Observators, Andris Grūtups

Grāmata stāsta par Skulmes lietas izmeklēšanu un tiesu, kā arī apraksta Valsts drošības komitejas operatīvo darbinieku un aģentu darbu. Visi grāmatā atspoguļotie notikumi attēloti, balstoties uz arhīvu dokumentiem un laikabiedru atmiņām.

Fragmenti

……………

Bez “operiem” izmek­lētājs nav nekas. Ar plikiem argumentiem tālu netiksi. Vajag arī faktus. Par tiem jāgādā komitejas vīriem. Viņi noteiks, kādus cilvēkus saukt un ko tiem prasīt. Arī pierādījumi un argumenti viņu ziņā. Izmeklētājs tikai tāds noformētājs. Viņš pierakstīs liecības, noformēs protokolus un citus papīrus. Strādās tādu kancelejas darbu.

……………

Studējis okšķerēšanas un izsekošanas paņēmienus. Pēc tam jau prak­tiskā darba gaitas. Nodarbošanās trula un riebīga. Jāizseko savi tautieši. Vai auksts, vai karsts, jādzīvo pa ielu: jāglūn, jāseko, jāgaida un jāfiksē… Pēc tam vēl jāraksta atskaite. Un tā dienu no dienas. Traks var palikt! Lūk, tev slavenā 7. daļa jeb “semjorka”!

……………

VDK ārējās novērošanas jeb 7. daļa komplektējās pamatā no krieviem. Latviešu tur bija maz. Arī valodas zināšanas neprasijās. Tik vien kā labas novērošanas spējas un izturība. 7. daļas darbība ritēja savrup no pārējām VDK struktūrām. Konspirācijas labad “semjorkas” darbinieki pat Stūra mājā nedrīkstēja rādīties. Arī VDK apliecības viņiem nedeva. Tās glabājās daļas priekšnieka seifā. Ikdienā uz rokas vien milicijas piesegdokumenti

……………

Slazds pamazām aizcērtas. Pie­rādījumi savākti. Termiņi noteikti. Arī apsūdzētāju komanda nokomplektēta. Spēki vareni. Visu nostrādās: izkratīs, nopratinās, pantu atradīs un sodu piemeklēs. Izdarīs visu, kā pienākas… i gailis pakaļ nedziedās! Lai pārējie zina un saprot… Nebūs nekādu vaļību. Tikai miers un kārtība…

……………………….

Operācija ieplānota divdesmit piektajā aprīlī. Tūlīt pēc Jurģiem… Sāks ar kratīšanām. Tā izlēmusi vadība. Pasākums efektīvs. Tas iedvesīs bailes… Arī pārsteiguma moments svarīgs…

Upuru loks jau iezīmēts. To noteikusi drošības komiteja. Paredzē­tas sešas kratīšanas. Visas vienā dienā. Sāks ar pašu Jurģi Skulmi. Izkratīs gan mājas, gan darbnīcu. Tad vēl pieķers brāļus Pumpurus — Arvīdu un Robertu. Pārbaudīs Kultūras ministrijas ierēdni Valdu Vilīti un kādu Zinātņu akadēmijas laborantu Modri Slavu.

Arī kratītāju brigāde nokomplektēta. VDK mobilizēs gandrīz vai visu piekto daļu. Operatīvie plāni jau akceptēti, un darba uzdevumi pār­runāti. Uz katru objektu pa diviem operiem. Vienīgi Skulmem paredzēts vairāk. Pie viņa brauks veseli četri. Tur darba apjoms lielāks. Arī atbil­dība smagāka. Viņš viens no galvenajiem.

Drošībnieku ziņā gan transports, gan citas detaļas. Likums paredz arī pieaicinātos. Tiem jāraugās, lai viss ritētu objektīvi. It kā cilvēki no malas… Viņi apliecinās — kratīšana notikusi godīgi. Nekādu “pierak­stījumu” vai blēdību. Protokolos rakstītais atbilst īstenībai. Tur minē­tās lietas tiešām atrastas un izņemtas. It kā jau sīkums. Taču svarīgs un nozīmīgs. Lai vēlāk kāds neteiktu, ka notikusi vien krāpšanās un mānīšanās. Te nedrīkst kļūdīties. Šādu darbu neuzdosi svešam. Nevar taču paņemt cilvēku no ielas un uzticēt valsts noslēpumu. Ej tu zini, ko viņš pēc tam stāstīs. Pierunās pilnu pasauli. Teiks, ka čekisti rīkojušies brutāli un varmācīgi. Izvandījuši vien māju un noveduši cilvēku histērijā.

