Par ko klusē vēsture, Oļģerts Guļāns

Fragmenti
……………
Profesionāli vēsturnieki parasti nemēdz pieskarties slepeno ope­rāciju tēmai. Retajās publikācijās varam redzēt to diskrēto raksturu, jo tās aptver tikai nelielus laika posmus, atsevišķu valstu sle­peno dienestu vai atsevišķu operāciju aprakstus, vai arī konkrētu personu varoņdarbus un nedarbus, bet kopskata joprojām nav. To­mēr slepeno operāciju pierādījumi ir atrodami to sekās. Arī tad, ja arhīvi tiek slēpti vai likvidēti. Faktu analīze ļauj atklāt šādas operā­cijas, tajās iesaistītos dalībniekus un ieinteresētos politiskos spē­kus.
Un tas ir loģiski, jo slepeno operāciju būtība ir pēc iespējas ne­atstāt nekādas pēdas un pierādījumus. Mūsdienu vēsturniekiem ļoti retos gadījumos ir pieejami speciālo dienestu arhīvi, taču arī tad tik ierobežotā veidā, ka pat izredzētajiem nevar izveidoties vis­pārējs priekšstats par to vēsturi un likumsakarībām. Vēstures studentiem slepeno operāciju likumsakarības netiek mācītas. Tāpēc vēstures gaitas izpratnei svarīgā joma paliek ārpus profesionāļu redzesloka. Slepeno dienestu funkcionāriem savukārt par vēsturi tiek pasniegti tik primitīvi priekšstati, ka viņi tic sava darba nozī­mīgumam un svētumam.
Par zinātniskām varam uzskatīt tikai tās vēstures nozares, ku­tas ir vērstas uz konkrētu vēstures faktu vai laika posmu notikumu izmeklēšanu un izpēti. Tomēr nereti arī tās ir piesārņotas ar lokālpatriotismu, lokālkonfesionālismu un uz nepārbaudītām hipotēzēm balstītām koncepcijām. Patiesībā mums nākas samierināties ar to, ka realitātei atbilstoša vēstures notikumu skaidrojuma vietā mēs redzam surogātu, no kura nav iespējams izdarīt pareizus seci­nājumus un gūt mācību priekšdienām.
……………
Izrādās, ka vēstures pirmavoti tika viltoti jau sirmā senatnē – Sokrā­tā manuskriptu nav, Flāvija jūdu vēstures avoti ir pretrunā ar grieķu tul­kojumiem un Kumranā atrastajiem tīstokļiem, bet citi pirmavoti vispār nav atrasti. Latviešu Indriķa hronikas pašreizējā versija ir pretrunu pil­na. Atklājies, ka mūsdienu krievu senči nebija slāvi, vikingi nekad nav bijuši skandināvu senči.
……………
Mūsdienu vēstures zinātne Rietumos un Austrumos ir naida un vardarbības pedagoģijas piedēklis, kurš vērsts vai nu uz jaunās pa­audzes samaitāšanu ar nacionālo vīzdegunību un starptautiskās neuzticības vairošanu, vai arī uz nepilnvērtības kompleksa iepotēšanu tās vai citas lielvalsts valdošo aprindu interesēs. Un uz ko mēs varam cerēt, ja jaunatni mācām apbrīnot un godāt Senās Ro­mas vergturu, laupītāju un dīkdieņu impēriju, Maķedonijas Alek­sandra galvu reibinošās asiņainās uzvaras plašajās teritorijās, vi­duslaiku monarhu greznību un impērisko politiku, mūsdienu liel­valstu bruņotas sadursmes un varoņdarbus kaujas laukā, bet neie­mācām līdzcietību pret šo nejēdzību upuriem?
……………
Ja mēs turpināsim pārmērīgi uzticēties avotiem, tad mēs bū­sim spiesti pilnīgi paļauties arī uz sociālisma laika arhīviem, kur ar pierakstījumiem un izdomājumiem pilno dokumentu izpēti nonāksim līdz absurdam slēdzienam par komunistiskās partijas it kā po­zitīvo lomu plānveida saimniecības vadībā un tautu dzīves līmeņa celšanā, lai gan paši no pieredzes zinām, ka tā laika atskaitēs bija tikai vēlamais, nevis reālais. Tāpēc tur neredzēsim ne mazākās liecības par to, kā nomenklatūra ar zemām aldziņām tika pie tā laika deficīta – melnajiem ikriem, automobiļiem un lepnām vasarnīcām. Arī aiz sociālistiskās sacensības pārskatiem redzēsim tikai sociālisma priekšrocības, jo nekur netika dokumentēts, ka uzvarēja nevis labākie darbinieki un godīgākie cilvēki, bet gan tie, pret ku­riem tobrīd bija labvēlīga komunistu vadība. Neatradīsim liecības arī par to, ka tā sauktā darba varoņu godināšana pārsvarā bija tikai viņiem izrakstīto prēmiju nodzeršana, kas praktiski gandrīz vien­mēr beidzās ar partijas un arodbiedrību bonzu seksuālām dēkām.
