Ceplis, Pāvils Rozītis

Pāvils Rozītis (1889–1937) – latviešu rakstnieks, žurnālists, tulkotājs. Bijis latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs, valdes loceklis; cenzors Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā; Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas, kā arī Mākslas un kultūras departamenta vadātājs; vadājis Tautas augstskolas literāro studiju, Inteliģento bezdarbnieku nodaļu Tautas labklājības ministrijā; bijis Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis un Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs. Bijis redaktors žurnālā «Ritums», apgāda «Latvju kultūra» literārais redaktors, laikraksta «Pēdējā Brīdī» redaktors, kā arī laikraksta «Dienas Lapa» redaktors.

Romānā attēlota 19.gs. 20-o gadu Latvijas politekonomiskā vide: biznesa metodes, ētika, filozofija, uzņēmēju savstarpējās attiecības, attieksme pret apkārtējiem, muļķība un naivums, kas līdzinās mūsdienām.

Fragmenti.

…………...

- Nu, kā izgāja? Ko ministrs teica? Cik iegrieza? — Briedim pretī bira jautājumu krusa. Bet Briedis mierīgi apsēdās, nesteigdamies atpogāja kažoku un noslē­pumaini pasmaidīja, jo viņš bija apņēmies nevienam ne­stāstīt sava gājiena patieso iznākumu.

- Kā nu izgāja, vai tad ar tiem birokrātiem var ko izrunāt? Tie jau iedomājas, ka valsts nauda ir viņu pašu, un tad sēd kā pūķi uz lādēm, — Briedis aprāvās, jo juta, ka pret savu gribu bija sācis stāstīt patiesību.

- Ak tad nedeva vis? Taisni tāpat kā man: valsts naudu tā nevarot dot, vajagot nodrošinājumu. Ar savu privāto mantu katrs varot rīkoties pēc patikas. Bet es viņam atcirtu, ka taisni privātai mantai vajag nodroši­nājumu. Valsts nauda pieder visiem, un tādēļ mums katram ir tiesības no valsts aizņemties pēc vajadzības. Kam tad viņi dos, ja ne ražīgam dzīves atjaunošanas darbam? — pukojās konservu fabrikants Teodors Sesks, uz kura ķilavu bundžām bija uzkrāsota liela siļķe ar valsts karogu mutē. Seska vārdi Brieža sirdī sakustināja visu neapslāpējamo rūgtumu, un vārdi atkal lauzās ārup:

- Es viņam pateicu skaidri, ka tāda Latvija, kas no mums ņem tikai nodokļus, bet atrauj pabalstus un aizdevumus, tāda Latvija mums nav vajadzīga. Ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem, vai kā viņus visus tur sauc! — Briedis nobeidza ar enerģisku žestu un izdzēra krietnu glāzi šņabja.

- Pareizi, tā viņiem, vajag atbildēt! — atzinīgas balsis piebalsoja, kaut gan sejās mirdzēja prieks par Brieža neveiksmi.

…………...

- Kas tur nu vēl ko domāt, viss jau ir skaidrs. Cik­reiz tu to neesi apsvēris!

- Nē, tā lieta ir tik plaša un svarīga, ka par viņu domāt un pārlikt nekad nebūs diezgan. Tev un man viss ir skaidrs un vienkāršs. Bet vai to sapratīs arī visi tie, kas sanāks sapulcē un kuru pakauši ir biezi? Es šaubos, ka viņu kūtrās galvas manu projektu uzreiz spēs aptvert. Vajadzēs ilgi stāstīt un skaidrot. Tādēļ iznākumu vēl nemaz nevar paredzēt.

- Bet ko tu darīsi, ja viņi tavu priekšlikumu izgāzīs cauri? — Berta ķircinājās, jo viņa negribēja, ka vīrs atkal nogrimtu savās domās. Labāki lai viņš runā par saviem veikaliem nekā klusē.

- Vai tu domā, ka tas tiešām varētu notikt? — Ceplis gandrīz uztraukts iejautājās.

- Kāpēc gan tas nevarētu notikt!

- Nu, nedomā, ka es tik drīz padošos! Šoreiz būšu pacietīgs un neatlaidīgs, jo zinu, kādēļ to darīšu.