Šajā ziņā izvēle pārdomāta. Cilvēki uzticami. Visi zināmi un pārbau­dīti. Nekādu pārsteigumu vai nejaušību. Klusēs, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

Savs darbs arī prokuratūrai. Jāsaraksta papīri un jāsavāc prokuroru komanda. Iecere perfekta — katrai čekistu grupai pa priekšu prokurors. Viņš likuma sargs un garants. Ja jau prokurors, tad lieta darīta… Kļūmes gadījumā vainu varēs novelt uz viņu… Prokurora aizsegā drošībnieki okšķerēs uz nebēdu. Arī teikšana prokuroram maza, vien piefiksēt at­rasto un parakstīt protokolu.

Papīrus sarakstīja ātri. Lēmumus par kratīšanām sagatavoja trīs dienas iepriekš. Uzrakstīja Grutups un nodeva savai priekšniecei Ritai Aksenokai. Rita aizskrēja pie Daukša un visu nokārtoja: ir gan zīmogs, gan paraksts. Sankcija visaugstākā. Pats republikas prokurora vietnieks devis atļauju… sankcionējis kratīšanu. Nu atlicis vien noorganizēt prokuroru kopu. Arī šis uzdevums paveicams. Cik tur tā darba! Noņēma veselu izmeklēšanas brigādi no kādas slepkavnieku un laupītāju lietas. Slepkavas pagaidīs… Gaidīs, līdz izmeklē svarīgākas lietas.

……………………….

Tūlīt aiz viņa vēl četri vīri. Visi rāda apliecības. It kā būtu milicijas darbinieki. Uzvārdi gan latviešu, gan krievu. Skulme ņēma un pierakstīja. Tikai kāda tam jēga?! Apliecības falšas. Vien piesegdokumenti. Visi drošībnieki uzdodas par miličiem. Tā ērtāk un parocīgāk. Ej pēc tam meklē vēju laukā! Ne tādu miliču, ne apliecību — cilvēks kaut ko sajaucis…

Taču prokurors ir īsts. Kā ieraudzīja darba apjomu — sabijās. Vesela bibliotēka. Grāmatu, žurnālu un brošūru kaudžu kaudzēm. Ej visu izskati un pārbaudi. Labi vēl, ka daudzmaz zināja, kur ko meklēt.

……………………….

Arī seja simetriska. Viss savā vietā: gan deguns, gan ausis, gan lūpas un zods. Pat frizūra atbilstīgi kanoniem. Septiņdesmitajos nēsāja tādus garākus matus. Ne gluži kā Bēthovenam vai Šopēnam. Bet tuvu tam. Tāda mode. Toreiz apģērbam un frizūrai bija svars. Nebija jau, ar ko izcelties. Vien ar kādu importa mantu vai apģērbu. Toreiz tas skaitījās šiki. Ari drošībniekiem sava mode: vienmēr tumšs uzvalks, kaklasaite un importa kurpes. Tā noteicis ģenerālis Avdjukevičs. Lai viss būtu solīdi un sterili. Nekādu vaļību. Arī mati nedrīkst būt gari. Par bārdu nemaz nerunājot. Visi kā tādi Džeimsi Bondi. Jau tas viņus atšķīra no pārējiem. Nav kā prokuratūrā vai milicijā. Tur staigāja daudz pieticīgāk un skopāk. Iespējas mazākas… Neviens tev neskries un nepiedāvās importa mantu. Drošībniekiem citādāk. Katrs gatavs pakalpot un pielīst. Viņi veido “orgānu” eliti. Neaizstājami un neaizskarami.

……………

Belševicas dzīvoklī uzstādīta noklausīšanās aparatūra. Ieurbušies no augšējā stāva dzīvokļa. Kaimiņam sastāstījuši visādus pekstiņus — esot jārūpējas par valsts drošību. Viņu dzīvoklī tikšot uzstādīta kāda īpaša aparatūra. Kāda, to, protams, neteica. Saimnieka prombūtnē noņē­ma parketa dēlīšus, izzāģēja melno grīdu, izgrāba zemgrīdas pildījumu un tad ar urbīšiem līdz Belševicas dzīvokļa griestiem. Beigās ar pašu smalkāko borīti nonāca līdz griestu apmetumam. Jāstrādā uzmanīgi — tā, lai caurums iznāktu mikroskopisks. Arī apmetums nedrīkst nokrist. Tālākais jau tīrākā tehnika: griestos ievietoja skaņu caurulīti. Tās galā mikrofons. Tālāk ekranizēti vadi, pastiprinātāji un austiņas. Dzirdēja visu tā, it kā paši sēdētu pie rakstnieces galda un tērzētu.

……………

Andris Grūtups, Observators, 2009, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/observators.zip

Grāmatas iegāde: http://www.atena.lv/index.php?zoomid=433

Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta mākslas filma „Stukačs: jeb kā vara salauž cilvēku”, katrs reģistrēts e-bibliotēkas lietotājs to var apskatīt par brīvu: http://www.e-biblioteka.lv/lv/video/stukacs-jeb-ka-vara-salauz-cilveku/1456/