Līdz šim nav skaidrs, kādā veidā kaut kāda boļševiku sīkpartija spēja pārņemt varu tik hipertrofētā impērijā, kāda bija Krievija, un pastrādāt asinis stindzinošus noziegumus agrāk nepieredzētos ap­jomos. Vai Ļeņins un Staļins tiešām ir bijuši tik ģeniāli organizato­ri, jeb aiz viņu mugurām stāvēja kādi slēpti spēki? Pagaidām izzi­ņas avoti ir tikai viņu Kopotie raksti, kuri šo kungu ģeniālas prāta spējas neapliecina, vai dažādu autoru publikācijas, kurās mudžēt mudž galējības – tur redzam vai nu tikai pārmērības slavinājumos vai pārmērības lamāšanā, kā arī dažādu kompromitējošu dokumentu kopijas tādos izdevumos, kuriem ir visai vāja ticamība kaut vai tāpēc, ka izdevēji ir bijuši komunisti paši.
……………
Kāpēc KGB žņaudz arī krievu tautu?
Ar krievu šovinismu tas nav izskaidrojams. Ar to varētu izskaid­rot KGB noziegumus pret Krievijas mazākumtautām, arī pret Baltijas, Viduseiropas, Centrālāzijas un citām pasaules valstīm, taču ne pret krieviem. Tomēr šis paradokss ir realitāte, neskatoties uz to, ka KGB un tās filiālēs – GRU, milicijā un citur- pastāv ne mazāks šovinisma gars kā krievu armijā. Krieviskais šovinisms šajā orga­nizācijā lieliski sadzīvo ar antirusicismu, sak, krievu Maņa esot pļēgurs, tumsoņa un muļķis, tāpēc viņu vajagot dauzīt, lai nāk pie prāta, bet viņš nekad pie prāta nenāks, tāpēc dauzīt vajagot mūžīgi. Diemžēl šāds cinisms spriedumos par tautiešiem, kuru drošību sargāt it kā esot KGB sūtība, ir skaudra realitāte. Tas ir kuriozi, jo KGB dominē krievu virsniecība, un tai vismaz pret tautiešiem būtu jāizjūt elementāra cieņa.
……………
Tas nozīmē, ka ne visi čekisti pēc dabas ir ļaundari. Tiklīdz rodas iespēja pamest orgānus, viņi to dara. Taču atklāti atteikties no dienesta nav iespējams, jo neredzama roka tūdaļ pasteigsies izrēķināties. Komunistu diktatūras gados KGB iekšējā saliedētība balstījās ne tikai uz seklu fanātismu un gara trulumu, bet arī uz bailēm.
Taču bailes čekista un viņa ģimenes drošību nevairo, un ierindas virsnieku materiālā labklājība ir iluzora. Pat nepamatotas aizdomas var būt par iemeslu, lai ne tikai pats kļūtu par visnožēlojamāko cietumnieku un nāves kandidātu, bet arī pakļautu briesmām ģimeni un draugus. Tad tiek atņemts viss – gan sagrabējusī automašīna, gan dzīvoklis, gan mantotais no tēva un mātes, gan sievas pūrs, gan arī pēdējā grīdas lupata. Šādi paņēmieni ir zināmi vēl no Sullas proskripciju laikiem.
Gatavojot perestrojku, izdomātas stiprākas sviras KGB stiprināša­nai – šķietamais materiālais stimuls. Zinot, ka jebkuri ārējie sakari bija iespējami tikai KGB uzraudzībā, varam nešaubīties, ka kontrabandā un farcovsčiku (kontrabandas preču pārdevēju) kustībā iesaistījās attiecīgo dienestu pārstāvji un tie, kas ar viņiem sadar­bojās. Kaut arī šie zēni un viņu peļņa joprojām ir stingrā uzskaitē un aizdomu faktors kā Damokla zobens joprojām viņus apdraud, tomēr cerības stariņš sasniegt labklājības virsotnes tagad viņus tur kopā stingrāk nekā bailes par savu kailo dzīvību un ģimeni.
Šie čekisti zina orgānu tikumus, taču cerību eiforijā, alkohola dvingā un intīmklubu meiču apkampienos aizmirst, ka arī viņu priekštečiem 1937. un 1938. gadā bija dota brīvība lemt par ļaužu dzīvību un nāvi, tika ļauts apzagt apcietinātos. Bet iekšējie pretizlū­košanas dienesti to visu slepeni protokolēja. Un tad pienāca diena, kad paša nopelnīto un visu sazagto kopā ar dzīvību atņēma, neaizmirstot izrēķināties arī ar šo čekistu ģimenēm.
……………
KGB it kā nākot no cara Ivana IV opričņiku laikiem.
