Ksenofonts, Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze)

Tulkotāja ievads.

……………
Sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts (dzimis 430. g. pirms m. ē., miris 355. g. pirms m. ē.) bija karavīrs un rakstnieks. Ksenofonts bija viens no Sokrāta skolniekiem, piedalījās viņa diskusijās ar Atēnu jauniešiem un vēlāk sarakstīja atmiņas par Sokrātu. Tā kā Tūkidida Peloponnēsas kara vēsture autora nāves dēļ bija uzrakstīta tikai līdz 411. ga­dam, Ksenofonts to turpināja līdz kara beigām (404. g.) un tālāk, pabeigdams ar 362. g. Viņam pieder arī vairāki citi darbi. Ksenofonts nebija nekāds Atēnu demokrātijas draugs. Viņš cildināja Spartas iekārtu, to stipri idealizē­dams, un savā darbā «Kīra audzināšana» propagandēja monarhiju. Šis darbs ir kaut kas līdzīgs vēsturiskam ro­mānam, kurā autors tēlo savu valdnieka ideālu.

Kad Persijas ķēniņa Artakserksa brālis Kīrs nodomāja gāzt no troņa savu brāli, lai kļūtu viņa vietā par vald­nieku, un, savācis lielu karaspēku no savas satrapijas (viņa pārvaldīšanā nodotās provinces) un turklāt vēl desmittūkstoš grieķu algotņu, devās 401. gadā ar šo armiju pret Artakserksu, karagājienā piedalījās arī Ksenofonts. Viņa «Anabāze» ir atmiņas par šo karagājienu. Šai darbā laimīgi apvienojas intriģējošs sižets ar vēsturiski nozī­mīgu saturu. Stāstījuma nemāksloto pievilcību vienmēr slavējuši literatūras pazinēji, un šīs pievilcības dēļ Ksenofontu senatnē dēvēja par atisko mūzu. Tie, kuri mācās grieķu valodu, parasti kā pirmo grāmatu lasa Ksenofonta «Anabāzi».

Ķīra vadītie desmittūkstoš grieķu kareivji nonāca dziļi Persijā, līdz pat Babilonai. Viņu uzvarai kaujas laukā nebija izšķirošas nozīmes, jo Persijas troņa pretendents Kīrs, kas viņus bija salīdzis karagājienam, krita. Sabiedrotie at­stāja grieķus, viņu vadoņus nodevīgi nogalināja, un at­kāpties pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši, nebija iespējams. Gājienam pa tuksnešainu zemi uz Babiloniju bija sagādāta pārtika. Tā, protams, jau bija izsīkusi, apēsts arī viss, kas sadabūjams pa ceļam. Grieķiem tātad bija jāizlauž ceļš pa nepazīstamu zemi līdz jūrai. Jūru viņi sveica kā dzim­teni, jo no katra augstāka Grieķijas kalna to redzēja zil­gojam vienā vai otrā pusē. Bet viņu nelaimes ar to vel nebeidzās, vēl bija jāizcīna sīvas cīņas, jāpārvar lielas grūtības. Visa karagājiena laikā lielākās rūpes bija rūpes par pārtiku. Ja tikai dažas dienas tās pilnīgi pietrūktu, karaspēks izirtu, veltas būtu visas uzvaras, kareivju lik­tenis tad būtu verdzība vai nāve.

Gandrīz neiespējamais galu gala tika veikts, un šis karagājiens ir viena no spožākajām lappusēm grieķu vēsturē.