- Bet ja nu tomēr nekas neiznāks?

- Berta, tu laikam gribi manī katru ticību nokaut, — Ceplis norājoši runāja. — Es tādas varbūtības nemaz nepielaižu. Bet, ja nu tomēr tas notiktu, tad savu no­domu izvedīšu viens pats un arī lielā peļņa piederēs man vienam.

- Bet tev nebūs tik daudz naudas.

- Nebūs tik daudz naudas? Kā tu runā, taisni tādēļ jau es viņus visus šodien aicinu kopā! Citādi viņi man nebūtu vajadzīgi.

- Es to ļoti labi saprotu. Bet man gribas zināt, kur tu ņemsi iztrūkstošo naudu, ja visi aicinātie no tava priekšlikuma atteiksies?

- Gan es sadabūšu. Latvijas banka man atvēlēs vajadzīgos līdzekļus. Tos trūkstošos trīsdesmit vai četr­desmit miljonus viņi man labprāt piešķirs, ja būs iepa­zinušies ar lieliskā uzņēmuma nākotnes izredzēm un mana ieguldītā kapitāla lielumu, — Ceplis lepni no­teica.

- Bet tu man apsolījies ar savu naudu neriskēt.

- Tādēļ es arī gribu citus iejūsmināt. Bet, ja tas neizdotos, tad pēc valsts aizdevuma saņemšanas es savu ieguldīto kapitālu izņemšu laukā un noguldīšu ārzemju bankās. Namu jau laikus es pārrakstīšu uz tavu vārdu. Tikai to neviens nedrīkstēs zināt. Apsoli, ka tu nevie­nam neteiksi.

- To es varu uz kādu laiku apsolīt. Bet, kad nams būs uz manu vārdu, tad es varēšu šķirties no tevis, — Berta jokoja.

- Vai tu tagad nevari?

- Tu man nedosi namu līdz. Un bez mantas es šķirties negribu.

- Nebīsties, arī tad tev nebūs mantas, jo uz nama par pilnu vērtību es iztaisīšu obligācijas un tās patu­rēšu sev kabatā, — Ceplis jocīgi iesmējās, bet viņa vār­dos bija daudz patiesības.

- Tad tu mani gribi apkrāpt tāpat kā savus nāko­šos akcionārus! — Berta izlikās nopietna.

- Kā tu runā, vai tad es gribu viņus apkrāpt! — Ceplis kā izbijies iesaucās.

- Ne tikai akcionārus, bet arī banku! Tu nupat teici, ka, tiklīdz saņemšot aizdevumu, tad tūliņ ieguldīto kapitālu izņemšot laukā un pārvedīšot uz ārzemju ban­kām. Vai tā nav krāpšana?

- Tu nekā no visa tā nesaproti! Vispār nav labi, ka sievieši sāk maisīties vīru darīšanās. Jūsmo labāk par pavasari un skaisto laiku, — Ceplis ironizēja.

…………...

Arī Edmunts Sausais smaidīja vien, kaut skatā tam bija tēraudaini ass mirdzums. Viņš nebija apreibis, jo kāzu prieki tam tikai ārēji tinās apkārt kā daudzkrā­saina serpentina lentas. Iekšēji Sausais bija palicis mie­rīgs un skaidrs. Kā slīpēta metāla atmirdzā viņš sevī uztvēra visu notiekošo. Par laimes vēlējumiem pateicās, bet glaimi viņam nepielipa, kā dzelzij nepielīp vate. Viņš zināia, ka te nekam nevar ticēt, viss ir uzposts, uzpolsterēts un uzkrāsots. Zem katras frakas slēpās nelietis: viens gudrāks un slīpētāks, otrs rupjāks un neldzīgāks. Bet zīdos ievīstītās fejas bija katram pieejamas, kas tikai gribēja un prata. Valentina starp viņām tomēr nebija pati sliktākā.

…………...

- Ko jūs domājat par Briedi un visām viņa blē­dībām? — Ceplis, kā valodas meklēdams, iesāka.

- Ko nu es varu domāt. Bet tīrs cilvēks viņš nebija.

