Saules pilsēta, Tommazo Kampanella

Izcilais itāliešu domātājs Tommazo Kampanella (1568–1693) bija filozofs, dzejnieks, politiķis un dominikāņu mūks. Par saviem filozofiskajiem uzskatiem Kampanella tika vajāts un ieslodzīts kā ķeceris. Vēlāk viņš vadīja palšu sazvērestību pret Spāniju. Par to viņam 1599. gadā tika piespriests nāvessods, ko nomainīja ar mūža ieslodzījumu. Cietumā Kampanella pavadīja 27 savas dzīves gadus. Tur tapuši daudzi viņa darbi, arī „Saules pilsēta” (1602).

Šajā darbā vēstīts par sabiedrību, kas ir ideāli iekārtota un pārāka par visām pārējām. Saules pilsētā valda augstākie priesteri, tajā nav privātīpašuma, nav ģimenes, bērnus audzina sabiedrība, darbs ir obligāts. Pilsētas iedzīvotāji paļaujas uz Dievu, bet viņu ikdienas lēmumu pieņemšana cieši saistīta ar astroloģiskām atziņām. „Saules pilsēta” pieder pie politiskās un filozofiskās literatūras zelta fonda.

Fragmenti.

…………...

Valdīšanas veids. Augstākais valdītājs viņiem ir priesteris, ko viņu valodā dēvē par "Sauli" [☼], turpretī mū­sējā mēs viņu sauktu par Metafiziķi. Viņš ir visu galva gan laicīgajā, gan arī garīgajā [jomā], un visos strīdos un jautājumos viņš dod galīgo spriedumu. Viņa rīcībā ir trīs līdzvaldītāji: Pons, Sins un Mors jebšu, mūsu valodā, Va­renība, Gudrība un Mīlestība.

…………...

Visa [kā] sadale ir amatpersonu rokās; taču, tā kā zināšanas, pagodinājumi un baudas ir kopīga manta, tad neviens nevar sev neko piesavināties.

Viņi apgalvo, ka īpašumu pie mums izveido un uztur tas, ka mums katram ir savs atsevišķs mājoklis un savas sievas un bērni. No tā rodas savtīgums, jo taču, lai sa­sniegtu savam dēlam bagātību un godājamu stāvokli un atstātu viņu kā prāvas mantības mantotāju, ikviens no mums vai nu sāk aplaupīt valsti, ja viņš nekā nebaidās, būdams bagāts un dižciltīgs, vai arī kļūst par sīkstuli, no­devēju un liekuli, kad viņam nepietiek varenības, mantas un dižciltības. Bet, kad mēs tiksim vaļā no savtīguma, mums paliek tikai mīlestība uz kopienu.

…………...

Par apsūdzībām. Viņiem ir [tieši] tikpat daudz amat­personu, cik mums ir tikumu: ir amats, kas tiek saukts par Augstsirdību, ir tāds, ko dēvē par Vīrišķību, tad Šķīstība, Devība, Justīcija - kriminālā un civilā, Centība, Taisnības mīlestība, Filantropija, Laipnība, Jautrība, Možums, Mē­renība utt. Katram no šiem amatiem tiek izraudzīti tie, kurus jau kopš bērnības atzīst skolās par pašiem piemē­rotākajiem šo amatu ieņemšanai. Tālab, tā kā nevar starp viņiem sastapt nedz laupīšanu, nedz ļaunprātīgas slep­kavības, nedz vardarbību, nedz asinsgrēku, nedz netiklī­bu, nedz pārējos noziegumus, kādos apsūdzam cits citu mēs, - viņi vajā pie sevis nepateicību, ļauna prāta turēša­nu, pienācīgas savstarpīgās cieņas neizrādīšanu, laiskumu, grūtsirdību, ātrsirdību, ākstību, melošanu, kas viņiem ir nīstamāka pat par mēri. Un vaininieki tiek sodīti, atsakot viņiem vai nu kopīgo maltīti, vai savienošanos ar sievietēm vai arī citas godpilnas privilēģijas uz tik ilgu laiku, kādu tiesnesis atzīst par nepieciešamu pārkāpuma izpirkšanai.

…………...

