1984, Džordžs Orvels

Džordžs Orvels tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem angļu 20.gs. rakstniekiem. Viņa ievērojamākie darbi ir antiutopiskais romāns „1984” un politiskā alegorija „Dzīvnieku ferma”. Orvels atzinis, ka viņa romāni faktiski ir vērsti pret jebkuru totalitāru režīmu, kas ierobežo indivīda brīvību.

Romānā attēlotajā pasaulē nepastāv vārda un domas brīvība; ir trīs karojošas valstis ar neierobežotu partijas varu, kuras nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons Smits dzīvo Okeānijā, ko vada Lielais Brālis un Partija, kur tiek falsificēta vēsture un ir ieviesta „jaunruna”. Vinstons meklē un arī atrod izeju no pastāvošās sistēmas, taču iluzorais priekšstats par iegūto brīvību izgaist, jo sistēmas realizētā uzraudzības funkcija ir visaptveroša.Šī grāmata biedējoši skaidri ataino mūsdienu realitāti, kurā tik bieži tiek karots „miera uzturēšanas” vārdā.

Fragmenti.

…………...

Lejā, ielā, vējš plandīja saplēsto plakātu, gan atklājot, gan aizsedzot vārdu Angsocs. Angsocs. Svētie angsoca principi. Jaunruna, dubultdoma, pagātnes grozāmība. Viņš jutās, it kā staigātu pa jūras dzelmes mežu, apmaldījies dī­vainā pasaulē, kur viņš pats bija visdīvainākais dzelmes nezvērs. Viņš bija viens. Pagātne bija mirusi, nākotne neiedomājama. Kas viņam galvoja, ka jel viens dzīvs cilvēks ir viņa pusē? Un kā lai izzina, vai partijas vara nepastāvēs mūžīgi? Par atbildi viņam pretī spīdēja trīs saukļi Patiesības ministrijas baltajā priekšpusē.

KARŠ IR MIERS

BRĪVĪBA IR VERDZĪBA

NEZINĀŠANA IR SPĒKS

Viņš izvilka no kabatas divdesmit piecu centu monētu. Uz tās sīkiem burtiem bija iespiesti tie paši saukļi, un monētas otrā pusē bija Lielā Brāļa galva. Acis sekoja viņam pat no naudas gabala. Tā bija uz naudas, uz past­markām, uz grāmatu vākiem, karogiem, plakātiem un cigarešu paciņām -visur. Acis vienmēr novēroja, balss visur sekoja. Guļot vai nomodā, strādājot vai ēdot, istabā vai ārā, vannā vai gultā - izbēgt nebija iespējams. Pašam piederēja tikai daži kubikcentimetri telpas galvaskausā.

…………...

Visos laikos, par kuriem uzglabājušies rakstiski pierādījumi, un, domājams, kopš neolīta beigām, pasaulē bijuši trejādu kārtu cilvēki - augstie, vidējie un zemie. Tie ir tikuši iedalīti dažādās sīkākās kategorijās, kas apzīmētas neskaitāmiem vārdiem, un to relatīvais daudzums, kā arī savstarpējās attiecības dažādos laikmetos ir mainījušās, bet sabiedrības būtiskā struktūra nekad nav grozījusies. Pat pēc lieliem apvērsumiem un šķietami galīgām pārmaiņām arvien nostabilizējies tas pats stāvoklis, gluži kā žiroskops vienmēr atgriežas līdzsvarā, lai cik tālu to noliektu uz vienu vai otru pusi.

Šo triju grupu mērķi ir pilnīgi nesavienojami. Augsto mērķis ir palikt tur, kur tie ir. Vidējo mērķis ir apmainīties vietām ar augstajiem. Zemo mērķis, ja vien viņiem tāds ir - jo zemo raksturīgā, pastāvīgā iezīme ir tā, ka viņi ir grūta darba notrulināti un tikai retos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves, - atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi. Tā visā vēstures gaitā atkal un atkal atkārtojas cīņa, kas galvenajās līnijas ir tomēr viena un tā pati. Ilgus laikposmus augstie šķietami droši tur varu savās rokās, bet agrāk vai vēlāk vienmēr pienāk brīdis, kad tie vai nu zaudē ticību sev, vai spēju gudri valdīt, vai abas. Tad tos gāž vidējie, kas dabū zemos savā pusē, iegalvojot tiem, ka cīnās par brīvību un taisnību. Tiklīdz vidējie sasnieguši mērķi, tie nogrūž zemos atpakaļ vecajā verdzības stāvoklī un paši kļūst augstie. Tad no vienas šīs grupas vai no abām atšķeļas jauna vidējo grupa un atkal sākas cīņa. No visām trim grupām tikai zemajiem nekad, pat ne uz īsu brīdi nesekmējas tuvoties mērķu īstenojumam. Būtu pārspīlējums, ja teiktu, ka visā vēstures laikā nav bijis nekāda materiāla progresa. Pat tagad, pagrimuma periodā, caurmēra cilvēkam klājas labāk nekā pirms dažiem gadsimtiem. Taču ne bagātības vairošanās, ne sadzīves formu nogludināšanās, ne reformas, ne revolū­cijas nav cilvēci ne par milimetru tuvinājušas vienlīdzībai. No zemo viedokļa raugoties, neviena vēsturiska pārmaiņa nav nozīmējusi neko vairāk par kaklakungu vārda maiņu.

…………...

Ir tikai četri veidi, kā valdošā grupa var krist un zaudēt varu. Vai nu valsti iekaro ārējs ienaidnieks, vai valdošā grupa valda tik nemākulīgi, ka masās mostas nemiers un tās saceļas, vai tā pieļauj, ka nodibinās stipra un neapmierināta vidējo grupa, vai arī zaudē pašpaļāvību un gribu valdīt. Šie cēloņi neiedarbojas atsevišķi; parasti lielākā vai mazākā mērā vērojami visi četri. Valdošā šķira, kas prastu no tiem izsargāties, paliktu pie varas mūžīgi. Tātad izšķīrējs faktors galu galā ir pašas valdošās šķiras garīgā satversme.

…………...

Tāpēc karš, ja to vērtējam no agrāko karu viedokļa, ir tikai krāpšana. Tas atgādina cīniņus starp atgremotajiem, kuru ragi tā veidoti, ka šie dzīvnieki nemaz nevar cits citu ievainot. Tomēr, kaut arī nereāls, karš nav nenozīmīgs. Tas aprij patēriņa preču pārpa­likumu un palīdz saglabāt to sevišķo garīgo atmosfēru, kas hierarhiskai sabiedrībai ne­pieciešama. Karš, kā būs redzams, tagad ir tīri iekšēja lieta. Pagātnē visu valstu valdošās grupas, lai arī varbūt apzinādamās kopīgās intereses un tātad arī kara postījumiem sprau­žamās robežas, cīnījās cita ar citu un uzvarētāji vienmēr aplaupīja uzvarētos. Mūslaikos tās nemaz necīnās cita ar citu. Katra valdošā grupa izraisa karu pati pret saviem pavalst­niekiem, un kara nolūks ir nevis iekarot vai pasargāt no iekarošanas kādu zināmu teritoriju, bet gan saglabāt neskartu sabiedrības struktūru. Tāpēc vārds "karš" ir ieguvis maldinošu nozīmi. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka, kļūdams pastāvīgs, karš ir beidzis eksistēt. īpašā ietekme, kāda karam bija uz cilvēci starp neolītu un divdesmitā gadsimta pirmo pusi, ir zudusi un tās vietā stājies pavisam kas cits. Rezultāts būtu gandrīz tas pats, ja trīs pārvalstis mitētos karot cita ar citu, noslēgtu mūžīgu mieru un nepārkāptu savas robežas. Tajā gadījumā ikviena joprojām būtu neatkarīgs universs, uz visiem laikiem at­brīvojies no ārēju briesmu nevēlamās ietekmes.