- Par tīrību nerunāsim. Cik nu mēs kurais tīrs esam, tas cits jautājums. Bet man gan nebija ne jaus­mas, ka viņš varētu tāds blēdis būt.

- Nu, no blēžiem jau reti kad to var manīt. Tie vienmēr izliekas godīgi.

- Tad, pēc jūsu domām, — lai nebūtu blēdis, vajag izlikties negodīgam? Pareizi, es arī tā vienmēr daru. Tikai pie jums gan to nevar manīt.

- Visi jau nav tādi meistari uz izlikšanos kā . . . — Caune aprāvās un samulsa no savas pārdrošības.

- Kā es, jūs gribējāt teikt. Tas pareizi. Bez izlik­šanās tirdzniecībā un rūpniecībā uz priekšu nevar tikt. Ko jūs sakāt, ja mēs rītu nodotu Zuša vekseļus iekasēt?

- Viņš taču ir mūsu valdes loceklis!

- Taisni tādēļ, jo arī valdes locekļi nevar muti pa­laist, kā to šodien dara Cīrulis ar Zuti, un celt uzņē­mumam neslavu. Es viņus saliekšu gredzenā, lai jūt, ka nejokoju.

…………...

Nepagāja ne nedēļa, kad Zuša vekseļi tiešām tika protestēti. Tūliņ pēc protesta un tiesas sprieduma Cep­lis Zuša fabrikā aprakstīja neizstrādāto kokmateriālu un gatavos finierus un koka kastes. Zutis gan cerēja uz Dziļupieša iejaukšanos un tādēļ sevišķi neuztraucās. Vek­seļu protestu katrā laikā varēja anulēt, ja tikai Dziļupie­tis to lietu ņems savās rokās. Tā tas jau vairākkārt bija noticis. Bet šoreiz Zutis savās cerībās vīlās: Dziļupietis mierīgi nogaidīja, kamēr Ceplis visu vekseļu sumu bija iekasējis, un tad uzreiz uzteica visus bankas kreditus. Tikai tagad Zutis saprata, ka viņa uzņēmums tiek ne­glābjami pazudināts. Dziļupietis bija ieinteresēts «Cepļa» operācijās un peļņā. Vai tad viņš varēja pieļaut zaudējumus tur, kur tie vēl bija novēršami? Draudzībai nav vietas tur, kur jāglābj savu veikalu intereses. Tā drīz vien apklusa finieru un koka kastu fabrika, un Mārtiņš Zutis bija bankrotējis fabrikants. Visu Zuša mantību izpārdeva, bet, kad tad vēl nepietika, — apķīlāja sievasbrāļa mantu un namus. Tas bija bankrots, kas stipri sa­kustināja visu tirdzniecisko Rīgu. Daudzi koku tirgotāji vaimanāja un plēsa matus, jo viņi Zuti ar materiālu bija plaši kreditējuši. Arī privātās bankas cieta prāvus zau­dējumus, jo Latvijas banka savas sumas iekasēja vis­pirms. Fabrikas strādniekiem gāja grūti ar nostrādātās algas dabūšanu. Tā pavairojās Rīgas bezdarbnieku skaits, jo jaunu darbu atrast nebija viegli.

…………...

Kādu vakaru Zutis kopā ar sievu ar Berlines vilcienu atstāja Rīgu. Viņi abi brauca uz dienvidiem, uz Itāliju, lai tur saulē un svešumā aizmirstu visus dzimtenes trok­šņus. Zuša kundze vienmēr bija sapņojusi par Itāliju, par Venēcijas kanāliem un gondolām. Tagad šis sapnis so­lījās piepildīties, un prieks par to viņai mazināja skum­jas par brāļa mantas izputināšanu. Arī Zutis nejutās sevišķi satriekts, jo viņam ārzemēs bankās glabājās no­guldījumi, ko tas teicās taupām rupjai maizei. Tagad nu šīs rupjās maizes laiks bija pienācis, un Zutis, noguldī­jumus pārbaudot, atzina, ka naudas pietiks dažam labam gadam mierīgai dzīvei ārzemēs.

Šo Zuša noslēpumu nezināja pat sieva, un uz ārze­mēm viņa posās tikai uz neilgu laiku, kamēr pietiks lī­dzekļu, kas vīram bija kabatā skaidrā naudā. Tādēļ sievu sevišķi pārsteidza Zuša vārdi, ko tas teica, vilcienam gar Torņkalnu skrejot.