Šī versija ir patiesa tikai tik lielā mērā, cik tā atklāj, ka neĻeņins radīja KGB, bet gan ohranka radīja Ļeņina fenomenu. Pārējais ir tikai puspatiesība, kas domāta čekistu saturēšanai savā orbītā ar pseidopatriotiskas pārliecības iepotēšanu.
Leģenda par opričņikiem kā KGB pirmavotu ir loģiski nepiecieša­ma, jo orgāni savus kadrus kopš Hruščova laikiem komplektē no domājošiem un augstu kvalificētiem speciālistiem. Tādiem neizbē­gami rastos jautājums – kā tautā nezināmā boļševiku sīkpartija spēja sagrābt varu tik hipertrofēti milzīgā impērijā, ja to pie varas nevestu ohrankas aparāts? To miljonu vācu marku, ko Ļeņins un viņa kompānija saņēma no Berlīnes izlūkdienesta par valsts nodevību, pietiktu tikai labas muižas vai jaudīgāka uzņēmuma iepirkšanai, nevis valsts aparāta pārņemšanai. Ohrankai taču bija plaši sazarots spiegu tīkls, kas aptvēra vai katras mājas sētnieku, un tāpēc tās spēkos bija visā impērijā saglabāt carisko režīmu, atbalstīt pagaidu valdības partiju koalīciju vai izvēlēties boļševikus. Tātad lēma nevis sētnieki vai ierēdņi, nedz arī Ļeņins ar saviem boļševikiem, bet gan tie, kas stūrēja šo aparātu. Savukārt šāds domu gājiens izvirzītu vēl vienu jautājumu – sak, vai tik vācu un krievu izlūkdienesti nekalpo vienam un tam pašam kungam? Tātad mūsdienu čekistiem stāstīt niekus par Ļeņinu kā KGB dibinātāju ir muļķīgi un riskanti.
Bez tam ir vēl viena zemūdens klints – kā boļševiku lumpeni spēja Indijas gubernatora dēlam Kimam Filbijam iestāstīt pasakas par komunisma gaišo nākotni un marksisma ļeņinisma visvarenību? Vai tiešām tikko radītie čekistu orgāni ir varenāki un gudrāki par britu veco un pieredzējušo izlūkdienestu? Ja ņemam vērā Kima Filbija iespējas gūt labu izglītību, acīmredzami atkrīt pieņēmums par to, ka izdevies viņam iestāstīt muļķības. Boļševiki par komunismu varētu stāstīt pasaciņas tikai kāda uzņēmuma strādniekiem, kūdot uz streiku. Arī uzpirkšana ir bezjēdzīga, jo Kims no tēva mantoja pasakainas bagātības.
Pēc pavirši nolasītā lekciju kursa (kur tik un tā nav iespējams snaudošiem klausītājiem kaut ko iestāstīt) topošajiem slāvu tautību KGB virsniekiem dziļā slepenības atmosfērā tika noformētas īpašas atļaujas (dopuski) izmantot PSRS bibliotēku specfondus, tai skaitā arī Maskavas Ļeņina bibliotēkā, kur glabājas no vienkāršajiem mirstīgajiem slēptā literatūra. Un šādām manipulācijām bija liels efekts, jo katru taču interesē izzināt kaut ko citiem ļaudīm nepieejamu. Bet vēl lielāks efekts ir pašam pārliecināties, ka orgāniem ir tēvzemiska izcelsme un ka tie ir nevis starptautiskas nekrievu izcelsmes, bet pašu krievu mafijas rokās. Tādā veidā če­kistu virsnieki nonāca pašhipnozes varā, sak, lūk, no kā vajag mācīties – no cara Ivana IV! Un viņi mācījās ar, attīstot sevī imunitāti pret labestību, izkopjot viltu un cietsirdību. Dopusku sistēma izrādījās efektīvāka par klasisko lekciju kursu.
Tāpēc nav jābrīnās par to, ka 70. un 80. gados no KGB dzīlēm nāca visdzēlīgākās anekdotes par krieviem, Brežņevu un Čapajevu, un tās bija ļoti populāras arī padomju armijā. (Protams, ja civilisti tās pārstāstīja publiski, viņi varēja tikt represēti.)
Taču ir vēl kāda versija, kuru ir atļauts zināt tikai īpaši uz­ticamiem krievu ģenerāļiem. (Tādu tiesību nebija, piemēram, ģenerālim O. Kaluginam, kurš joprojām ir pārliecināts par opricņiku teorijas pareizību). Šiem kungiem ir pieejami arī monarhu arhīvu un specfondu specfondi. Tieši šī elitārā ģenerāļu grupa ir daļa no tautu likteņu lēmējiem. Tāpēc sevišķi interesanti būtu zināt, kas šajos specfondu specfondos ir īpaši slēpjams, ko ne tikai mēs, bet pat slāvu tautību čekisti nedrīkst zināt. Tomēr ir velti cerēt, ka izredzētie mums laipni ļaus ieskatīties savos noslēpumos un uzzināt patiesību.
