“Valdnieks” ir neliela apjoma darbs, kas dod priekšstatu politiskās varas izprašanai. Makjavelli apraksta to, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Darbs ir politiskās literatūras klasika, kas jau ilgu laiku tiek pakļautas nepārtrauktai interpretācijai un pārinterpretācijai, sausām diskusijām un kaislīgiem strīdiem. “Makjavellisms” ir kļuvis arī par ikdienas politiskās leksikas sastāvdaļu, kuru labprāt daudzina mūsdienu politiķi un publicisti. Tiesa, populārajam makjavellismam – kā ciniskas varas politikas sinonīmam – ir visai maz kopīga ar paša Makjavelli politisko domu.
Fragmenti.
……………
Vēl atliek aplūkot, kā valdniekam jāizturas pret padotajiem un sabiedrotajiem. Tā kā par to daudzi jau rakstījuši, baidos, ka mani, ari par to rakstot, varētu uzskatīt par iedomīgu, īpaši, ja sākšu aplūkot šo jautājumu savādāk nekā citi. Bet, tā kā mans nodoms ir rakstīt noderīgas domas tam, kas tās saprot, šķiet pareizi sekot acīm redzamai patiesībai, ne iedomām. Daudzi ir iedomājušies republikas un principātus, ko tie nekad nav redzējuši, nedz ari īstenībā pazinuši, jo no tā, kā cilvēki dzīvo, līdz tam, kā vajag dzīvot, ir tik tālu, ka tas, kurš novēršas no notiekošā tā labad, kam vajadzētu notikt, drīzāk mācās krist postā nekā pastāvēt. Jo, ja kāds cilvēks visur grib būt labs, tam jāiet bojā to cilvēku vidū, kas nav labi. Tātad valdniekam, ja tas grib noturēties, jāiemācās nebūt labam un izmantot šo spēju pēc apstākļiem un vajadzības.
Tātad, nobīdot malā visu to, kas par valdniekiem izdomāts, un pārrunājot to, kas patiess, teikšu, ka visi cilvēki, par kuriem runā, un it sevišķi valdnieki, jo tie stāv augstāk, pazīstami ar dažām tādām īpašībām, kas tiem atnes vai nu nopēlumus, vai cildinājumus. Un tā nu notiek, ka vienu uzskata par izšķērdīgu, citu par skopu (lietojot Toskānas terminu, jo par sīkstuli mūsu mēlē sauc ari tādu, kas kāro saraust mantu, par skopuli saucam tādu, kas pārāk atturas lietot savu mantu)47, dažs tiek turēts par devīgu, cits par mantkārīgu, dažs par cietsirdīgu, cits – žēlsirdīgu; viens zvēresta lauzējs, otrs uzticīgs; viens sievišķīgs un gļēvs, otrs varmācīgs un drosmīgs; viens cilvēcīgs, otrs baigs; viens netikls, otrs šķīsts; viens maigs, otrs skarbs; viens cietu, otrs mīkstu dabu; viens nopietns, otrs paviegls; viens dievbijīgs, otrs neticīgs un tamlīdzīgi.
Un, protams, ikviens atzīs, cik brīnišķīgi būtu, ja atrastos kāds valdnieks ar visām tām nosauktajām īpašībām, kas tiek uzskatītas par labām. Bet tāpēc, ka viņš tādas nevar iegūt, nedz arīdzan cilvēku dzīves nosacījumi ļautu tām pilnā mērā izpausties, ir nepieciešams, lai viņš izvairītos no tādu netikumu neslavas, kuru dēļ var zaudēt valsti, un, cik iespējams, sargātos arī no pārējiem. Bet, ja viņš to nespēj, var arī uz to tik stingri neraudzīties. Lai viņš necenšas izvairīties no tiem netikumiem, bez kuriem būtu grūti glābt valsti, jo, aplūkojot visu pamatīgi, izrādīsies, ka daža laba īpašība, kas liktos tikums, atnes postu, ja tai seko, bet kāda cita, kas liktos netikums, sagādās drošību un labklājību.
……………
Tātad, iesākot ar pirmajām minētajām īpašībām, teikšu, ka ir labi, ja tevi tur par devīgu. Tomēr, ja tu esi devīgs, bet netiec par tādu uzskatīts, tas tev kaitē. Ja to dara smalkā veidā, kā pieklājas, par to nekas nekļūs zināms, un tas tev nespēs novērst skopulības neslavu. Tāpēc, ja gribi, lai cilvēku sabiedrība tevi sauc par devīgu, nākas nevairīties no pārspīlējumiem, bet tā valdniekam allaž būs jāiztērē visa sava manta labdarībai, un beigās, ja gribēs paturēt devīgā slavu, viņš būs spiests apkraut tautu ar smagiem nodokļiem, ieviest jaunus un darīt visu, lai dabūtu naudu. Tas padarīs viņu nīstamu apakšnieku acīs, viņš kļūs nabags un zaudēs cieņu. Un, tā kā ar savu devību viņš daudziem būs kaitējis, bet apbalvojis nedaudzus, tas smagi jutīs pirmo neveiksmi, un pirmo briesmu gadījumā tam draudēs bojāeja. To atskārtis un gribēdams atkāpties, viņš tūdaļ kritīs neslavā par skopulību.