- Tagad saki Rīgai ardievas uz ilgāku laiku.

Nūja, uz mēnešiem diviem trim.

- Uz gadiem diviem trim, tad būs pareizi. Ko mēs te darīsim tik ātri atpakaļ?

- Bet no kā tad mēs ārzemēs dzīvosim?

- Iztiksim no gaisa un mīlestības. Vai tad fabri­kants arī vienreiz nevar bezrūpīgs būt?

- Bet taču ne bankrotējis, kam pārvaldnieks nesūta naudu klāt.

- Es domāju, ka taisni bankrotējis var būt vēl bez­rūpīgāks, jo viņam ārzemēs nav jāmeklē saviem ražo­jumiem tirgus. Un vēl sevišķi, ja pārvaldnieks ir parū­pējies par fabrikanta ceļojumu jau labi sen pirms bank­rota, — Zutis smējās, un viņa smiekli bezrūpīgi sitās pret starptautiskā guļamvagona otrās klases sienām.

- Vai tev ir kādi ietaupījumi un noguldījumi ārze­mes?

- Katram cilvēkam var pienākt nedienas. Tādēļ ik­viens, šampanieti dzerot, lai atlicina ne tikai zelterim, bet arī paģiru šņabim.

- Tad tu manu brāli esi diezgan nekaunīgi ap­krāpis, — Zuša kundze sacirtās un juta, ka viņi, braucot uz ārzemēm, netaisnību nodara brālim, kam visa manta izputināta.

- Arī mani ietaupījumi tava brāļa mantu neglābtu. Bez tam viņš jau pats nav to visu sakrājis, bet manto­jis no tēva. Vai viņa tēvs nebija ari tavs tēvs?

- Bet mana pūra nauda jau sen ir nodzīvota.

- Kāpēc tēvs tev deva tik maz, bet brālim atstāja visu? Izlīdzinošai taisnībai vienreiz jānāk. Lai brālis ari mācas maizi pelnīt. Viegli ir turību mantot no tēva un tad ar to lepoties. Ikviens cilvēks par savu drīkst saukt tikai to, ko viņš patiešām pats ieguvis. Turīgu latviešu bērni dzīvei ir pilnīgi nederīgi, jo viņi lepojas un pļēguro ar vecāku mantu, nepacietīgi gaidīdami tēva nāvi.

- Par manu brāli to neviens nedrīkst teikt. Viņš nav ne dzērājs, nedz pļēgurs.

- Bet lepns viņš ir līdz neiespējamībai. Ar ko viņš lepojas: pats visu mūžu nekā nav nopelnījis, bet tikai tērējis tēva sakrāto. Varbūt pēc visiem šiem notikumiem arī viņš iemācīsies strādāt.

- Bet ko tad tu esi izdarījis? Brālim vienmēr vaja­dzējis tevi stutēt.

- Mana nelaime ir tavs pūrs un ari tas, ka no tava brāļa vienmēr varēja cerēt atbalstu. Ja tas nebūtu, es strādātu pavisam citādi un iznākums ari būtu citāds. Smaga aizmugure cilvēku dara vieglprātīgu un gļēvu. Ja tavs brālis man pašā sākumā būtu atteicis palīdzību, tad es tagad nebrauktu uz ārzemēm kā bankrotējis, bet gan kā viens no turīgākajiem Latvijas fabrikantiem.

- Tad mans brālis palīdzēdams tevi samaitājis? Smieklīgi!

- Nemaz nav smieklīgi. Tuvuma esoša un viegli pieejama bagātība vienmēr samaitā cilvēkus. Patiešam, es agrāk nebiju tik vieglprātīgs kā tagad.

…………...

