uzticējis savu likteni. Es taču varu to samaitāt. Kāpēc viņš tā riskē? Laikam gan viņš prasa no manis manu paša likteni. Es esmu ar mieru riskēt kopā ar Kravcovu arī viņa labad. Bet kā man to pateikt?

- Mēs nedrīkstam tiem atļaut, lai viss tas atkārtojas. Mūsu Dzimtenes labad mums ir jābūt stipriem. Armijai ir jābūt tikpat spēcīgai kā KGB ...— Pēkšņi es nojaušu, ka tas ir viss, ko viņš no manis gaida.— Mēs nedrīkstam viņiem to atļaut. Čekistu varas monopols var nožņaugt padomju varu . ..

- Bet arī militārās varas monopols var iznīcināt padomju varu. Vai tu no tā nebaidies, Viktor?— Viņš skatās man taisni acīs.

- Nebaidos.

- Ko tu manā vietā darītu? Padomju ģenerāļu un maršalu vietā?

- Es uzturētu stiprus kontaktus ar kolēģiem. Ja vienam draud briesmas, tad visiem ģenerāļiem un maršaliem ir viņš jāaizstāv. Mums ir vajadzīga solidaritāte.

- Iedomājies, ka ir tāda solidaritāte. Slepena, protams. Iedomājies, ka partija un KGB ir nolēmuši vienu no mums nogāzt. Kā visiem pārējiem reaģēt? Streikot? Visiem atkāpties no amata?

- Es domāju, ka mums ir jāatbild ar triecienu pret triecienu. Taču ne pret visiem mūsu ienaidniekiem, bet tikai pret pašiem bīstamākajiem. Ja jums personiski ir grūtības ar vietējo partijas vadību vai ar KGB, ne jau jums vienam vajag ar tiem cīnīties, bet visi jūsu draugi no visas Savienības izdara slepenus triecienus pret jūsu ienaidniekiem. Un otrādi — ja kāds no jūsu tālajiem drau­giem ir ķezā, jums ir jāizmanto viss savs spēks, lai izdarītu slepenus triecienus pret viņa ienaidniekiem . . .

- Labi, Suvorov, bet atceries, ka šī saruna nekad nav bijusi. Tu vienkārši esi pārāk daudz izdzēris konjaku un visu pats izdomājis. Iegaumē, ka vislabāk stāvēt tālāk no visām šīm cīņām, bet tad tu tā arī paliksi putekļos. Cīņa par varu ir nežēlīga cīņa. Tas, kurš ir paspēlējis, tas ir noziedznieks. Uzvarētājam ir vienalga, vai tu esi izdarījis noziegumu vai ne. Visviens tu esi noziedznieks. Tādēļ labāk ir to darīt nekā būt naivam muļķim. Ja tu ar vilku dzīvo . . . Citādi tevi apēdīs. Ja tu esi sācis iet pa šo ceļu, tad labāk neiekrist, bet, ja tu iekriti, tad neatzīties, bet, ja tomēr atzīties, tad tikai kādā vienkāršā lietā, bet ne organizētā. Ikviens, kas cīnās par varu, strādā savā grupā, savā organizācijā, un neviens to nepiedod saviem sāncenšiem. Piedalīšanās organizācijā — tas ir visbriesmīgākais, par ko tu vari atzīties. Tas nozīmē drausmīgas beigas tev pašam. Pie visšausmīgākās spīdzināšanas labāk atzīties, ka tu esi darbojies viens. Pretējā gadījumā spīdzināšana kļūs vēl briesmīgāka.

…………...

Grandiozās mācības ir pabeigtas. Un tikai te, bezgalīgajā laukā, kad visi dalībnieki ir savākti kopā, var iegūt priekšstatu par GIP 5. pārvaldes neticamo spēku. Taču ne visi ir šeit.

Maršals brauc gar rindām, un viņam laikam kremt doma, kam visu šo karaspēku uzlaist virsū. Eiropai? Āzijai? Bet varbūt biedriem Politbirojā?

Nu ko tad tu, maršal? Ko vilcinies? Mēs te visi esam savējie. Nikni mēs esam. Nu jel, atlaid mūs no ķēdes vaļā! Visu Krieviju pieliesim ar asinīm. Tikai dod komandu. Ne visus, protams, mēs nogalināsim, ne visus. Ja kādam ir liela vasarnīca un gara mašīna, to mēs neaiztiksim. Tas nav grēks, ja ir vasarnīca un gara mašīna. Tos, kas runā par sociālo taisnību, mēs arī neaiztiksim. Tas ir grēks, kaut arī ne visai liels. Ļaudis maldās, ko no viņiem var prasīt, no plānprātiņiem? Mēs nogalināsim, biedri maršal, tikai tos, kas šīs divas lietas apvieno: kas pļāpā par sociālo taisnīgumu un pats braukā garā mašīnā. Tos kā trakus suņus — uz lampām, uz telegrāfa stabiem. No tiem, maršal, visas nelaimes krīt virsū mūsu zemei. Nu jel, atsien mūs no ķēdes! Ak, maršal! Taču, ja ne tu, tad tavs pēctecis atsies no ķēdes. Specnazu no ķēdes. Atlaidīs. Esi drošs. Daudz būs asiņu. Jo ilgāk vilcināsieties, jo vairāk pēc tam būs asiņu.

…………...

Viktors Suvorovs, Akvārijs, 1985.g., pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/akvarijs.zip