Tātad gudram valdniekam, kas nevar būt devīgs, neradot sev zaudējumus, nav jākautrējas no skopuļa vārda, jo ar laiku to sāks aizvien vairāk uzskatīt par devīgu, redzot, ka, būdams taupīgs, tas iztiek pats ar saviem ienākumiem, var aizstāvēties pret iekarotājiem, neuzlikt papildu nodokļus, neapspiest tautu, tātad var būt devīgs pret visiem tiem, kam viņš neko neatrauj, kādu ir nebeidzams skaits, bet būt skops pret tiem, kam viņš neko nedod, kādu ir maz.
……………
Nav viņam jābūt pārāk lētticīgam un grūti iekustināmam, bet tas nedrīkst ari baidīties no savas ēnas, un tam jārīkojas mēreni, apdomīgi un cilvēcīgi, lai pārmērīga paļāvība to nepadara nepiesardzīgu un pārāk liela neuzticēšanās – neiecietīgu. No tā izriet strīds, vai labāk, ja tevi mīl, nevis bīstas, vai – ja bīstas, nevis mīl. Atbildu, ka vajadzētu panākt kā vienu, tā otru. Bet, tā kā grūti abus savienot, daudz drošāk ir, ja no tevis bīstas, nekā tevi mīl, ja jau vienam no abiem jāpaliek neiegūtam. Jo par cilvēkiem vispār var teikt, ka viņi ir nepateicīgi, svārstīgi, neīsti, bēg no briesmām un ir peļņas kāri, un, kamēr tev veicas, viņi visi pieder tev, piedāvā savas asinis, mantu, dzīvību un bērnus, kā jau teikts, kamēr pēc tā nav vajadzības. Bet, kad tā pienāk, viņi pagriež muguru. Valdnieks, kas visnotaļ balstās uz viņu vārdiem, ja tam nav citu sagatavotu līdzekļu, iet bojā, jo draudzība, kas iegūta pret maksu, nevis ar dvēseles lieliskumu un cēlumu, liek par sevi samaksāt un izbeidzas, ja ar laiku to vairs nav iespējams nopirkt. Un cilvēki mazāk kautrējas aizvainot tādu, kas iedveš mīlestību, nekā to, kas liek no sevis bīties. Mīlestību uztur pienākuma saite, kas cilvēku nelietīgās dabas dēļ pirmajā izdevīgajā gadījumā var tikt sarauta, bet bijāšanu uztur bailes no soda, un tās tevi nekad neatstāj.
……………
Nevar, tātad, gudrs sinjors turēt vārdu, ja tas vēršas pret viņu pašu un ja mainījušies iemesli, kas viņam likuši dot solījumu. Ja visi cilvēki būtu labi, šis priekšraksts nebūtu vietā. Bet, tā kā tie ir ļauni un netur vārdu, tad ari tev nav tas jātur viņiem. Nevienam valdniekam nekad netrūks likumīgu iemeslu, lai tas vārda laušanu varētu iztēlot attiecīgās krāsās. Es varētu minēt neskaitāmus piemērus no mūsu laikiem un parādīt, cik daudzi miera līgumi, cik daudzi solījumi valdnieku neuzticības dēļ kļuvuši par tukšu gaisu. Un tas, kas būs vairāk mācījies no lapsas, iegūs vairāk. Bet šo dabu vajag labi nomaskēt un prast veikli tēlot un izlikties. Cilvēki taču ir tādi vientieši un tik ļoti klausa acumirkļa vajadzībām, ka tas, kurš vēlas pievilt, vienmēr atradīs tādu, kurš ļausies pievilties.
……………
Tā kā esmu runājis tikai par vissvarīgākajām no minētām īpašībām, pārējās iztirzāšu īsumā, sekojot vispārējam norādījumam, lai valdnieks cenšas, kā pa daļai jau teicu, izvairīties no visa, kas padara to nīstamu un nicināmu. Un ikreiz, kad viņš no tā būs izvairījies, tas būs izpildījis savu uzdevumu, un nekāda cita neslava tam nesagādās briesmas.
Nīstamu to vispirmām kārtām, kā jau teicu, padara ieraušanas kāre un tas, ka viņš piesavinās savu padoto mantu un sievas, no kā vajag atturēties. Jo, ja cilvēku kopumam nelaupa ne mantu, ne godu, tie vienmēr dzīvo mierā, un tad jācīnās vairs tikai ar nedaudzu personu godkāri, kas savaldāma daudzējādiem paņēmieniem un it viegli. Valdnieku dara nicināmu, ja tas tiek turēts par svaidīgu, vieglprāti, mīkstčauli, gļēvuli un nenoteiktu, no kā valdniekam jāvairās kā no zemūdens klints un jācenšas, lai viņa darbos varētu samanīt valdonību, drosmi, nopietnību un spēku. Attiecībā uz viņa privātajām darīšanām ar padotajiem jācenšas, lai viņa lēmums ir neatsaucams un lai viņš uztur par sevi tādas domas, ka neviens neuzdrošinās ne to piekrāpt, ne izmuļķot. Valdnieks, par kuru ir šādi uzskati, tiek ļoti cienīts, un pret to, kas tiek cienīts, ir grūti sākt sazvērestību un grūti tam uzbrukt, ja zināms, ka viņš ir priekšzīmīgs un savējo godāts.
……………
Nikolo Makjavelli, Valdnieks, 1513, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/Valdnieks.rtf
http://www.filefactory.com/file/b1da5ch/n/Valdnieks_rtf
Paldies!
AtbildētDzēstpaldies!
AtbildētDzēst