Ceplis steidzināja darbus, jo uz ārzemēm sūtāmo ķieģeļu nedrīkst trūkt. Lielu mērķu sasniegšanai jāiz­dara vēl lielāki darbi, jo ar vārdiem vien nekas nav panākams. Vari runāt, cik gribi, bet darbs nekustēs ne­ no vietas. Bieži Ceplis pa tālruni zvanīja darbu pār­zinim Briedim un mudināja vairāk un vairāk strādāt. Strādniekus vajagot izdzīt uz beidzamo, jo viņiem sava alga desmitkārt jānopelnot. Kas negribot strādāt, lai bez žēlastības atlaižot, jo ceplis nevarot būt sliņķu patver­sme. Ķieģeļus Briedim ar tiem pašiem strādniekiem vaja­got izgatavot divreiz vairāk. Citādi neesot vērts strādāt, jo neienākšot pat ieguldītā kapitāla procenti, par ierīces dilšanu nemaz nerunājot. Kur tad vēl lielie nodokļi, slimo kases un strādnieku apdrošināšana. Viss tas žņau­dzot nost un pašu bagātāko uzņēmēju varot novest pie-ubaga spieķa. Nē, strādniekiem vajagot divreiz ātrāk kustēties un divreiz vairāk padarīt. Viss līdzšinējais darbs esot bijusi viena bezgalīga slinkošana. Tā tas turpmāk nevarot iet. Šādas un viņām līdzīgas pavēles Briedis gandrīz ik dienas saņēma no Cepļa. Iztaisīto un izdedzināto ķieģeļu skaits Ceplim aizvien bija par mazu,, kaut gan kopš sākuma tas bija divkāršojies. Ceplis drau­dēja Briedi padzīt un visus strādniekus atlaist, jo viņiem taču algu nemaksājot par gulēšanu. Briedis dzina un lamāja strādniekus, jo gribēja Ceplim izpatikt. Strādnieki kurnēja, ka viņi taču neesot spaidu darbos, bet tomēr gāja un strādāja cik spēdami. Visiem viņiem bija ģimenes, sievas ar bērniem vai nespēcīgi vecāki, kas apgādājami. Kurp iesi, ja atlaidīs, jo visapkārt bezdarbs un trūkums. Tomēr pie Cepļa strādāt ar katru dienu kļuva nepane­samāki. Viņi lādēja Briedi kā šausmīgāko izdzinēju, jo tas bez algas saņēma arī prēmijas par izgatavoto ķie­ģeļu daudzumu. Tomēr visneapmierināmākais ierāvējs bija Ceplis, kas dzina Briedi gan ar labu, gan ar drau­diem. Bet strādnieki Cepli neredzēja, un darīšanas tiem bija tikai ar Briedi. Tādēļ ari viss rūgtums viņu sirdīs krājās pret Briedi, un tie savā starpā sprieda, ka ari no šī ozolu birztalu zagļa vajadzēšot ķieģeļus iztaisīt. Viņiem jādzīvojot dēļu būdās, kur vējš gaudojot un lietus nākot uz kakla, jo Ceplis savus humānos solīju­mus bija aizmirsis un domātās ērtās strādnieku mājas neuzcēla. Vai tagad Ceplim bija vaļas atminēties kādrei­zējos solījumus, kas nevienā līgumā nebija paredzēti un maksātu daudz naudas? Vajadzēja tikai strādāt un varbūt vienā gadā saražot to, kas bija nokavēts pa visiem gadiem, kamēr šis ķieģeļu izgatavošanas nodoms vēl nebija dzimis. Ja Fords Amerikā varēja izgatavot miljoniem automobiļu, kādēļ tad Ceplis nevarētu Latvijā izgatavot miljardiem ķieģeļu, jo automobilis taču tomēr nav ķieģelis, kaut tas arī būtu vai Forda automobilis! Mums jāņem piemērs no izcilākajiem amerikāņiem, jo tikai ar viņiem līdzīgu neatlaidību var tikt pie bagātības un varas.

…………...

Kriminālā lieta par Puiķeles ozoliem pret viņu bija iz­beigta, jo tur nebija nekā noziedzīga, bet civilprasības iesniegšanai jaunsaimniekam un strādniekiem nebija naudas. Tagad viņi varēja gaidīt, kamēr Briedim iepatiks ar tiem labprātīgi izlīgt. Bet Briedis jau ne­bija tik bagāts, lai mētātos ar naudu nevietā, kad to neviens no viņa nevarēja piedzīt. Cilvēks, kas dienās grib sasniegt turību, ar naudu tā nevar svaidīties. Kā labai izkaptij pļaujot pārasmens noiet pats no sevis, tā arī nākošam bagātniekam no visiem liekiem izdevumiem jāatkratās. Ar nevajadzīgu naudas putināšanu vēl neviens tālu nav ticis.