Īsteni pastāvīgs miers būtu tas pats, kas nemitīgs karš. Tāda - lai gan partijas biedru lielais vairums to saprot tikai seklākā nozīmē - ir jēga partijas sauklim: karš ir miers.

…………...

Piramīdas virsotnē stāv Lielais Brālis. Lielais Brālis ir nemaldīgs un visvarens. Katru panākumu, katru veikumu, katru uzvaru, katru zināt­nisku atklājumu, visu pieredzi, visu gudrību, visu laimi, visus tikumus pasludina par tiešiem viņa vadības un iedvesmas augļiem. Lielo Brāli neviens nav redzējis. Viņš ir seja uz sētām un sienām, balss tālekrānā. Mēs droši varam ticēt, ka viņš nekad nemirs, un pastāv jau diezgan pamatotas šaubas, vai viņš ir dzimis. Lielais Brālis ir maska, kādā partija parādās pasaulei. Viņa uzdevums ir darboties kā fokusam, kur koncentrējas mīlestība, bailes un godbijība, kuras vieglāk just pret indivīdu nekā pret organizāciju. Aiz Lielā Brāļa ir iekšējā partija ar ierobežotu biedru skaitu, seši miljoni, tātad nedaudz mazāk par diviem procentiem Okeānijas iedzīvotāju. Aiz iekšējās partijas ir ārējā partija. Ja iekšējo uzskata par valsts smadzenēm, tad ārējo var salīdzināt ar tās rokām. Aiz tās ir tumšās, neizglītotās masas, kuras parasti saucam par "proletariātu" un kuras sastāda apmēram astoņdesmit piecus procentus iedzīvotāju.

…………...

Partija nav šķira vārda senākajā nozīmē. Tā necenšas varu atstāt saviem tiešajiem pēcnācējiem; bet, ja nekā citādi nevarētu nolikt priekšgalā spējīgākos cilvēkus, tā būtu pilnīgi gatava papil­dināt partijas rindas ar jauniem biedriem no proletariāta. Fakts, ka partijas vara nepāriet no paaudzes uz paaudzi mantojuma ceļā, kritiskajos gados lielā mērā palīdzēja neitralizēt opozīciju. Vecākā gājuma sociālists, mācīts cīnīties pret tā saucamajām "šķiru privilēģijām", ticēja, ka vara, kas nav mantojama, nevar būt pastāvīga. Viņš neredzēja, ka oligarhijas ilglaicībai nav jābūt fiziskai, tāpat viņš neiedomājās, ka aristokrātijām, kur vara pārgāja no tēviem uz dēliem, vienmēr bijis īss mūžs, turpretī tādas adoptīvas organizācijas kā Katoļu baznīca reizēm pastāvējušas simtiem un tūkstošiem gadu. Oligarhiskas valdīšanas būtība ir nevis varas fiziska mantošana, bet zināma pasaules uzskata un zināma dzīvesveida pastāvība cauri paaudzēm. Valdošā grupa paliek valdītāja tik ilgi, kamēr tā var nozīmēt pēctečus. Partija necenšas mūžīgi uzturēt savas asinis, bet gan pati sevi. Nav svarīgi, kā rokās ir vara, ja vien hierarhiskā struktūra vienmēr paliek nemainīga.

…………...