……………
Par Sokrātā filozofiskajiem uzskatiem mēs zinām tikai no viņa skolnieku darbiem, it īpaši no Platona (dzīv.428 – 348). Zinām arī to, ka Sokrāts tika sodīts ar nāvi par Dieva zaimošanu (9; 19.) (pēc 4 gadsimtiem šāda apsūdzība tika izvirzīta arī pret Jēzu Kristu), jo viņš esot izdomājis vēl kādus dievus līdzās atzītajiem toreizējā grieķu reliģijā. Vai tā tas ir bijis, mums pārliecinošu ziņu nav, tomēr Sokrātā ētikas sistēma acīmredzami bija vērsta uz morāles un patriotisma, līdz ar to Atēnu pilsētvalsts stiprināšanu. Viņa mācības ētiskie pamati balstās uz 4 galveniem tikumiem – gudrību, mērenību, drošsirdību un taisnīgumu. Tikumība pieaug līdz ar zināšanām, un cilvēks, kurš izzinājis, kas ir labs, slikti nerīkosies. Politikā valsts varai jābūt viskrietnāko ļaužu rokās, lai tiktu ievērots taisnīgums. Bet tas aristokrātu impēriskajiem spēkiem nebija izdevīgi.
Platons par reliģiskās ētikas apgriešanu kājām gaisā, zaimošanu, homoseksuālisma un pederastijas legalizāciju nekādu indes kausu izdzert nebija spiests. Viņš, kā apgalvo speciālisti, Sokratam ir pierakstījis savus uzskatus, bet tie bija klaji impēriski – ētika aplūkojama saistībā ar valsts politiku (un nevis otrādi), no valsts iekārtām esot derīga tikai monarhija vai aristokrātu vara (8; 7. sēj., 747.). Tas liek apšaubīt Platona grieķisko izcelsmi.
……………
V gadsimta beigās Eiropā parādījās vikingi, kurus XIX un XX gadsimta vēsturnieku darbos raksturo kā Skandināvijas tautu priekštečus, drosmīgus jūrasbraucējus un dažkārt kautrīgi piemin arī kā sirotājus un jūras laupītājus.
VIII gadsimta otrā puse ir raksturīga ar vikingu ekspansijas sā­kumu Eiropas kontinentā, bet viņu neapvaldītā asinskāre ir aprak­stīta gandrīz tikai zinātnieku monogrāfijās. (Vispārizglītojošajās skolās vēstures stundās šo laika posmu detalizēti nemēdz apskatīt, lai gan šis laiks, vērtējot ar cietsirdības un tautu varonības kritērijiem, ir piesātinātāks un pamācošāks par XX gadsimtu.)
Skandināviem nebija nedz ārēja, nedz iekšēja iemesla tik pēkšņi izmainīt nacionālo ētisko raksturu un pārtapt par starptautiska mēroga bandītiem, taču vēsturnieki šādā skatījumā jautājumu nav diskutējuši.
……………
V gadsimta beigas, kad Eiropā [pirmo reizi] sāk pieminēt vikingu vārdu, sakrīt ar senās Romas impērijas sagrāves laiku. Viņu nosaukuma sakne sakrīt ar latīņu vārdu vici, kas saistās ar uzvarēšanas jēdzienu. Arī vikingu uzvedība un ētika ir tuva romiešu mentalitātei. Tātad vikingi varētu būt no Romas impērijas padzīto un aizbēgušo vergturu pēcteči.
Par labu šai versijai runā vēsture, jo vikingu ekspedīcijas vergu gūstīšanai un tirdzniecībai, kā arī viņu sakari ar vergturu Bizantiju ir vēsturiski pierādīti fakti.
Pēc Romas impērijas krišanas V gadsimtā vikingi patiešām varēja būt savdabīgi līča bērni, kam bija jāslēpjas klinšu alās un jābaidās no eiropiešu atriebības par gadsimtiem ilgo varmācību. Taču viņiem bija vajadzīga iztika, bet to varēja gūt tikai zogot vai ar bruņotu laupīšanu. Un veiksmīgu uzbrukumu gadījumā tiešām varēja skanēt šo bandu gaviļu saucieni: Vicil Vici! Dzirdot šos saukļus, ģermāņiem nebija jāizdomā apzīmējums šiem bandītiem – atlika dzirdētajam vārdam viki pielikt galotni -ing.
……………
Par Zelta Ordas iekšpolitisko stāvokli M.Ostrogorskis liecina-. Iekarotajās zemēs viņš (Čingishans – O.G.) ieveda stingru kārtību un tiesu, raudzījās, lai ierēdņi nedarītu pāri iedzīvotājiem, un ievēroja ticības brīvību. Viņš labprāt pieņēma un dāvāja amatus cienīgiem un lietišķiem cilvēkiem neatkarīgi no to ticības. Viņa un nākamo hanu laikā tatāru valstī mierīgi dzīvoja daudz kristīgo, kam tur bija savas baznīcas un garīdznieki. (32; 33.) M.Ostrogorskis piemin arī to, ka Zelta Ordā nodokļu likme bija 10%, un šai ziņā arī mūsdienu valstis varētu apskaust šādu mongoļu jūgu. Humānās pārvaldes un liberālās nodokļu politikas dēļ Čingishans Mongolijas un Ķīnas vēsturē ir iegājis kā visnotaļ pozitīvs valsts darbinieks un varonis. Starp šīm zemēm ir pat strīds, kas īsti ir bijis šis hans – mongolis vai ķīnietis, jo Zelta Ordas pārvaldes sistēma balstījās uz tā laika ķīniešu filozofu jaunākajām atziņām.
Tātad Ordas režīms kā tāds it nemaz nebija briesmīgs Krievijas pagātnē. Tās karaspēks neapvaldīti cietsirdīgs bija tikai kaujas laukā, kad Eiropā ienāca kā bizantiešu spiegu musināts atriebējs. Arī pēc sakāves slāvu un ungāru zemēs hana ekspansijas recidīvu vairs nebija. Hanu iekšpolitiskā prioritāte bija visu pilsoņu brīvība, un vergi tika rekrutēti tikai no karagūstekņiem. Tāpēc par brīvprātīgu padošanos arī Jaroslavam un viņa kontrolēto zemju iedzīvotājiem tika dāvāta mongoļu pavalstniecība, nevis vergu statuss. Bet šie apstākļi runā par labu versijai, ka mongoļi bija ļaundaru intrigu varā un tāpēc ar bruņotu spēku iebruka Eiropā. [19]
Tomēr Zelta Ordas laikmets vēstures krievu versijā ir iegājis kā vismelnākais. Tas ir izskaidrojams ar to, ka hani, veidojot hierarhiski birokrātisku valsts aparātu, uzticējās vikingu virsotnei un ļāva viņiem būt par starpniekiem nodokļu iekasēšanā. Kņazi, izmantojot uzticību, plēsa no tautām, cik tik spēja. To pārbaudīt nebija iespējams, jo, tiklīdz mongoļu inspekcija devās uz vikingu pārvaldītajiem no­vadiem, visi tās dalībnieki tika nogalināti – rasu atšķirības atvieg­loja slepkavības. Atbildību par terora aktiem krievu vēsturnieki noveļ uz saniknoto tautu. Uz vispārējā fona tomēr nav grūti saredzēt, ka slepkavībās bija ieinteresēti tikai bondi, kuri darīja visu, lai par viņu nelikumībām neuzzinātu hana galmā.
……………
Krievijā karam un politiskās fasādes nomaiņai gatavi bija tikai slepenie dienesti, it sevišķi ohranka un militārā izlūkošana. Tie intensīvi veidoja, audzināja un šķēla partijas, līdz atrada optimālāko variantu – sagatavot redzamās politiskās varas pārņemšanai sociāldemokrātijas meņševiku spārnu un sociālistus-revofucionārus. Visas partijas tika rūpīgi pieslīpētas slepenās novērošanas un līdzdalības ceļā, līdz tika atlasīti piemēroti cilvēki visu partiju virsotnēs. Ar aizliegtā augļa metodi tika izplatītas un propogandētas sociālisma idejas, it īpaši marksisms. Protams, trešā daļa no Marksa un Engelsa darbiem tika atfiltrēta un krieviski netika tulkota nedz ohrankas laboratorijās, nedz partiju dīkdieņu pulciņos, nedz arī vēlāk, komunistiskā režīma laikā.
Strādnieku prasība pēc maizes valdošajām eirāziešu aprindām deva ierosmi padomāt, ka bez tās ražot nāvi milzīgos apjomos ir problemātiski, bet karot ilgus gadus jo vairāk. Otrkārt, ne mazāk stratēģiski svarīgi bija gaidāmā kara dalībniekiem radīt apstākļus, lai viņiem būtu par ko karot. Šī jautājuma risinājums bija uzticēts talantīgajam tautsaimniekam Stolipinam. Viņš veica tādas reformas, ka dažu gadu laikā strauji cēlās labklājība. Taču viņa centība bija tik pārmērīga, ka varēja sākties spontāna krievu kultūras līmeņa celšanās, un pret viņu tika rīkoti vairāki atentāti. Pēc pēdējā – sekmīgā – cara galmā bija noliegts Stolipina vārdu pat pieminēt. Viņš savu bija paveicis – agrāk nospiestajos krievu zemnieciņos pamodās saimnieka gars, interese radīt un vairot savas bagātības. Tagad, ja nāks karavīri no svešām zemēm un valdība zemniekiem iestāstīs, ka iebrucēji viņiem visu grib atņemt, krievi cīnīsies kā lauvas.
……………
Krievu laikraksts Soveršenno sekretno rakstīja par kādu cara laika augstas pakāpes militārās izlūkošanas rezidentu Ačalovu, kurš vadīja izlūkošanu Austroungārijā un Vācijā vēl pirms Pirmā pasaules kara. Pirms Otrā pasaules kara režīms nomainīja vairākas spiegu paaudzes, bet viņš 1942. gadā dabūja ģenerālleitnanta pakāpi. Par simttūkstoš somu un viena miljona krievu karavīru dzīvībām Krievijas-Somijas karā (1939 – 1940) bez soda palika Timošenko. Par bezjēdzīgiem uzbrukumiem vācu tankiem ar zirgiem un zobeniem nesodīts palika turkmēņu tautas slepkava Budjonnijs. Tātad uz nošauto karavīru masu fona tomēr bija kāda neaizskarama grupa, kura varēja reāli izdarīt pat tādus nodarījumus, kas pārējiem tika nepatiesi inkriminēti kā noziegums.
GRU (VČK ārējās militārās izlūkošanas sastāvdaļa) komunistis­kajam režīmam pielāgoja kāds ārējās spiegošanas speciālists Aralovs, nevis izveidoja no jauna Bērziņš, kā to mēģināja iestāstīt poststaļiniskie krievu vēsturnieki. Šai sakarā A. Dugins raksta: Interesanta ir viena detaļa – visi GRU vadītāji, kas pirms Lielā Tēvijas kara (domāts PSRS – Vācijas karš 1941 – 1945 – O.G.) nomainīja Aralovu, tika nošauti.
……………
Kā redzam, pasaules karos starp Krievijas un Vācijas aizkulišu bonzām bija nevis diplomātiskais karš, bet gan slepena sadarbība vienotu noziedzīgu mērķu sasniegšanai un apkaušanai nolemto apmuļķošanai.
Tāpēc jau toreiz Ļeņinam kā plebejam pēc izcelsmes uzreiz tika norādīta viņa vieta – kā sunim. Kremļa greznības apstākļos viņa darba kabinets bija līdz absurdam askētisks, kas uz karā izšķiesto kolosālo summu un lielvalsts nepieciešamās reprezentācijas minimuma fpna bija pagalam nožēlojams. Šāds darba kabinets un dzīvoklītis pie rietumu kūrortiem, hoteļiem un bordeļiem pieradi­nātajam Ļeņinam bija izsmiekls.
……………
Komunistu laikos Ļeņina darbistaba Maskavas Kremlī bija pār­vērsta par piligrimu apmeklējumiem domātu svētvietu. Iekārtojums pat ar minimālu spožumu neizcēlās, taču to vēlāk daudzināja kā pieticības paraugu un proletariāta drauga cildeno piemēru. Pārējiem uz beņķiem sasēdinātajiem partijas un valdības bonzām pat prātā neienāca, ka ne jau Ļeņins visu lemj. Ja tur tiešām apspriestu Ļeņina personīgos priekšlikumus, viņam būtu interesanti uzklausīt arī citu kritiskās piezīmes.
Ka patiesais stāvokļa noteicējs bija kāds cits, rāda arī salto Staļina uzskatos. Pēc 1917. gada apvērsuma Staļins kā nacionālo lietu komisārs jau no pirmās dienas ķērās pie nacionālo autonomiju sakārtošanas atbilstoši savām pirmsrevolūcijas publikācijām un sagatavoja Krievijas karti atbilstoši toreizējam faktiskajam tautu izvietojumam. Taču pēc trim dienām viņš šo karti bez ārēji redzama iemesla pārtaisīja par labu krieviem, pamatīgi apcērpjot nekrievu tautu teritorijas. Šāds salto varēja notikt tikai nepārvarama spie­diena ietekmē. Arī vēlāk visi viņa agrāk pat pareizi teiktie un rakstītie vārdi nacionālajā jautājumā tika padarīti par blefu, kā arī tika degradēts autonomizācijas jēdziens – ar to sāka saprast nevis neatkarību, bet gan tikai šķietami atvieglotu pilnīgu pakļautību. Arī Staļinam Kremlī vēlāk bija ierādīts pieticīgs četristabu dzīvoklis ar masīvām mēbelēm, no kurām divas istabas izmantoja viņš pats ar sievu, bet pārējās divas – viņa trīs bērni. Kad dēls Jakovs krita vācu gūstā, Staļins it kā negribēja viņu apmainīt pret feldmaršalu Paulusu, bet dēls Vasilijs pēc tēva nāves tūdaļ bez nopietna iemesla tika apcietināts un pēc nometinājuma Kazaņā drīz mīklainos apstākļos mira. Tikai meita Svetlana, apprecoties ar ārzemnieku, aizbrauca no Krievijas un izglābās. Tāpēc runāt par varas koncen­trāciju viņa rokās nav nopietni, jo viņš nespēja pat saviem bērniem nodrošināt puslīdz ciešamu nākotni.
