Visapkārt tikai mūsējie, Arnis Terzens

Arnis Terzens (1961) ir žurnālists, plašākai auditorijai kļuvis pazīstams kā Latvijas Televīzijas publicistiskā raidījuma “Programma X” vadītājs (1991 – 1993).

„Visapkārt tikai mūsējie” ir darbs, kas pārstāv latviešu literatūrā diezgan reti sastopamu atzaru – politisko romānu. Pat vairāk, zinošākam lasītājam var rasties iespaids, ka darbs ir ne tikai „based on true story”, bet ir autobiogrāfisks reālu notikumu atstāsts.

Grāmatā ir aprakstīta 1995.gada 6.Saeimas priekšvēlēšanu cīņa un notikumi pēc tam, kad Saeimas jaunās partijas – „Demokrātiskā partija Saimnieks”, „Latvijas vienības partija” un „Tautas kustība Latvijai”, cīnījās par varu ar esošajām, – „Latvijas ceļš”, „Latvijas zemnieku savienība”, „Tēvzemei un brīvībai” un LNNK. Pēc vēlēšanām pirmie divi mēģinājumi izveidot valdību bija nesekmīgi – netika apstiprināts ne Māra Grīnblata (Tēvzemei un brīvībai), ne Ziedoņa Čevera (Demokrātiskā partija Saimnieks) piedāvātie ministru kabineta varianti. Un tad sastādīt valdību tika uzaicināts toreiz bezpartejiskais un plašākai publikai nezināmais Andris Šķēle…..

Romāna galvenais varonis Miks (Arnis Terzenes) ir pazīstams žurnālists, kuru sens viņa paziņa, agrākais bārmenis, bet tagad uzņēmējs – Italo (Ainārs Gulbis) iepazīstina viņu ar skandalozu, ārzemēs dzīvojošu uzņēmēju Hugo (Armands Stendzinieks), lai kopīgi izveidotu nepolitisku laikrakstu. Laikraksta izveidošanai uzņēmējiem pagaidām līdzekļi neatrodas, bet Hugo Mikam piedāvā citu darbu – iesaistīties viņa politiskā protežē – Zaksa (Alberts Kauls, Latvijas vienības partijas līderis) vēlēšanu reklāmas kampaņas organizēšanā…..

Fragmenti

……………

Mazākais, ko varēja gaidīt no šīm vēlēšanām, bija tas, ka pie varas paliks tie paši pseidoprofesionāļi, kas pa šiem pēdējiem trim gadiem gan valsti kopumā, gan atsevišķus tās iedzīvotāju slāņus ir nolaiduši uz vēl dziļākas grunts, nekā to pamanījās viņu priekšgājēji. Un tas patiešām būtu tas mazākais ļaunums.

Liela daļa no viņiem jau bija dīžājušies ar svarīgiem portfeļiem, sēžot puslīdz ērtos iepriekšējās valdības krēslos, un, kā šķiet, pusi no sev vaja­dzīgā sazagusies jau tad. Pēdējā posmā viņi tā kā būtu varējuši piezagt to otro pusi un tādējādi izveidotos par itin pieņemamiem valstvīriem, kas tagad nu atļautos padomāt arī par pārējiem cilvēkiem, par tautu, tā sacīt.