Rodas jautājums — kā izskaidrojami grieķu panākumi, viņu izglābšanās? Ksenofonta atbilde ir vienkārša — ar grieķu taktikas pārākumu kaujā, ar kareivju varonību. Tā tas, protams, arī bija. Bet vai tad Persijas valdnieks ne­varēja noorganizēt sev labi apmācītu izlases karaspēku, vai tad persieši bija gļēvuļi? Grieķi uzvarēja tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu sabiedriska un valsts iekārta_ bija daudz pārāka par Persijas despotiju. Grieķu saliedētajai falangai persieši nevarēja likt pretim neko līdzvērtīgu, jo viņi nebija sakļauti tādā ciešā vienībā ka grieķu valstiņu pilsoņi. Armijas iekārtu nevar improvizēt, nevar izveidot pēc abstrakti izdomātas shēmas, tā dabiski izaug no valsts un sabiedrības struktūras. Persiešiem tāpēc nevarēja būt tādas armijas kā grieķiem.

Grieķu iekārtas pārākums labi saskatāms notikumos pēc vadoņu nodevīgās nogalināšanas. Grieķi izvelē sev citus vadoņus, kuriem ir pietiekama autoritāte, kuriem kareivji paklausa. Svarīgākos jautājumus izlemj kareivju sapulce. Nav domājams, ka sapulce, kurā sanākuši tūkstošiem ka­reivju, varētu kaut ko apspriest un izlemt, ja šiem kareiv­jiem nebūtu politiskas pieredzes, ja viņi nebūtu bijuši brīvas valsts pilsoņi, kas paraduši piedalīties tautas sa­pulcē. Par tiešam priekšzīmīgu kārtību kareivju sapulces liecina tas, ka runātāji bieži izteica pretējas domas, bet sapulcējušies kareivji ļāva ka vieniem, tā otriem savus uzskatus pamatot.

Ja persiešu armijai tiktu nogalināti vadoņi, tā kļūtu par dezorganizētu baru, turpretim grieķi saglabāja disciplīnu un kaujas spējas. Vadoņi bija pirmie starp līdzīgiem. Fiziska ietekmēšana bija apvainojums, par kuru žēlojās ka­reivju kopsapulcē, un vadonis, kas to bija darījis, no­kļuva ļoti nepatīkamā stāvoklī. Ksenofonts īpaši atzīmē, ka Klearhs dažkārt atļāvis nolaidīgos pat sist, bet Klearhs jau bija algotņu armijas komandieris, un viņam bija liela autoritāte. Grieķu armijā tātad nebija rungas disciplīnas, bet visumā labprātīga pakļaušanās pašu vēlētai va­dībai.

No valsts tiesību viedokļa, interesants ir grieķu algotņu stāvoklis pēc Ķīra nāves. Viņi tad nebija padoti nekādai valsts varai, viņu kopība bija kļuvusi par suverēnu valsti. Tas, protams, apgrūtināja disciplīnas, kārtības un armijas vienības saglabāšanu, bet deva kareivjiem pilnīgu rīcības brīvību. Ksenofonts kā vadonis, kam armijā bija noteicoša ietekme, pat loloja plānu ieņemt kādu grieķu koloniju pie Melnās jūras un tā rast šai staigājošai valstij noteiktu te­ritoriju un nodrošināt saviem cīņas biedriem labas nākot­nes izredzes.

Nonākusi pie jūras, algotņu armija bija spiesta rēķinā­ties ar to politisko stāvokli, kas bija izveidojies pēc Peloponnēsas kara grieķu pasaulē.

Nokļūt dzimtenē nemaz nebija tik viegli. Visi reizē aiz­braukt pa jūru nevarēja, nekādi nebija iespējams sadabūt tik daudz kuģu. Ja armija sadalītos, tā būtu vāja, kareivji zaudētu visu karagājiena laikā iegūto, viņiem draudētu pat verdzība.

401. g. pirms m. ē. Spartai Grieķijā bija noteicošā vara. Ar Spartu vajadzēja visiem rēķināties, un Spartas intere­sēs bija dabūt savā rīcībā bijušos Kīra algotņus, jo tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Sparta un tās sabiedrotie savu varu bija ieguvuši pēc ilgā un grūtā Peloponnēsas kara pret Atēnu savienību. Atēnas kapitulēja bez noteikumiem 404. g. pirms m. ē. Kara beidzamajā posmā Spartu atbalstīja ari Persija. Tās varā atkal nāca Mazāzijas rietumu piekraste. Tā bija atlīdzībā par palīdzību. Uzvarētās Atēnas un tās sabiedrotās pilsētas saglabāja savu patstāvību, bet lielākajās pilsētās un arī atsevišķos novados Spartas harmosti raudzījās, lai nekur nenotiktu nekas tāds, kas varētu kaitēt Spartas intere­sēm.