……………
Cariskie ģenerāļi, kas negribēja sevi diskreditēt, sadar­bojoties ar Ļeņina lumpeniem, ar milzu spēkiem no visām pusēm tuvojās Maskavai. Kritiskā brīdī, kad šķita, ka vairs nekas nespēj glābt teroristisko boļševiku režīmu, Ļeņins nāca klajā ar uzsaukumu Sociālistiskā tēvija Briesmās, un boļševiku varā palikušajā pleķītī tika mobilizēti strādnieki, nabadzīgie zemnieki un bezzemnieki, kas, pēc komunistu versijas Marksa un Ļeņina ideju iedvesmoti, satrieca baltgvardus un visā impērijā iedibināja padomju varu. Visi dabas resursiem bagātie stratēģiskie reģioni nonāca baltgvardu rokās. Stratēģiski boļševikiem pilsoņu karš bija neizbēgami jāzaudē, jo viņiem nebija kurināmā kara rūpnīcu darbināšanai, pārtikas un citu resursu kara vešanai, bet sarkanā armija bija mežonīgu un neapmācītu lumpenu bars, kamēr baltajā armijā bija nesamērīgs profesionālo virsnieku potenciāls un Pasaules karā rūdītie ierindas veterāni.
Taču, lai cik tas nebūtu dīvaini no karamākslas viedokļa, balt­gvardu uzvaras gājiens uz Maskavu sekmīgi ritēja tikai līdz Jekaterinburgas ieņemšanai, kur notika it kā ar šo ofensīvu saistītā caris­kās ģimenes slepkavība. Tiklīdz noziegums tika izmeklēts un bija pierādīta boļševiku partijas vaina, kara laime pārsvērās uz otru pusi.
No slepeno operāciju analīzes redzes leņķa šeit var viennozīmīgi saskatīt kaut kādas organizētas slepenas cilvēku grupas vienotu virsvadību pār abām frontē karojošajām pusēm. Ir acīmredzami, ka Jekaterinburga bija jānodod baltajiem tālab, lai ar sarkano lumpenu rokām novāktu Nikolaju II un viņa dēlu Alekseju – potenciālo caru.
Kad Nikolajs II bija iznīcināts, balto ģenerālštābu dokumentācija nepārtraukti ceļoja uz sarkano štābiem. Ohranka sarkano kalpībā atdeva arī profesionālus militāristus, piemēram, Tuhačevski, Bliheru un vēl vienu otru, kas prata strādāt ar šādu dokumentāciju, jo sarkanās armijas vadība bija diletantu – Trocka, Staļina un citu strādnieku rokās, bet kaujas spējīgu karaspēku veidoja tikai viena latviešu, viena ungāru un viena ķīniešu divīzija. Tas bija piliens jūrā, ar ko baltos uzveikt nebija iespējams.
Bez šaubām, cariskās verdzības jūgā nomocītie krievi bija vāji karotāji, un viens latvietis vai ķīnietis varēja droši stāvēt pret desmit krieviem. (Līdzīgs fenomens bija vērojams arī Krievijas-Somijas karā XX gadsimta vidū un Krievijas-Čečenijas karā XX gadsimta nogalē. Tātad ne jau latviešu un ķīniešu neapšaubāmi patiesā varonība bija noteicošais, bet gan paradigma, uz kuras balstījās cīņas motīvi.) Taču ne jau pret simtu! Vai pat pret tūkstoti! Turklāt latviešu un krievu virsnieki mācījās vienās un tajās pašās kara skolās, un tālab spēku samērs tomēr būtu vērtējams kā līdzīgs pret līdzīgu. Tomēr tas ir vēsturisks fakts – krievu pilsoņu kara frontēs izkliedētie latviešu bataljoni bez nopietniem zaudējumiem grāva baltgvardu armijas. Taču arī te laikam nebija nekāda brīnuma – ohrankas aģentūra līdz ar latviešu vai ķīniešu ierašanos tai vai citā frontes iecirknī tūdaļ izplatīja paniskas baumas baltgvardu cīņas spara vājināšanai. Un baltie bēga, nemaz neiesaistoties kaujā.
Taču pēdējā kaujā pie Perekopa latviešu strēlnieki krita visi līdz pēdējam cilvēkam. Kas bija noticis? Latviešu strēlnieki, uzzinājuši no viņiem slēpto patiesību par Latvijas Republikas nodibināšanu, izteica vēlmi atgriezties dzimtenē. Nav zināms, no kādiem norādījumiem vadījās boļševiki, bet viņi nolēma latviešus iznīcināt. Viņi pierunāja savus nesenos karakalpus palīdzēt pēdējā kaujā satriekt Vrangeļa armijas nožēlojamās atliekas, kuras sedza Sevastopolē notiekošo bēgļu iekāpšanu kuģos emigrācijai uz ārzemēm. Šoreiz latviešiem bija sniegtas maldinošas ziņas, un viņi tika raidīti frontālā uzbrukumā, bet vrangeliešiem bija nodevīgi pasniegts patiesais latviešu strēlnieku uzbrukuma plāns. Tikai tā var izskaidrot Perekopa traģēdiju.
……………
Pēc Ļeņina nāves sākās viņa gara darbu koncentrēšana speciā­lajā marksisma-ļeņinisma institūtā it kā izdošanas vajadzībām. Visiem, ar ko vadonis bija sarakstījies vai pat kuru rīcībā bija kaut vai nenozīmīgas zīmītes, tika uzlikts par pienākumu tās kā relikvijas nosūtīt uz šo institūtu, kur liela komanda Tovstuhas vadībā veica lielu pētīšanas darbu. Dažkārt pēc sīkām zīmītēm uz ārzemēm tika sūtīta vesela čekistu ekspedīcija to izzagšanai vai atklātai laupīšanai pat ar asinsizliešanu. Līdz ar Ļeņina darbu pilnā krājuma izdošanu sākās arī Ļeņina gvardes aresti un fiziska iznīcināšana, kas kul­mināciju sasniedza 1937. – 1938. gadā. Acīmredzmi bija svarīgi iznīcināt visus, kam bija personiski kontakti ar Ļeņinu, jo viņš zināja ļoti daudz un nebija zināms, vai viņš nav kādam uzticējis patiesību par komunistiskās partijas īstajiem diriģentiem. Noslēpums, pro­tams, tiek garantēti saglabāts, ja iznīcināti visi potenciālie līdz­zinātāji, arī viņu sievas, bērni un bērnubērni.
Pret visiem ļeņiniskajiem bonzām tika vākti un glabāti kompro­mitējoši materiāli. Postkomunistiskajā ērā izceltas gaismā Ļeņina rupjības, viņa slimības izķēmotās sejas fotogrāfija, kura pēc tam rotāja izcilā vēsturnieka D.Volkogonova grāmatas vāku. It kā esot saglabāti arī patoloģiskās anatomijas materiāli (viena smadzeņu puslode izkaltusi līdz valrieksta lielumam). Pavisam slepenajos Ļeņina fondos glabājās apmēram viena trešdaļa viņa darbu, kurus nepublicēja pat pilnajos kopotajos rakstos un it kā bija paredzēts nekad nepublicēt.
……………
Interesanti, ka noziedzīgo līgumu par Eiropas pārdalīšanu 1939. gada 23. augustā parakstīja nevis Staļins un Hitlers, bet gan mafijas augstākais līmenis – Molotovs un Ribentrops Acīmredzot tāpēc tam bija tik liels spēks, ka pat pēc tam, kad perestrojkas norieta posmā ap tā slepenajiem protokoliem tika sacelts troksnis, tie netika iznīcināti.
Zīmīgi, ka, tuvojoties PSRS – Vācijas karam, 1940. gada maijā premjerministrs Molotovs tika pazemināts par ārlietu ministru, bet Staļins paaugstināts par valdības galvu. Līdz tam pazeminājums Kremlī nozīmēja vistuvāko ceļu uz čekas moku kambariem un neizbēgamu nāvi. Ar Molotovu nekas tamlīdzīgs nenotika. Kāpēc?
Atbildi varētu rosināt tas, ka Staļins apmeklētājus – komunistu politbiroja bonzas, valdības locekļus, pat čekistu vadītājus (Jagodu, Ježovu un Bēriju) – nekad nepieņēma vienatnē. Vienmēr viņam blakus atradās Molotovs vai Vorošilovs, bet īpašos gadījumos, kad pie tautu tēva ieradās kāds ārzemnieks, asistēja Višinskis – pat tad, ja apmeklētājs bija komunists un kominternes spiegs. Pieņemšanā runāja tikai Staļins. Tiklīdz viņam bija grūtības ar atbildi, tūdaļ griezās pie sava asistenta: Un ko par šo lietu domā biedrs Molotovs (Vorošilovs, Višinskis)? Atbilde nekavējoties tika atzīta par vispa­reizāko risinājumu Tātad – kurš kuru kontrolēja un kurš kuram diktēja?
Sergo Bērija kā odiozākās personas nosauc Ždanovu, Ščerbakovu un Maļenkovu. Pēdējais dibināja sevišķi slepenu cietumu Matrosskaja ķišina, kur pēc zvērīgām pratināšanām dabūja galu nežēlastībā kritušie visaugstākie partijas un valdības bonzas [41; 111., 346.]. Izskatās, ka šīs personas noteica politiku un diktēja uzvedību ne tikai Staļinam, bet arī Molotovam un citiem bonzām.
Molotovs un Višinskis uz ārzemēm brauca kur un kad bija nepieciešams. Kad tika piestrādātas nākamā kara detaļas un Molotovs brauca pie Ribentropa tās saskaņot, viņu Berlīnē sagaidīja ar orķestri un SS vīru godasardzi. Staļinam tas bija liegts – viņu no impērijas bez stingras uzraudzības nekad vairs neizlaida. Tāpat kā Ļeņins, arī viņš bija padarīts par Kremļa gūstekni
……………
Par ko klusē vēsture, Oļģerts Guļāns
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:

http://host-a.net/gramataselektroniski/Parkoklusevesture(O.Guljans).zip