Mainās arī čekas instrukcijas un stils, kā pratināt, kā iespaidot, kā izvilkt liecības. Nemainās tikai pati čeka, tā ir un paliek iestāde, kura var rīkoties ar cilvēkiem, kā ienāk prātā. Un nav neviena valsts apstiprināta likuma, kuru čeka nevarētu sagrozīt pēc saviem ieskatiem.
Kad čeka pabeigusi iepriekšējo izmeklēšanu, tad materiālus dod izlasīt apsūdzētajam izmeklētāja klātienē, izmeklētāja kabinetā. Te viņš uzzina, kas ko par viņu teicis, jo materiāliem pievienotas visas liecinieku liecības. Ja liecinieks, kurš izsaukts uz čeku liecināt par savu draugu vai pazīstamu, nav pietiekami apķērīgs, tad liecībās nodotie fakti tiek sagrozīti līdz nepazīšanai un liecinieks pats savu liecību vairs tiesā nepazīst. Tad pagalam apjukušo liecinieku piesauc pie tiesas galda, tiesnesis pieliek pirkstu pie liecinieka paraksta un jautā: “Jūsu paraksts?” Liecinieks dziļi nelaimīgs spiests atzīt savu parakstu un tomēr vēl iebilst, jau pavisam klusi: “Bet es tā neteicu, kā tur ir pierakstīts, tur jau iznāk pavisam citādi.” Te neviens nekā vairs nevar līdzēt. Izmeklētājs uzrakstīja, liecinieks parakstīja, viss pēc likuma.
Kā nākošais pēc apsūdzētā ar lietas materiāliem iepazīstas prokurors. Visiem prokuroriem nav tiesības piedalīties valsts drošības komitejas safabricētās lietās. Valsts drošības komitejai ir savi uzticības prokurori, kuriem uzticēts šis lietas vadīt. Pēdējā instance ir tiesa. Praktiskas nozīmes tiesai vairs nav. Tā ir formāla izrāde pašiem sev, jo, sevišķi bīstamus valsts noziegumus tiesājot, publiku nepielaiž, pat ģimenes locekļus ne. Nekad neviens, tēvs vai māte, nekur nevar uzzināt, par ko apsūdzēts un tiesāts viņu bērns. Tikai tad, kad sods izciests un, ja liktenis lēmis viņiem vēl tikties, var visu uzzināt.
Sievietes padomju cietumos, Helēna Celmiņa
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://quickr.me/jYgJf7Q
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru