piektdiena, 2010. gada 28. maijs

Sidharta, Hermanis Hese

Hermaņa Heses “Sidharta” ir spogulis katram meklējošam garam, katram individuālistam, kurš ir pametis ar mīkstiem spilveniem izklāto elli un meklē ceļu uz patiesību, uz sevi, uz dzīves jēgu.

Fragmenti.

……………

Kad nākamajā rītā pienāca laiks sākt dienas ceļojumu, Govinda ne bez vilcināšanās sacīja tādus vārdus: “Pirms tur­pinu savu ceļu, Sidharta, atļauj man uzdot vēl vienu jautā­jumu. Vai tev ir mācība? Vai tev ir ticība vai zināšana, kurai tu seko, kura tev palīdz dzīvot un rīkoties pareizi?”

Sidharta atteica: “Tu zini, mīļais draugs, ka jau tolaik, jau­nībā, kad abi dzīvojām pie grēku nožēlniekiem mežā, es vairs neuzticējos mācībām un skolotājiem un pagriezu tiem muguru. Pie tā es esmu palicis. Tomēr kopš tā laika man bijis daudz sko­lotāju. Daiļa kurtizāne ilgu laiku bija mana skolotāja, un bagāts tirgonis bija mans skolotājs, un daži kauliņu spēlmaņi tāpat. Reiz mans skolotājs bija arī klejojošs Budas māceklis; viņš sava svētceļojuma laikā sēdēja pie manis, kad biju iemidzis mežā. Arī no viņa es esmu mācījies, arī viņam esmu pateicīgs. Bet vis­vairāk es esmu mācījies no šīs upes un no sava priekšteča, pār­cēlāja Vāsudevas. Vāsudeva bija ļoti vienkāršs cilvēks, viņš nebi­ja domātājs, taču zināja nepieciešamo, viņš, tāpat kā Gotama, bija visupilnīgs, svētais.”

Govinda sacīja: “Vēl aizvien, kā man šķiet, ak, Sidharta, tev mazliet patīk zoboties. Es ticu tev un zinu, ka neesi seko­jis nevienam skolotājam. Bet vai tu pats neesi atradis ja ne mācību, tad noteiktas domas, noteiktas atziņas, kuras pieder tev pašam un palīdz dzīvot? Pateikdams kaut ko par tām, tu iepriecētu manu sirdi.”

Sidharta atbildēja: “Jā, man ir bijušas domas un atziņas, šad un tad. Lāgiem, vienu stundu vai dienu, esmu jutis sevī zināšanu, tāpat kā sirdī var just dzīvību. Bija dažas domas, tomēr man būtu grūti izstāstīt tās tev. Raugi, mans Govinda, šī ir viena no manām domām, ko esmu atradis: gudrība nav izstāstāma. Gud­rība, kuru mēģina izstāstīt viedais, allaž izklausās pēc muļķības.”

“Vai tu joko?” Govinda jautāja.

“Es nejokoju. Es saku to, ko esmu atradis. Zināšanas var izstāstīt, bet gudrību ne. To var atrast, to var izdzīvot, var ļaut, lai tā tevi nes, ar to var darīt brīnumus, bet pateikt un iemācīt to nevar. Tieši to es dažkārt nojautu jau jaunībā, tas mani atstūma no skolotājiem. Es esmu atradis domu, Go­vinda, kuru tu atkal uzskatīsi par joku vai muļķību, taču tā ir mana labākā doma. Tā ir: katras patiesības pretstats arī ir pa­tiess! Proti: patiesību vienmēr ir iespējams izrunāt un ietērpt vārdos tikai tad, ja tā ir vienpusīga. Vienpusīgs ir viss, ko var izdomāt domās un izteikt vārdos, tas viss ir vienpusīgs, viss pa pusei, viss bez veseluma, bez noapaļojuma, bez vienotības. Kad diženais Gotama savā mācībā runāja par pasauli, viņam nācās iedalīt to sansārā un nirvānā, šķitumā un patiesībā, cie­šanās un pestīšanā. Citādi nevar, nav cita ceļa tam, kurš grib mācīt. Bet pasaule pati, esošais ap mums un mūsos nekad nav vienpusīga. Ne cilvēks, ne rīcība nekad nav pilnīgi sansāra vai pilnīgi nirvāna, cilvēks nekad nav pilnīgi svēts vai pilnīgi grēcīgs. Tā tikai liekas, jo mēs esam pakļauti šķitumam, ka laiks pastāv patiesībā. Laiks patiesībā nepastāv, Govinda, to es esmu pieredzējis bezgala bieži. Un, ja laiks patiesībā nepa­stāv, tad atstatums, kurš liekas atdalām pasauli un mūžību, ciešanas un svētlaimību, ļauno un labo, arī ir šķitums.”