Dzīves un nodarbību kopība un to sadalījums starp sievietēm un vīriešiem. Mājas, guļamistabas, gultas un viss pārējais nepieciešamais viņiem ir kopīgs. Taču ik pēc katriem sešiem mēnešiem priekšnieki nosaka, kam kādā aplī gulēt un kam pirmajā guļamistabā, kam otrajā: katra no tām tiek norādīta ar burtiem uz durvju palodās. Nodarbošanās ar abstraktajām zinātnēm un aro­diem viņiem ir kopīgas gan vīriešiem, gan arī sievietēm, un pastāv tikai viena atšķirība: pašus smagākos arodus un ārpilsētas darbus veic vīrieši šādi: aršana, sēšana, aug­ļu vākšana, kulšana un arī vīnogu novākšana. Taču aitu slaukšanai un siera siešanai parasti tiek norīkotas sievie­tes; gluži tāpat viņas iet turpat pie pilsētas robežām vākt zālaugus un strādāt dārzos. Bet uz sieviešu darbu tiek attiecināti tie darbi, ko veic sēdus vai stāvus: tā, piemē­ram, aušana, vērpšana, šūšana, matu un bārdas cirpšana, ārstniecības zāļu un dažāda veida apģērbu gatavošana. Tomēr galdnieku un kalēju darbos un ieroču izgatavo­šanā sievietes netiek izmantotas. Bet pie nodarbībām glezniecībā viņas tiek pielaistas, ja parāda tajā spējas. Turpretī kas attiecas uz mūziku, tad ar to nodarbojas vienīgi sievietes, tāpēc ka tā viņām iznāk tīkamāka, un bērni, tomēr taures un bungas viņi nespēlē. Viņas gatavo arī [ēdienu] un klāj galdu; taču apkalpošana pie galda ir zēnu un meiteņu pienākums līdz divdesmit gadu vecu­mam.

…………...

Par bērnu dzemdināšanu un vecāku audzināša­nu. Neviena sieviete nevar stāties dzimumsakaros ar vī­rieti līdz deviņpadsmit gadu vecumam, bet vīrieši netiek nozīmēti pēcnācēju producēšanai pirms divdesmit viena [dzīves] gada vai pat vēlāk, ja viņiem ir vāja miesasbūve. Tiesa gan, dažam labam tiek atļauts arī pirms šā vecuma sasniegšanas savienoties ar sievietēm, bet vienīgi vai nu ar neauglīgām, vai arī grūtniecēm, lai nenovestu kādu līdz aizliegtām perversitātēm. Pavecie priekšnieki un priekšnieces gādā par saldkaislīgo un viegli uzbudināmo [solāriju] dzimumvajadzību apmierināšanu, uzzinot par tām vai nu pēc slepeniem viņu lūgumiem, vai arī novēro­jot viņus nodarbību laikā vingrotavā. Tomēr atļauja nāk no bērnu dzemdināšanas galvenā priekšnieka - pieredzē­juša ārsta, kurš pakļauts valdītājam Mīlestībai. Turpretī tiem, kurus pieķer sodomijā, izsaka rājienu un piespiež soda veidā divas dienas nēsāt kaklā pakārtas kurpes kā zīmi tam, ka viņi sagrozījuši dabisko kārtību, apgriezda­mi to ar kājām gaisā. Un vēlreizēja pārkāpuma gadīju­mā sods tiek palielināts līdz pat nāves sodam. Turpretī tie, kuri atturas no savienošanās līdz divdesmit vienam gadam, bet vēl jo vairāk - līdz divdesmit septiņiem ga­diem, bauda sevišķu cieņu un tiek cildināti sabiedriskajās sapulcēs. Kad beidzot visi, ij vīrieši, ij sievietes, nodar­bībās vingrotavā pēc seno spartiešu paražas izģērbjas, tad priekšnieki nosaka, kurš spējīgs un kurš slābans uz savienošanos un kādi vīrieši un sievietes pēc savas miesasbūves vairāk sader kopā; bet pēc tam, un tikai pēc rūpīgas nomazgāšanās, viņi tiek pielaisti pie dzimumsakariem katru trešo nakti.

…………...

Ja kāda sieviete nekļūst grūta no viena vīrieša, viņu savieno ar citu; ja arī tad viņa izrādās neauglīga, tad pār­iet vispārējā lietošanā, taču vairs nebauda tādu cieņu kā matrona nedz bērnu dzemdināšanas padomē, nedz diev­namā, nedz pie galda. Tas tiek darīts ar tādu mērķi, lai neviena pati nenovērstu grūtniecību saldkaislīguma dēļ. Turpretī tās, kuras kļūst grūtas, divu nedēļu laikā neno­darbojas ar fizisku darbu. Pēc tam viņas pāriet uz mierī­gām nodarbībām, lai spēcinātu augli un lai [nodrošinātu] tam barības pieplūdumu, un tad stiprina sevi, pamazītēm pāriedamas uz pastiprinātu darbu. Uzturu viņām tiek at­ļauts lietot tikai veselīgu, pēc ārstu priekšrakstiem. Kad viņas dzemdē, tad baro pašas un audzina jaundzimušos sievišķās kopīgās telpās; ar krūti baro viņas divus gadus un ilgāk - atkarībā no Fiziķa norādījuma. Izzīdītais maz­bērns tiek nodots priekšnieču aizgādībā, ja tā ir meitene, vai priekšnieku [pārziņā], ja tas ir zēns. Un tur kopā ar pārējiem bērniem viņi rotaļādamies mācās ābeci, aplūko gleznas, skraidelē, pastaigājas un cīkstas, no attēliem ie­pazīstas ar vēsturi un valodām.

…………...

Tommazo Kampanella, Saules pilsēta, 1602, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/saulespilseta.rtf

http://www.filefactory.com/file/b4f9ge8/n/saulespilseta.rtf