Dažs labs no ministriem, viņu padomniekiem vai kādu apšaubāmu komisiju vai komiteju priekšsēžiem bija omulīgi apvēlies miesās un laikam jau garā arī un tagad televizoru ekrānos un publiskās uzstāšanās reizēs jau krietni vien pielaidīgāk svepstēja no savām treknajām pazodēm šķietami liberālākas lietas, nekā to bija darījis pirms ievēlēšanas vai draudzīgas iecelšanas amatā, kad galvenais bija skaļi un pārliecinoši bļaut par nācijas izzušanu un lādēt krievus. Un šīs izmaiņas nepagāja secen godīgo vēlētāju skatienam. Kāds jau sāka domāt, vai tikai televizors nav vainīgs un vai nevajadzētu iegādāties jaunu, jo, raugi, mans deputātiņš vairs neierāmējas tajā ekrānā.
No sākuma, braucot dienesta komandējumos kā ekskursijās, dažs labs no tautas vēlētajiem priekšstāvjiem tomēr bija šo to paklausījies un ari sapratis no lielās pasaules politikas un saimniekošanas pamatiem. Kad nu ģimenes bija apgādātas ar visiem iespējamajiem ārzemju niekiem un pašiem par pārsteigumu izrādījies, ka vietējais tirgus attīstās tikpat strauji kā viņu pašu vēderu apjomi, līdz ar ko visos pašmāju veikalos ir dabūjams viss tas pats, kas agrāk tik lolotajās attīstītajās ārvalstīs, tad gribot negribot nācās ja ne saprast, tad vismaz oficiāli akceptēt to, kas valstī stihiski un savā ziņā nevadāmi notiek, uzmeklēt tajā pāris likumsakarību, pārfrāzēt dažu labu priekšvēlēšanu tēzi un, krūtis izriežot, teikt — nu, re, es taču teicu, ka tā būs!

Bet neko izšķirīgu kopumā no gaidāmajām vēlēšanām neviens negaidīja. Jo pastāvēja taču tikai pilnīga skaidra un tikai vienīgi iespējamā otra galējība. Proti, pie varas nāks tie, kas visus pēdējos gadus tikuši ats­tumti no lielā katla, bet kuriem arī ir ģimenes, ari ir draugi un paziņas, kuriem savukārt varētu būt savas personīgās un biznesa darījumu inte­reses. Pēc būtības šie otrie no pirmajiem atšķīrās ar to, ka solīja zilus brīnumus uz līdzenas vietas, lai ari viņu vidū pat vislabāk informētais cilvēks nespēja saskatīt kaut cik pazīstamus un izglītotus cilvēkus, kuri būtu par pazīstamiem kļuvuši ar saviem labajiem un tautai noderīgajiem darbiem. Pārsvarā viņi bija pazīstami ar savu vairāk vai mazāk savd­abīgo, ekscentrisko vai vienkārši skandalozo uzvedību. Un tas gaužām biedēja, jo rausīgs neprofesionālis ir krietni vien bīstamāks, ja viņš tiek pie varas svirām, nekā tikpat rausīgs pusprofesionālis, bet kuram jau ir kaut kādas iemaņas un kurš potenciāli vēl varētu izveidoties par saka­rīgu darboni, un tādējādi nebūtu jātērē knapie valsts līdzekļi katra poli­tiska iznireļa izglītošanai, kas galvenokārt ir tikai un vienīgi viņa rupjo kļūdu labošana.

Un galvenā jaunās sabiedrības iezīme bija tā, ka profesionāli un visādi citādi spējīgi cilvēki nebūt nerāvās pie varas. Vai nu uzreiz un galīgi attei­cās piedalīties politisko spēlīšu samazgu taisīšanā, vai lika ilgi un pacietīgi sevi pierunāt, kamēr visi iespējamie termiņi jau sen bija palaisti garām, bet gaidīt nākamos, starplaiku piepildot ar rūpīgu gatavošanos, viņiem šķita pārlieku garlaicīgi, jo pa lielākajai tiesai tie bija reāli un lietišķi domājoši ļaudis, kam labprātāk tikās savas dienas vadīt patiešām lietderīgās nodarbēs.

……………

Puslīdz labi orientēdamies pastāvošajā sistēmā, Miks nonāca pie secinājuma, ka sabiedrībai pietrūkst jauna izdevuma. Tāda izdevuma, kurš būtu pilnībā brīvs no politiķu aizkulišu ietekmes, brīvs no savstarpējas lamāšanās, tāds, kurš runā un stāsta par ikdienu, par cilvēku kā vērtību pašu par sevi, nevis tikai pelēkā fona vienu no elementiem, kurš pelnījis tikai to, ka gudrais politiķis viņam visu izstāstīs un paskaidros, kā viņam jārīkojas katru mīļu brīdi tā, lai politiķis būtu apmierināts. Būtu nepie­ciešams viens kārtīgs izdevums, kurš rāda ārpuspolitikas lietu kārtību.
Miks gan labi nojauta, cik bezcerīgs ir šāds mēģinājums, taču tomēr nolēma ķerties pie šīs idejas īstenošanas.