…………...

Briedis izraudzīja neapķērīgākos strādniekus, kas paši neskaitīja savu padarīto darbu, un tiem vienmēr aprēķināja mazāku iznākumu. Arī no tā Briedim nedēļā atlēca daži desmiti latu. Nauda jau ir tāda lieta, kas mīl, lai to ne tikai pelna, bet arī rēķina, un, kas viņu vairāk rēķina, tam tā vairāk pielīp. Dažam nevajag nemaz pelnīt, bet tikai rēķināt un šo rēķināšanu nosaukt par pelnīšanu, tad nauda pie tā nāk vēl vairāk. Cilvēki dzīvē ir kā lapas kases grāmatā: vieni der tikai debetam, otri — kreditam, bet trešie — kā dzēšamlapas nosusina kā pirmos, tā otros. Briedis gan nebija tikai tīrs rēķinātājs vien, bet tam vajadzēja ari strādāt, tādēļ viņš bija drīzāk dzēšamlapa, kas brieda kā no kredita, tā no debeta. Bieži Briedim vajadzēja drebēt, ka Ceplis viņu nepie­ķer un nepadzen vai ka strādniekiem neatklājas blēdī­bas un tie vienkārši viņu nepiekauj. Tomēr, uzmanīgi rīkojoties, viņš cerēja līdz rudenim strādāt brīvi un vienmēr lepoties ar savu uzticību, jo rēķini tam aizvien bija kārtībā.

…………...

Briedis tūliņ noprata, ka, ja veikalnieks savās darīšanās sāk va­dāt līdz sievieti, tad viņš vairs neko nekontrolē un vispār kļūst gaisīgi paviršs. Tu viņam stāsti par uzņēmuma gaitu, bet viņš nedzird, kaut gan šķiet uzmanīgi klausā­mies. Patiesībā viņš domā tikai par līdzatvesto dāmu, kā tai vējš svārkus plivinājis vai matu cirtas raustījis. Tad tu viņam vari ziņot, ko gribi, sevišķi, ja ziņojumu prot izraibot ar labi daudz skaitļiem. Tā Briedis darīja arī ar Cepli, un iznākums aizvien bija pats labākais.

…………...

Austras vārdi uz Cepli atstāja tādu iespaidu, ka viņš ilgi nevarēja attapties. Kā, Jurītis nebija viņa? Nē, tas nevarēja būt! Austra ar saviem vārdiem bija uzplēsusi sāpīgu brūci, kas šķita jau aizdzijusi esam. Vai tiešām Berta viņam būtu samelojusi un tai ar Cauni tomēr būs bijuši sakari? Kā to lai tagad atklāj? Ar savām domām mocīdamies, Ceplis nemaz nemanīja to uztraukumu, kas pārņēma Austru, tikko viņš pieminēja kases iztrūkumu. Bet Austra bija apķērīga un tūliņ pārgāja pretuzbrukumā. Viņa, ar virsniekiem amizējoties, bieži bija dzirdējusi, ka no grūtiem apstākļiem varot izkļūt tikai ar strauju, negaidītu pretuzbrukumu. Šo kara mākslu jau viņa šad un tad bija izlietojusi un vienmēr ar labiem panāku­miem. Bez tam Austra arī zināja, ka precētu vīrieti ne ar ko tā nevar apdullināt, kā kad pasaka par viņa sievas ne­uzticību. Par pārsteidzošām veikala vai amata ziņām viņš vēl ir spējīgs spriest un šaubīties. Bet, ja vīrietim pasaka, ka sieva tam neuzticīga, ka mīļotie bērni nemaz nav viņa un visi jau par to zobojas, tad viņš uz kādu laiku ir pilnīgi paralizēts. Tam smadzenes zaudē kritikās un šaubu spējas, un viņš aizmirst arī to, ko pats tikko runājis. Viņam gribas urbties tikai šinī viena jau­tājumā un atklāt neatklājamo. Tādā stāvoklī tagad bija arī Ceplis, un Austra ar iekšēju gandarījumu noskatī­jās viņa uztraukumā. Sak, tu gribēji mani iebiedēt ar kases iztrūkumiem, bet pats ieskrēji kā circenis pelnos. Nekad nemēģini svilināt citus tur, kur pats vari apsvilt.