Pagātnes grozīšana vajadzīga aiz diviem iemesliem, no kuriem viens ir sekundārs, tā sakot, piesardzības iemesls. Sekundārais iemesls ir tas, ka partijas biedrs līdzīgi proletārietim tagadnes apstākļus pacieš daļēji tāpēc, ka viņam nav dzīves standarta, ar ko tos salīdzināt. Viņš jāatgriež no pagātnes gluži tāpat, kā jāatšķir no ārzemēm, jo partijas bied­ram jātic, ka viņam klājas labāk nekā viņa senčiem un ka materiālā komforta caurmēra līmenis pastāvīgi ceļas. Taču daudz svarīgāks pagātnes pielāgošanas iemesls ir vajadzība saglabāt partijas nemaldīgumu. Ne tikvien runas, arī statistika un arhīvu dokumenti pa­stāvīgi jāpieskaņo tagadnes vajadzībām, lai pierādītu, ka partijas pareģojumi visos gadī­jumos ir piepildījušies.

…………...

Dubultdoma nozīmē spēju turēt prātā vienā laikā divas pretrunīgas atziņas un abas atzīt par pareizām. Partijas intelektuālis zina, kādā virzienā viņam jāgroza savas atmiņas, tāpēc viņš zina, ka izspēlē joku ar īstenību; bet, lietojot dubultdomu, viņš tajā pašā laikā sevi nomierina, ka īstenībai nav pāri darīts. Šim procesam jābūt apzinīgam, citādi tas netiktu veikts pietiekami precīzi, bet tam jābūt arī neapzinīgam, jo citādi tas radītu vilto­juma un tātad vainas sajūtu. Dubultdoma ir angsoca īstā būtība, partijas galvenais uzde­vums ir lietot apzinātu krāpšanu, paturot nolūka tiešumu, kāds piemīt pilnīgam godīgu­mam. Teikt apzinātus melus, vienlaikus tiem patiesi ticot, aizmirst katru faktu, kas kļuvis neērts, un vēlāk, kad tas atkal ir noderīgi, izvilkt to no aizmirstības tieši tik ilgam laikam, cik vajag, noliegt objektīvo īstenību un reizē paturēt prātā šo īstenību, ko noliedz, - tas viss ir nepieciešami vajadzīgs.

…………...

- Vai tāda persona kā Goldsteins vispārīgi eksistē? - viņš iejautājās.

- Jā, tāda persona eksistē. Viņš dzīvo. Kur, to nezinu.

- Un sazvērestība - organizācija? Vai tā ir reāla? Vai tā nav gluži vienkārši domu policijas izgudrojums?

- Nē, tā ir reāla. Mēs to saucam par Brālību. Par to jūs nekad daudz neuzzināsiet; tikai to, ka tā pastāv un ka jūs pie tās piederat. Pie tā es vēl atgriezīšos. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Pat iekšējās partijas biedriem nav ieteicams izslēgt tālekrānu ilgāk par pusstundu. Jums nevajadzēja nākt šurp abiem reizē; jums būs jāaiziet atsevišķi.

- Jums, biedrene, - viņš pamāja ar galvu Džūlijai, - jāaiziet pirmajai. Mūsu rīcībā vēl ir kādas divdesmit mi­nūtes. Jūs sapratīsiet, ka man vispirms jums jāuzdod daži jautājumi. Vispārīgi runājot, ko esat ar mieru darīt?

- Visu, kas ir mūsu spēkos, - Vinstons atbildēja.

Obraiens mazliet pagriezās krēslā, lai ieskatītos Vinstonam sejā. Džūliju viņš tikpat kā neievēroja, laikam domādams, ka Vinstons runā par abiem. Īsu mirkli viņš pievēra acis. Tad sāka uzdot jautājumus klusā, neizteiksmīgā balsī, it kā būtu pie tiem pieradis kā pie katķisma un lielāko tiesu atbilžu zinātu jau iepriekš.

- Vai esat ar mieru ziedot savu dzīvību?

-Jā.

- Vai esat ar mieru izdarīt slepkavību?

-Jā.

- Izdarīt sabotāžas aktus, kas var maksāt dzīvību simtiem nevainīgu cil­vēku?

-Jā.

- Nodot savu dzimteni?

-Jā.

- Vai esat gatavi krāpt, viltot, draudēt, samaitāt bērnus, izdāļāt narko­tiskas vielas, veicināt prostitūciju, izplatīt venēriskas slimības - darīt visu, kas vien var demoralizēt un vājināt partijas varu?

-Jā.

- Piemēram, ja mūsu interesēs būtu iešļākt sērskābi bērna sejā - vai jūs to darītu?

-Jā.

- Vai esat sagatavojušies atteikties no savas personības un mūža atlikumu nodzīvot kā apkalpotāji vai ostas strādnieki?

-Jā.

Vai esat ar mieru izdarīt pašnāvību, ja jums to pavēlētu?

-Jā.

…………...

Kā vienmēr, Vinstons gulēja augšpēdu. Taču šoreiz siksnas bija vaļīgākas. Tās viņu arvien vēl turēja pie guļvietas, bet viņš varēja mazliet pakustināt ceļus, pagriezt galvu uz vienu vai otru pusi un līdz elkoņiem palocīt rokas. Arī skaitļu ripa viņu vairs tā nešausmināja. Viņš varēja izvairīties no pēkšņajām sāpēm, ja vien laikā apķērās; sviru Obraiens pavilka tikai tad, kad Vinstons runāja ļoti muļķīgi. Reizēm pagāja vesels seanss, un skaitļu ripu nemaz neizmantoja. Viņš neatcerējās, cik seansu jau pārcietis. Likās, pro­cedūra ilga nenoteicamu laiku - varbūt vairākas nedēļas -, un seansu starp­brīži tikpat labi varēja būt veselas dienas kā dažas stundas.

- Te guļot, - Obraiens turpināja, - jūs bieži esat domājis - un pat man jautājis -, kāpēc Mīlestības ministrija jums ziedo tik daudz laika un pūļu. Un, kad bijāt brīvs, jūs būtībā lauzījāt galvu par to pašu jautājumu. Jūs spējat aptvert tās sabiedrības, kurā dzīvojat, mehānisko struktūru, bet ne tās dziļā­kos motīvus. Vai atceraties, ka dienasgrāmatā rakstījāt: "Es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc." Tobrīd, kad domājāt par šo "kāpēc?", jūs šaubījāties par savu veselo saprātu. Jūs izlasījāt Grāmatu - Goldsteina grāmatu - vai vismaz dažas tās daļas. Vai tā jums pateica kaut ko tādu, ko vēl nezinājāt?

- Vai jūs arī esat to lasījis? - Vinstons iejautājās.

- Esmu to sarakstījis. Tas ir, piedalījies tās sarakstīšanā. Jūs jau zināt, ka nevienu grāmatu nesaraksta individuāli.

- Vai tas, kas tur rakstīts, ir tiesa?

- Kā apraksts, jā. Programma, ko tā izklāsta, ir absurda. Slepenā zināšanu krāšana - pakāpeniska izglītības apgūšana - beidzot proletariāta sacelšanās -partijas gāšana. Jūs jau pats paredzējāt, ka tāds būs secinājums. Tās visas ir muļķības. Proletārieši nekad nesacelsies - ne pēc tūkstošiem, ne miljoniem gadu. Viņi to nespēj. Iemesls man jums nav jāsaka: jūs to jau zināt. Ja kādreiz esat lolojis sapņus par bruņotu sacelšanos, jums tie jāatmet. Nav veida, kā partiju varētu gāzt. Partijas likums ir - valdīt mūžīgi. Pieņemiet to par savu domu izejas punktu!

Viņš pienāca tuvāk pie gultas. - Mūžīgi! - viņš atkārtoja. - Un tagad atgriezīsimies pie jautājuma "kā" un "kāpēc". Jūs ļoti labi saprotat, kā partija patur varu. Tagad sakiet man - kāpēc mēs pieķeramies varai? Kāds ir jūsu uzskats? Kāpēc mēs gribam varu?

- Nu, runājiet, - viņš piebilda, kad Vinstons klusēja.