Staigāšana pa bankām kredīta meklējumos beidzās pārliecinoši ātri un nesekmīgi. Tur neviens pat nepasmējās par viņa trako ieceri. Tur sēdēja viedi ļaudis, un viņi saprata, ka avīze nenes un nevarēs nest peļņu un tālab tā nevar iekļauties bankas interešu lokā. Pirmajā nacionālās brīvlaišanas vilnī lielā skaitā saradušās komercbankas atklāti strādāja visas pēc viena principa — kamēr valdībā sēž mūsējie, tikmēr jāgūst ātra un pārliecinoša peļņa, tā jāizmanto tikai savējo cilvēku interesēs un kā nākotnes garants gadījumam, ja savējie cilvēki valdībā krīt un ir jālasās prom no šīs zemes, jo ir pilnīgi skaidrs, ka vietā nākušie valdītāji vispirms sāks ar veco parādu piedzīšanu. Tāpēc nav nekādas nozīmes iesaistīties vārdos skaisti skanošos projektos, kuri nesola acumirklīgu peļņu.

Mika projekti prasīja kredītus uz četriem līdz pieciem gadiem. Bankā teica — ko jūs, jaunais cilvēk?! Divi trīs mēneši, ne vairāk. Un ar milzī­giem procentiem. Ar savu biznesu tu tādus atdot nevari. Un Miks do­māja, izgājis laukā no pompozi iekārtotās iestādes, vai viņi patiešām katru dienu sēž kā uz čemodāniem un no rītiem, izejot no mājas, nespēj sievai pateikt — būs šovakar mājās vai gaidīt kādu ziņu no draugiem vai, kas pavisam ļauni, bet nebūt nav neiespējami, no prokuratūras? Intere­santi, vai ne?

Bet dažās bankās viņu nenoraidīja tik strupi un uzreiz. Kaut ko viņa vārds vēl nozīmēja. Teica, ka veikšot konsultācijas un tad varēšot šo sarunu turpināt. Miku tas iedvesmoja, jo viņš skaidri zināja, ka pēc bankas mērauklām viņam nepieciešamā summa nemaz tik liela nav, taču viņš aizvien vēl nesaprata, ka ne jau naudas būšana vai nebūšana te ir galvenais.

Divās bankās sarunas patiešām turpinājās, taču diemžēl tikai vienā virzienā. Jā, redzi, principā mēs varētu finansēt arī jauna laikraksta izdo­šanu, taču ar noteikumu, ka tas aizstāvēs konkrētas mūsu intereses. Nekur tālu no tās politikas tu, puis, netiksi. Esi prātīgs. Ar tavām spējām mēs tālu tiksim. Un — šito gan labi ielāgo! — tādā gadījumā tas nebūs nekāds kredīts. Mēs to vienkārši finansēsim, un viss. Padomā labi.

……………

Un Zaksa gadījums bija pavisam īpašs. No viņa patiesi baidījās. Un tāpēc radikāļi pamanījās izsludināt likumu, kurš liedz kandidēt bijuša­jiem komunistiem, kuri nav izstājušies no šīs noziedzīgās organizācijas līdz vienam konkrētam datumam liktenīgā gada janvārī. Tā bija diena, kad bruņotas prokomunistiski noskaņotas milicijas specvienības ielen­kumā toreizējā Augstākā Padome dziļā naktī pieņēma Latvijas Neatka­rības deklarāciju.

Radikāļi bija pārbaudījuši visus savējos ekskomunistus un nolēma, ka vainīgie būs tikai tie, kuri nebūs oficiāli nolikuši asiņaini sarkanās boļševiku biedra kartes līdz tās dienas pusnaktij. Ja tas bija izdarīts, teik­sim, piecas minūtes pirms pusnakts un tur klāt bijis arī kāds zvērināts notārs un to ik brīdi varēs apliecināt, tad viss ir kārtībā, tad tu esi labais.