“Kā tā?” Govinda bailīgi jautāja.

“Klausies uzmanīgi, mīļais, klausies uzmanīgi! Grēcinieks, kāds esmu es un kāds esi tu, viņš ir grēcinieks, tak reiz viņš atkal būs Brahmā, reiz viņš sasniegs nirvānu, būs Buda — un nu raugi: šis “reiz” ir šķitums, ir tikai līdzība! Grēcinieks nav ceļā uz to, lai kļūtu par Budu, viņš neatrodas attīstībā, lai gan mūsu domāšana neprot iztēloties šis lietas citādi. Nē, grēciniekā ir, tagad un jau šodien ir nākamais Buda, visa viņa nākotne jau ir šeit, tev gan viņā, gan sevī, gan katrā jāgodā to­pošais, iespējamais, slēptais Buda. Pasaule, draugs Govinda, nav nedz nepilnīga, nedz arī mēro gausu ceļu uz pilnību: nē, tā ir pilnīga katru acumirkli, katrs grēks jau nes sevī žēlas­tību, visos mazajos bērnos jau ir sirmgalvis, visos zīdaiņos — nāve, visos mirējos — mūžīgā dzīve. Neviens cilvēks nespēj saskatīt, cik tālu otrs ticis savā ceļā, laupītājā un kauliņu spēl­manī gaida Buda, brāhmanā gaida laupītājs. Dziļā meditācijā ir iespēja atcelt laiku, redzēt visu bijušo, esošo un savu topošo dzīvi vienlaikus, un tur viss ir labs, viss ir pilnīgs, viss ir Brāhmans. Tāpēc tas, kas ir, man šķiet labs, nāve man šķiet kā dzīvība, grēks kā svētums, gudrība kā muļķība, tā visam jā­būt, visam vajadzīga tikai mana piekrišana, tikai mana labprātība, mana mīlošā vienprātība, tāds tas nāk man par labu, var mani tikai celt, nekad nevar man kaitēt. Pats ar savu miesu, ar savu dvēseli es esmu uzzinājis, ka ļoti nepieciešams man bija grēks, man bija nepieciešama iekāre, dzīšanās pēc mantas, ārišķība, nepieciešams viskaunpilnākais izmisums, lai iemācītos nepretoties, lai iemācītos mīlēt pasauli, lai vairs nesalīdzinātu to ar kādu paša gribētu, paša iztēlotu pasauli, ar paša izdo­mātu pilnības veidu, bet gan atstātu to tādu, kāda tā ir, un mīlētu to, un ar prieku piederētu tai. — Tās, ak, Govinda, ir dažas no domām, kuras man ienākušas prātā.”

Sidharta noliecās, pacēla no zemes akmeni un pasvārstīja to rokā.

“Šis,” viņš, ar to rotaļādamies, sacīja, “ir akmens, un no­teiktā laikā tas varbūt būs zeme, un zeme pārtaps augā vai dzīvniekā, vai cilvēkā. Agrāk es būtu teicis: “Šis akmens ir tikai akmens, tas ir nevērtīgs, tas pieder Maijas pasaulei; bet, tā kā pārvērtību apritē tas varbūt var tapt arī par cilvēku un garu, tad es tam piešķiru nozīmi.” Tā es varbūt būtu domājis agrāk. Bet šodien es domāju: šis akmens ir akmens, tas ir arī dzīvnieks, tas ir arī Dievs, tas ir arī Buda, es to godāju un mīlu nevis tāpēc, ka tas reiz varētu kļūt par kaut ko citu, bet gan tāpēc, ka tas jau sen un mūžīgi ir viss, — un tieši tāpēc, ka tas ir akmens, kurš man tagad un šodien šķiet esam ak­mens, tieši tāpēc es to mīlu un saredzu vērtību un jēgu katrā no tā dzīslām un iedobumiem, dzeltenumā, pelēkumā, tvir­tumā, skaņā, kādu tas izstrāvo, kad es pa to paklaudzinu, tā virsmas sausumā vai valgumā. Ir akmeņi, kuri pieskaroties at­gādina eļļu vai ziepes, un citi ir kā lapas, citi kā smilts, un katrs ir īpašs un pielūdz Om savā veidā, katrs ir Brāhmans, bet reizē un tikpat daudz arī akmens, eļļains vai ziepēm lī­dzīgs, un tieši tas man patīk un šķiet brīnišķīgi un pielūgsmes cienīgi. — Bet vairāk neliec man par to runāt. Vārdi nenāk par labu slepenajai jēgai, viss allaž kļūst mazliet citāds, tiklīdz ir izrunāts, kļūst mazliet viltots, mazliet muļķīgs — jā, un arī tas ir ļoti labi un man ļoti patīk, arī ar to es esmu ļoti vienis­prātis, ka tas, kas vienam cilvēkam ir dārgums un gudrība, otram vienmēr izklausās kā muļķība.” Govinda klusēdams klausījās.

“Kāpēc tu man stāstīji par akmeni?” pēc brīža viņš vil­cinādamies jautāja.

“Tas notika bez nolūka. Vai varbūt tas bija domāts, lai ap­liecinātu, ka es mīlu šo akmeni un upi, un visas šīs lietas, kuras mēs uzlūkojam un no kurām varam mācīties. Es varu mīlēt akmeni, Govinda, un arī koku vai gabalu tā mizas. Tās ir lie­tas, un lietas var mīlēt. Bet vārdus es nevaru mīlēt. Tāpēc mā­cības man nenozīmē neko, tām nav ne tvirtuma, ne mīkstuma, ne krāsu, ne stūru, ne smaržas ne garšas, tām nav nekā, tikai vārdi. Varbūt tieši tie, šie daudzie vārdi, kavē tevi atrast mieru. Jo arī pestīšana un tikums, arī sansāra un nirvāna ir tikai vārdi, Govinda. Nav tādas lietas, kura būtu nirvāna; ir ti­kai vārds “nirvāna”.”

Govinda sacīja: “Draugs, nirvāna nav tikai vārds. Tā ir doma.”

Sidharta turpināja: “Doma, var jau būt. Man jāatzīstas, mīļais draugs: es īpaši nenošķiru domas no vārdiem. Atklāti sakot, arī domas es nevērtēju pārāk augstu. Lietas es vērtēju augstāk. Piemēram, šeit, šajā pārceltuvē, mans priekštecis un skolotājs bija kāds vīrs, svēts vīrs, kurš daudzus gadus vien­kārši ticēja tikai upei, nekam citam. Viņš pamanīja, ka viņu uzrunā upes balss, no tās viņš mācījās, tā audzināja un mā­cīja viņu, upe viņam šķita kā dievs, daudzus gadus viņš nezi­nāja, ka ikviens vējš, ikviens mākonis, ikviens putns, ikviena vabolīte ir tikpat dievišķi, zina tikpat daudz un var iemācīt tikpat daudz kā godātā upe. Taču, kad šis svētais aizgāja me­žos, viņš zināja visu, zināja vairāk nekā tu un es, bez skolo­tājiem, bez grāmatām, tikai tāpēc, ka bija ticējis upei.”

Govinda jautāja: “Bet vai tad tas, ko tu dēvē par “lietām”, ir kaut kas patiess, kaut kas būtisks? Vai tas nav tikai Maijas māns, tikai tēls un šķitums? Tavs akmens, tavs koks, tava upe — vai tad tie pastāv īstenībā?”

“Arī tas mani pārāk nesatrauc,” Sidharta atbildēja. “Vai nu lietas ir šķitums vai nav, tad jau arī es pats esmu šķitums, un tādējādi tās allaž ir manas līdzinieces. Tieši tas padara tās man tik mīļas un godājamas: tās ir manas līdzinieces. Tāpēc es varu tās mīlēt. Un te būs kāda mācība, par kuru tu smie­sies: mīlestība, ak, Govinda, man šķiet esam pats galvenais. Izprast pasauli, izskaidrot to, nicināt to — tā varbūt ir dižu domātāju darīšana. Bet man ir svarīgi tikai spēt pasauli mīlēt, nenicināt to, neienīst to un sevi pašu, spēt uzlūkot to un sevi, un visas būtnes ar mīlestību, apbrīnu un bijību.”

“To es saprotu,” Govinda teica. “Bet tieši to pašu viņš, Diženais, uzskatīja par mānu. Viņš sludina labvēlību, saudzību, līdzcietību, iecietību, bet ne mīlestību; viņš mums aizliedza mīlestībā saistīt savu sirdi pie zemes lietām.”

“To es zinu,” Sidharta sacīja; zeltains staroja viņa smaids. “To es zinu, Govinda. Un, raugi, nu mēs esam viedokļu bie­zoknī, strīdā par vārdiem. Jo es nevaru noliegt, ka mani vārdi par mīlestību ir pretrunā, šķietamā pretrunā ar Gotamas vār­diem. Tieši tāpēc es tik ļoti neuzticos vārdiem, jo zinu, ka šī pretruna ir šķitums. Es zinu, ka esmu ar Gotamu vienisprā­tis. Patiesi, kā gan lai Viņš nepazītu mīlestību? Viņš, kurš ir atskārtis, cik cilvēks iznīcīgs un niecīgs, un tomēr tik ļoti mī­lējis cilvēkus, ka ilgu, pūliņu pilnu mūžu ir veltījis vienīgi tam, lai viņiem palīdzētu, lai viņus mācītu! Arī viņa, tava dižā skolotāja, mācībā lietas man ir mīļākas par vārdiem, viņa darbi un dzīve svarīgāka par viņa runāšanu, viņa rokas mājiens svarīgāks par viņa uzskatiem. Ne runāšanā, ne domāšanā es saskatu viņa dižumu, bet gan tikai darbos, dzīvē.”

Abi vecie vīri ilgi klusēja. Tad Govinda ierunājās, pakla­nīdamies atvadās: “Es pateicos tev, Sidharta, ka izpaudi man dažas no savām domām. Pa daļai tās ir savādas domas, ne vi­sas es sapratu uzreiz. Lai būtu kā būdams, es tev pateicos un novēlu mierīgas dienas.”

(Bet klusībā viņš nodomāja: šis Sidharta ir dīvains cilvēks, dīvainas domas viņš izsaka, neldzīgi skan viņa mācība. Citādi skan Diženā skaidrā mācība, dzidrāk, skaidrāk, saprotamāk, tajā nav nekā savāda, neldzīga vai smieklīga. Tak citādas nekā Sidhartas domas man šķiet viņa rokas un kājas, viņa acis, piere, elpa, viņa smaids, sveiciens, gaita. Vairs nekad kopš tā laika, kad mūsu dižais Gotama iegāja nirvānā, vairs nekad es ne­esmu sastapis cilvēku, kurš liktu man just: tas ir svētais! Tādu es esmu ieraudzījis vienīgi viņu, šo Sidhartu. Kaut arī viņa mā­cība ir savāda, kaut arī viņa vārdi skan neldzīgi, tak viņa ska­tiens un roka, viņa āda un mati, viss viņā izstaro tādu skaidrību un mieru, tādu līksmi, maigumu un svētumu, kādu neesmu saskatījis nevienā cilvēkā kopš mūsu dižā skolotāja pēdējās nāves.)

Kamēr Govinda domāja un viņa sirdī raisījās strīds, viņš vēlreiz tiecās pie Sidhartas, mīlestības aicināts. Dziļi viņš pa­klanījās rāmi sēdošajam vīram.

“Sidharta,” viņš sacīja, “mēs esam kļuvuši veci. Diezin vai kāds no mums vairs ieraudzīs otru šajā veidolā. Es redzu, mīļotais draugs, ka tu esi atradis mieru. Atzīstu, ka es neesmu to atradis. Saki man, godātais, vēl vienu vārdu, dod man kaut ko tādu, ko es spētu aptvert, ko es spētu saprast! Dod man kaut ko līdzi ceļā! Mans ceļš nereti ir grūts, nereti tumšs, Sidharta.”