Taču Vinstons vēl dažas minūtes neko neteica. Viņu bija pārņēmusi ne­varība. Vieglais, neprātīgais jūsmas mirdzums atkal vīdēja Obraiena sejā. Viņš jau iepriekš zināja, ko Obraiens teiks: partija tiecas pēc varas nevis savā, bet tikai vairuma labā; tā tiecas pēc varas tāpēc, ka cilvēki galvenokārt ir vārgi, gļēvi radījumi, kas nespēj paciest brīvību, neuzdrīkstas skatīties patiesībai acīs, tāpēc citiem, par tiem stiprākiem, tie vienmēr jāvalda un sistemātiski jāmaldina; cilvēcei jāizvēlas vai nu brīvība, vai laime, un cilvēces lielākajai tiesai laime noderīgāka nekā brīvība; partija ir mūžīga vārgo aizstāve, paš­aizliedzīga sekta, kas dara ļaunu, lai reiz nāktu labs, ziedo savu laimi citu labā. "Visbriesmīgākais," Vinstons nodomāja, "ka es tam ticēšu, ja viņš tā teiks." To jau varēja viņam no acīm nolasīt. Obraiens zināja visu. Tūkstoškārt labāk nekā Vinstons viņš zināja, kāda pasaule ir īstenībā, kādā pagrimumā dzīvo ļaužu masas un ar kādiem meliem un varmācībām partija tās tādā stāvoklī tur. Viņš visu to bija sapratis, apsvēris, un tomēr tas neko negrozīja: pēdējais mērķis attaisnoja visu. "Ko lai iesāk pret ārprātīgo, kas gudrāks par tevi, kas mierīgi noklausās tavos iebildumos un tad tikpat stūrgalvīgi paliek pie sava ārprāta?" Vinstons domāja.

- Jūs mūs valdāt mūsu pašu labā, - viņš vārgi izteica. - Jūs domājat, ka cilvēki nespēj paši pār sevi valdīt, tāpēc...

Viņš satrūkās un gandrīz iekliedzās. Caur viņa ķermeni izšāvās svelošas sāpes. Obraiens bija pabīdījis sviru līdz 35.

- Tas bija muļķīgi, Vinston, tiešām muļķīgi! - viņš sacīja. - Jums vajadzētu gan zināt labāk un nerunāt tādas blēņas.

Viņš pavilka sviru atpakaļ un turpināja:

- Nu, es jums pateikšu atbildi uz savu jautājumu. Tā ir šāda. Partija tiecas pēc varas tikai pati savā labā. Citu labums mums nerūp; mūs interesē tikai vara. Ne mums rūp bagātība, ne greznība, ne ilgs mūžs, ne laime; tikai vara, tīra vara. Ko nozīmē tīra vara, to tūliņ sapratīsiet. Mēs atšķiramies no visām pagātnes oligarhijām tajā ziņā, ka apzināmies, ko darām. Visi citi, pat tie, kuri mums līdzinājās, bija gļēvuļi un liekuļi. Vācu nacionālsociālisti un krievu ko­munisti mums ļoti pietuvojās savās metodēs, bet viņiem nekad nepietika drosmes atzīt savus motīvus. Viņi izlikās un varbūt pat ticēja, ka varu sa­grābuši negribot un uz ierobežotu laiku un ka turpat aiz stūra ir paradīze, kur visi cilvēki būs brīvi un vienlīdzīgi. Mēs tādi neesam. Mēs zinām, ka neviens nesagrābj varu nolūkā no tās atteikties. Vara nav līdzeklis; tā ir mērķis. Dik­tatūru nenodibina, lai nosargātu revolūciju; revolūciju gan izraisa, lai nosar­gātu diktatūru. Vajāšanas nolūks ir vajāšana. Spīdzināšanas nolūks ir spīdzinā­šana. Varas mērķis ir vara.

…………...

Džordžs Orvels, 1984, 1949, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/1984.rtf

http://www.filefactory.com/file/b4cc9cd/n/1984_rtf