Zaksam tas nebija izdevies. Turklāt tobrīd viņš bija brūkošās pa­domju impērijas pirmā un vienīgā prezidenta padomnieks un atradās Maskavā. Kad ieradās mājās, tad viņu sagaidīja ar skaļām rejām. Izpra­tis situāciju, viņš nelēca uz ecēšām, bet gan nolīda savā jaunsaimniecībā un paziņoja, ka politika viņu vairs neinteresē.

……………

Popularitāti Zakss ieguva komunistiskā režīma apstākļos, būdams sociālistiskās republikas vienas no labākajām paraugsaimniecībām priekšsēdētājs. Viņa vadītā saimniecība nebija vienīgā, kuru citiem lika par paraugu. Tādas republikā bija vairākas, gandrīz vai katrā rajonā pa vienai, un tas vedināja uz domām, ka tā nu gluži nav nejaušība. Šķita, ka ar sociālistiskajai domāšanai raksturīgo parādisko plānošanas metodi šīs saimniecības ir mākslīgi radītas. Lai citiem it kā būtu pēc kā tiekties. Kaut gan izglītotāki ļaudis itin labi saprata, ka normālā ceļā tas nemaz nav iespējams. Lielsaimniecības tika īpaši stutētas un visādi ci­tādi atbalstītas, jo to vadītāji bija personīgi pazīstami ar zināmām aprin­dām partijā un valdībā, kas praktiski jau bija viens un tas pats. Un neapšaubāmi šo saimniecību vadītāji paši arī bija kārtīgi boļševiki ar visai ievērojamu partijas stāžu un bez saviem saimnieciski nozīmīga­jiem amatiem ieņēma veselu virkni lietderīgus amatus dažādās komisi­jās, komitejās, padomēs, tika deleģēti uz kongresiem un konferencēm, izbraukāja arī ārzemes, tādējādi nostādot sevi krietni vien augstāk par tiem saviem amatbrāļiem, kuri vadīja, tā sauktās, atpalikušās saim­niecības, un praktiski liedzot pēdējiem iespēju jelkad pacelties līdz viņu līmenim. Sociālisma apstākļos tas nebija iespējams, lai arī oficiālā valsts ideoloģija sludināja totālo vienlīdzību, kas praksē tā arī nekādi ne­spēja ieviesties.

Ja švakāko saimniecību vadītāji klusībā nīda savus nomenklatūriskos amatbrāļus no lielsaimniecībām, tad reāli viņiem nekas cits neat­lika kā skumīgi pieņemt šo situāciju un darboties sev atvēlētajos rām­jos. Un strādāja un dzīvoja viņi bezgala pieticīgi. Bet tie cilvēki, kas mita un strādāja slavenākajās lielsaimniecībās, nebija tālu no ekstāzes, dzir­dot sava priekšnieka un mīļotā valdnieka vārda pieminēšanu vien, un, ieraugot viņu dabā, bija gatavi nēsāt uz rokām un visādi citādi godāt. Viņi, salīdzinot ar citu apvidu ļaudīm, vienkārši dzīvoja nesalīdzināmi labāk.

Par šīs labklājības patiesajiem iemesliem baumoja jau dažādi, taču nebija ērti par tiem daudz domāt un censties tajos iedziļināties vairāk, nekā nepieciešams. Turklāt vadītāji patiesi bija labi apguvuši sava amata prasmi un necieta sev blakus ne brīvdomātājus, ne taisnības mek­lētājus un arī tādus ne, kas pārāk strauji attīstījās un kļuva aizvien informētāki. Šajās saimniecībās mūžam stabilas bija tikai divas kastas — pats vadītājs un smagā ikdienas darba veicēji. Priekšsēdētāja vietnieki, nozaru vadošie speciālisti, grāmatveži un augstas skolas beigušie jaunieši ilgi vienā vietā netika turēti. Tādi padotie no vidējo speciālistu loka, kas būtu pārlieku daudz lietas kursā par visu notiekošo, priekšsēdētājiem — monarhiem nebija vajadzīgi.

Un viņi patiešām bieži rīkojās kā ar neierobežotām pilnvarām apvel­tīti patvaldnieki. No sīkākām nepatikšanām, kas varētu rasties no denun­ciācijām, viņus glāba nežēlastībā nonākušo vai nepatiesi apvainoto un atlaisto aizdomas, ka viņu pretdarbība tāpat neko nedos, jo — šefam taču ir nāvīgākie kontakti! Bet no lielākām nepatikšanām viņus glāba akurāt šie paši patiešām esošie kontakti. Elementāri.

Tas gan nenozīmē, ka privileģēto lielsaimniecību vadītāji īstenībā bija nevis lauksaimniecības lietpratēji, bet gan kaut kādi tukšpauraini boļše­viki. Ne uz to pusi. Visi viņi arī patiesībā bija kārtīgi saimniekotāji, jo, ja tas tā nebūtu, tad ar visu lielo labvēlību un neskaitāmajām priekšrocībām vienkārši nolaistu dibenā arī šīs paraugsaimniecības. Nē, strādāt viņi prata. Pareizāk būtu teikt, ka viņi lieliski prata nepalaist garām piešķirto izdevību. Un pēc tam, protams, no savām privilēģijām vairs negribēja šķirties.

Lai ari zināmu daļu savas dzīves viņi bija spiesti nosēdēt neliet­derīgās partijas sapulcēs, kur tāpat bija spiesti tēlot karstasinīgus komu­nistus, tomēr tas viņiem netraucēja savās mājās rādīt pavisam citu, proti, cilvēcisku seju un, protams, veikt arī reālus darbus.
……………

Miks un specdienesti. Interesanti gan. Un tagad viņš atcerējās kaut kādu dīvainu uzparikti, ko Hugo allaž staipīja līdzi, uzturoties dzimtenē. Tiklīdz viņš kaut kur ieradās vai uzņēma kādu pie sevis mājās, tā viņš vispirms atvēra vāku kaut kādai ādas futrālī ietērptai kastei, izvilka mazu antenu, pagrozīja kaut kādas spīdīgas podziņas un tikai pēc tam atļāvās sākt vairāk vai mazāk lietišķu sarunu. Tā bija pretnoklausīšanās ierīce un, kā Hugo zvērēja, simtprocentīgi droša. Nedzirdot ne tikai to, ko runā šajā telpā, bet neizpratnē ir arī gandrīz visi kaimiņi — nez kāpēc gan šiem pēkšņi vairs nedarbojas telefons?

……………

Viņi, tie, par kuriem mēs te visu laiku runājam, iet uz apzinātu sistēmu. Drīz arī šī valsts pārvērtīsies par milzīgu žandarmērisku iestādi. Viņi negausīgi mācās no pasaules, kur tas jau sen ir noticis, lai arī valstu iedzīvotāju miljoni to pat nenojauš. Saproti, tagad cilvēks nekur nav viens. Vairs nav problēmu izdabūt no kaut kādiem failiem pilnīgi visas tavas telefona sarunas. Un nevis tikai tās, kuras kaut kā juridiski noformētas, teiksim, pēc prokurora sankcijas vai kā citādi, kaut gan šodien arī visas tās sankcijas ir tīrākais bleķis. Nē, nekādas sankcijas nav nepieciešamas, tur vienkārši raksta iekšā visu pēc kārtas. Un vēl vairāk — tu vispār nekur nevari noslēpties. Ja ir tāda nepieciešamība, tad tevi pat no desmitiem kilometru liela attāluma gan nofilmēs cauri logiem, gan ierakstīs tavas runas cauri sienām. Tas dārgi maksā, jā, protams, bet tiem, kas cīnās par savu kundzību un aizstāv savus personīgos labumus, tiem šādām izrīcībām naudas nekad nav žēl, un tas ir viens no spilgtākajiem viņu intelekta līmeņa rādītājiem. Un tas jau arī vairs nav nekāds noslēpums, ka no tā paša zemes pava­doņa izdarītajās fotogrāfijās pat automašīnas numurs ir skaidri sare­dzams. Tu saproti, par ko es runāju?

Visapkārt tikai mūsējie, Arnis Terzens
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/musejie.zip