Tāda bija situācija Grieķijā, kad Persijas troņa preten­dentam, ķēniņa brālim Kīram izdevās savākt 10 000 algot­ņus. Tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Nav ticams, ka Spartā to nezināja. Bez Spartas klu­sas piekrišanas algotņu vervēšana nekad nevarētu notikt. Ko Kīrs varēja spartiešiem par to piedāvāt? Uzvaras ga­dījumā viņš varēja apsolīt grieķu Mazāzijas pilsētu at­brīvošanu. Atklāti sākt karu pret savu neseno sabiedroto spartiešiem bija neērti, nebija droši arī panākumi, tāpēc viss šis pasākums tika organizēts it kā bez spartiešu ziņas, kaut gan algotņus komandēja spartietis Klearhs. Taču spartieši varēja mazgāt rokas nevainībā — Klearhs ir trimdinieks, par viņa rīcību Sparta neatbildēs. Tā tas for­māli bija. Bet kā īstenībā?

Kad Ķīra pasākums neizdevās, Spartai gribot negribot vajadzēja sākt karu ar Persiju (399. g.), jo viņai kā Grie­ķijas hegemonei bija jāuzņemas grieķu pilsētu atbrīvo­šana no barbaru jūga. Tas bija grieķu kopējās ārpolitikas pirmais un svarīgākais uzdevums. Kīra savāktā grieķu al­gotņu armija bija pēc grūtām cīņām izkļuvuši no Persi­jas, tagad tā varēja lieti noderēt, un spartieši darīja visu, lai tā stātos viņu dienestā. To viņi arī panāca. Spartas die­nestā iestājās arī atēnietis Ksenofonts, kas palika pie spar­tiešiem arī tad, kad Atēnas sāka pret Spartu karu. Par piedalīšanos karā pret savu dzimteni Ksenofontu tiesāja un viņam aizmuguriski piesprieda nāves sodu.

Kīra karagājienā Ksenofonts piedalījās kā stratēga Proksena draugs un pavadonis, bet nekādas varas viņam sākumā nebija. Pavisam nesen uzvarēto Atēnu pilsonis taču nevarēja komandēt peloponnēsiešus. Militārā pie­redze Ksenofontam noteikti bija, citādi pēc grieķu vadoņu nogalināšanas viņu nebūtu ievēlējuši par stratēgu un uzticējuši atbildīgo uzdevumu vadīt arjergardu. Tik kritiskā stāvoklī tam faktam, ka Ksenofonts bija atēnietis, vairs nebija izšķirošas nozīmes. Savu militāro pieredzi Kseno­fonts varēja iegūt, tikai cīnīdamies pret Spartu Peloponnēsas kara beidzamajos gados. Varbūt viņš bija tajā taksiarhs vai pat stratēgs. Atzīmēt šādu savas biogrāfijas faktu nebija Ksenofonta interesēs pēc tam, kad kopā ar citiem bijušajiem Kīra algotņiem viņš cīnījās spartiešu rindās.

«Anabāze» latviešu valodā iznāk pirmo reizi, tā tul­kota izlases veidā un domāta pirmām kārtām jaunatnei. Atsevišķo epizodu virsraksti nav paša Ksenofonta doti, bet sniegti labākas pārskatāmības dēļ. Vajadzīgie paskaid­rojumi atrodami alfabētiskā kārtībā grāmatas beigās.

……………

Ksenofonts, Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze), 399.g.p.m.ē., G.Lukstiņa izlase un tulkojums no sengrieķu valodas, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/kaduzvaretajiatkapjas.zip