…………...

Ceplis no biroja gāja kājām uz māju, ko viņš sen nebija darījis. Tagad viņā bija atmodies saprātīgs vei­kalnieks, kam gar lepnību un ārišķībām nav nekādas daļas. Vajadzēja visu labi pārdomāt, kā ar Sausā palī­dzību Nagaini ievilkt lamatās. Nav labi, ka tam peļu slazdu fabrikantam daudz brīvas naudas, kas var aiz­klīst neceļus. Daudz drošāk viņa jutīsies Cepļa makā, kur to neapdraudēs dzērāji znoti. Bet varbūt mīļākās, kas ir kāras uz naudu kā Austra? Nē, ar tām tagad beigas. Kad jākārto nopietni veikali, tad sievietes jāmet no galvas laukā. Viņas nesaprot, ka naudu, lai to tērētu un putinātu, papriekšu vajag nopelnīt. Es taču nevaru šķiesties ar to naudu, kas Nagainim vēl kabatā. Šādas sajūtas, ko Austra uz laiku Ceplī bija iemidzinājusi, ta­gad modās ar divkāršu asumu. Tādēļ Austrai no Cepļa bija bail, jo viņa bija pieradusi to redzēt kā gļēvu bezrakstura lupatu, ar ko var rīkoties pēc patikas. Tur viņa maldījās. Ja Ceplim bija kāds mērķis vai nodoms, tad viņš to sasniedza ar tādu cietsirdīgu neatlaidību, ka drausmi bija skatīties. Asaras apkārt varēja šķīst straumēm un cilvēku dzīvības birt kā lapas no koka, Ceplis palika pie sava un nodomāto izveda.

…………...

Vai tad laulībā var būt tādi noslēpumi, ko sieviete tikai sievietei var uzticēt? Vislabākā draudzene aizvien visur ir tikai sāncense, kamēr vissliktākais vīrs tomēr draugs, ar ko ejams kopējs dzīves ceļš. Ak, ja nebūtu šausmīgā Cepļa stāsta par sevi, tad Berta tagad nezi­nātu, kur no prieka valdīties!

Kaut gan Ceplis pie pusdienas galda bija ļoti no­pietns un sevī nogrimis, Berta tomēr nenocietās, viņu nepajokojusi. Nevarēja taču savu uzvaru aizmest kā kaut ko nebijušu. Jāpaķircina vīrs, jo viņš to ir pelnījis.

- Tev šodien laikam slikta diena, ka esi tik drūms? Varbūt nožēlo lielās izdošanas manis dēļ?

- Es nekā nenožēloju, un man nav slikta, bet sva­rīga diena. Ja viss nodomātais izdosies, tad es tevi, sieviņ, apbēršu ar briljantiem. Esi tikai pacietīga un laba, — Ceplis pret Bertu juta silti un draudzīgi. Viņa tam bija cīņas biedrs, kas negribēja to izputināt.

- Edgar, nedomā, ka tie spožie vizuļi man bries­mīgi patīk. Es tikai nevarēju pieļaut, ka tu tās pasaules brūtes dēļ tā putinies. Viņai no tevis vairāk nevajag kā tikai naudu un briljantus. Ja tu tiešām būtu iemīlējies un arī tevi īsti mīlētu, varbūt es priecātos jums līdz. Man būtu sāpīgi, bet es sevi pārvarētu un priecātos par tavu laimi. īsta mīlestība taču spēj visu, un es tevi mīlu. Es nekad nerīkošos ar indi un ieročiem. Ar varu nevienu nepieturēsi. Katra neuzticība un varmācība cil­vēku pazemo, kā to, kam neuzticas, tā arī to, kas ne­uzticas.

…………...

Pāvils Rozītis, Ceplis, 1928, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/ceplis.rtf

http://www.filefactory.com/file/b1cf20c/n/ceplis_rtf