Sidharta klusēja un lūkojās viņā ar nemainīgu, rimtu smaidu. Govinda stingi vērās viņam sejā ar bailēm, ar ilgām. Ciešanas un mūžīga meklēšana bija ierakstīta viņa skatienā, mūžīga neatrašana.

Sidharta to redzēja un pasmaidīja.

“Noliecies pie manis!” viņš klusu iečukstēja Govindam ausī. “Noliecies te pie manis! Tā, vēl tuvāk! Pavisam tuvu! Noskūpsti mani uz pieres, Govinda!”

Bet, kad Govinda izbrīnījies, tomēr dziļas mīlestības un nojausmas mudināts, paklausīja viņa vārdiem, pieliecās viņam tuvu klāt un ar lūpām pieskārās viņa pierei, ar Govindu notika kaut kas brīnišķs. Kamēr viņa domas vēl kavējās pie Sidhartas dīvainajiem vārdiem, kamēr viņš veltīgi un negribīgi mē­ģināja izstumt no savām domām laiku, iztēloties sansāru un nirvānu kā vienu veselumu, kamēr pat zināms nicinājums pret drauga vārdiem viņā cīnījās ar milzīgu mīlestību un god­bijību, ar viņu notika tā.

Viņš vairs neredzēja sava drauga Sidhartas seju, tās vietā viņš redzēja citas sejas, daudzas, garu virteni, plūstošu upi, pilnu ar sejām, ar simtiem un tūkstošiem, tās visas nāca un aizgāja, un tomēr šķita pastāvam visas vienlaicīgi, tās nemitī­gi mainījās un atjaunojās, un tomēr visas bija Sidharta. Viņš redzēja zivs, karpas seju ar bezgalīgās sāpēs ieplestu muti, mir­stošu zivi ar stiklainām acīm — viņš redzēja jaunpiedzimuša bērna seju, sarkanu un krunkainu, saviebtu raudās — viņš re­dzēja slepkavas seju, redzēja, kā tas ietriec nazi cilvēka miesā — tai pašā mirklī viņš redzēja, kā šis noziedznieks sasiets tup ceļos un bende ar zobenu nocērt viņam galvu — viņš redzēja kailus vīriešu un sieviešu ķermeņus kaislīgas mīlas skāvienos un cīņās — viņš redzēja izstiepušos līķus, nekustīgus, aukstus, tukšus — viņš redzēja dzīvnieku galvas, mežakuiļu, krokodilu, ziloņu, vēršu, putnu galvas — viņš redzēja dievus, redzēja Krišnu, redzēja Agni — visus šos veidolus un sejas viņš redzēja tūkstoš savstarpējās saistībās, katrs palīdzēja citiem, mīlēja tos, nīda tos, iznīcināja tos, dzemdēja tos no jauna, katrā bija vēlme mirt, kaisli sāpīga iznīcības atzīšana, tomēr neviens ne­mira, katrs tikai pārvērtās, allaž piedzima no jauna, allaž ieguva jaunu seju, tomēr starp iepriekšējo un nākamo seju nenostā­jās laiks — un visi šie veidoli un sejas gremdējās mierā, plūda, radīja sevi, aizpeldēja un iestrāvoja cits citā, un pār visiem pastāvīgi pletās kaut kas plāns, netverams, tomēr esošs, kā plāns stikls vai ledus, kā caurspīdīga āda, čaula vai veidne, vai maska no ūdens, un šī maska smaidīja, un šī maska bija Sid­hartas smaidošā seja, kurai viņš, Govinda, tieši šajā mirklī pieskārās ar lūpām. Un Govinda redzēja, ka šis maskas smaids, šis vienotības smaids pār plūstošajiem veidoliem, šis vienlai­cības smaids pār tūkstoš dzimšanām un nāvēm, šis Sidhartas smaids bija tieši tāds pats, bija tieši tas pats nemainīgais, rim­tais, smalkais, neizdibināmais, varbūt labsirdīgais, varbūt zob­galīgais, viedais, tūkstošveidīgais Gotamas Būdas smaids, kuru viņš pats simtiem reižu bija godbijībā uzlūkojis. Govinda zi­nāja — tā smaida pilnību sasniegušie.

……………

Hermanis Hese, Sidharta, 1922, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/sidharta.rtf

http://www.filefactory.com/file/b1cf23d/n/sidharta_rtf

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru