Ekonomiskā slepkavas grēksūdze (fragmenti)

Izlasiet Džona Pērkinsa grāmatu - tas ir pasaulē pirmais autobiogrāfiskais stāsts par ekonomisko slepkavu īpaši slepenās grupas dzīvi, apmācību un darbības metodēm. Viņu uzdevums ir strādāt ar ASV interesējošu valstu politikas un ekonomikas līderiem. Viņu mērķis ir iedzīt verdzībā veselas valstis un tautas, uzspiežot tām megaprojektus - lamatas, kas it kā nodrošina attīstības paātrinājumu, taču patiesībā beidzas ar savulaik suverēnu valstu iekļaušanu jaunas globālās impērijas sastāvā.
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesionāļi. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa General Electric, Nike, General Motors, Wal–Mart un daudzu citu pasaules korporāciju gaiteņiem. Viņi izmanto manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltošanu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule...
Ekonomisko slepkavu uzdevums ir pārliecināt trešās pasaules valstis ņemt milzīgus kredītus infrastruktūras attīstībai – daudz lielākus kredītus, nekā tas būtu nepieciešams. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, ASV valdība un ar tiem saistītās starptautiskās aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku un attiecīgi var izmantot šo valstu resursus, lai būvētu savu globālo impēriju.
Grāmatā aprakstītās metodes mēs varam atpazīt arī joprojām notiekošajā Latvijas izputināšanas, izpārdošanas un paverdzināšanas gadījumā – milzīgi, neatmaksājami starptautiski aizdevumi, absurda ekonomiskā politika, korumpanti un neprašas vadošos amatos, jūra skaistu vārdu un tukšu solījumu, un protams atlikušo vietējo uzņēmumu izputināšana, pārņemšana un valsts uzņēmumu (pirmkārt un galvenokārt – Latvenergo) prihvatizācija. Lasot grāmatā aprakstīto citu valstu pieredzi mēs varam iztēloties, kas notiks ar Latviju un Latvijas iedzīvotājiem, ja turpināsim klausīt un pakļauties visa svešā sludinātājiem, starptautisko organizāciju aizstāvjiem un pārstāvjiem, absolūtā tiesiskuma un „rietumu orientācijas” dedzīgajiem piekritējiem.

Fragmenti
…………...
Ekonomiskie slepkavas (ES) ir ārkārtīgi labi apmaksāti profesio­nāļi, kuri dažādām valstīm visā pasaulē izkrāpj triljoniem dolāru. Naudu, ko šīs valstis ir saņēmušas no Pasaules Bankas, ASV Starp­tautiskās attīstības aģentūras (USAID) un citām "palīdzību" snie­dzošām ārvalstu organizācijām, viņi pārsūknē uz lielāko korporāci­ju seifiem un to dažu bagātāko valstu kabatām, kuru kontrolē atrodas pasaules dabas resursi. Viņi izmanto tādus līdzekļus kā krāpniecis­kas manipulācijas ar finanšu atskaitēm, vēlēšanu rezultātu viltoša­nu, kukuļošanu, izspiešanu, seksu un slepkavības. Viņu spēle ir sena kā pasaule, un tagad, globalizācijas laikos, tās apmēri sāk kļūt drau­doši.

Es zinu, par ko runāju. Es pats biju ES.
…………...
Mans izdevējs gribēja zināt, vai tiešām mēs viens otru sau­cām par ekonomiskiem slepkavām. Es apgalvoju, ka tā arī bi­ja, kaut gan pārsvarā tika izmantots saīsinājums ES. 1971. ga­dā, kad sāku strādāt kopā ar savu pasniedzēju Klodīnu, viņa man paziņoja: "Mans uzdevums ir padarīt jūs par ekonomis­kajiem slepkavām. Par jūsu darbu nedrīkst zināt neviens, pat ne sieva." Pēc tam viņa kļuva nopietna: "Ja jūs izlemsiet ar to nodarboties, tad nodarbosieties ar to visu mūžu." Vēlāk vi­ņa tikai retu reizi izmantoja vārdu savienojumu "ekonomis­kais slepkava", mēs kļuvām vienkārši par ES.

Klodīnas loma ir lielisks piemērs manipulēšanai, kas at­rodas pamatā biznesam, par kura daļiņu kļuvu arī es. Viņa bija skaista, gudra, allaž zināja, ko vēlas, un to arī panāca; viņa atrada manas vājās vietas un izmantoja tās, gūstot sev maksimālu labumu. Jau tikai viņas pienākumu raksturs un tas, kā viņa šos pienākumus veica, skaidri liecina par to, cik lietpratīgi cilvēki slēpās aiz šīs sistēmas.

Aprakstot to, ko man vajadzēs darīt, Klodīna īpaši neiz­meklēja vārdus. Mana darba pamatā, viņa sacīja, būs "da­žādu pasaules valstu līderu pamudināšana kļūt par daļu no Savienoto Valstu komerciālo interešu veicināšanas plašā tīk­la. Beigu beigās šie līderi nonāk parādu slazdā, kas arī no­drošina viņu lojalitāti. Kad mums tas būs nepieciešams, mēs varēsim viņus izmantot savu politisko, ekonomisko un kara vajadzību apmierināšanai. Savukārt viņi nostiprinās savu po­litisko stāvokli, jo dāvās savai tautai tehnikas parkus, elek­trostacijas, lidostas. Bet tikmēr ASV inženiertehnisko un būv­niecības uzņēmumu īpašnieki kļūs pasakaini bagāti."

Šodien mēs redzam, ka šīs sistēmas rezultāti ir kļuvuši nekontrolējami. Mūsu viscienījamāko korporāciju vadītāji par niecīgu atalgojumu nolīgst cilvēkus darbam ražošanā necil­vēcīgos apstākļos kaut kur Āzijā. Naftas kompānijas neap­domīgi nopludina indi cauri tropu mežiem plūstošās upēs, apzināti nogalinot cilvēkus, dzīvniekus un augus, īstenojot genocīdu pret vissenākajām kultūrām. Farmaceitiskie uzņē­mumi miljoniem ar HIV inficētu afrikāņu liedz pieeju izdzī­vošanai nepieciešamām zālēm. Mūsu pašu dzimtajās Ameri­kas Savienotajās Valstīs divpadsmit miljoni ģimeņu nezina, vai nākamajā dienā viņiem būs ko ēst. Enerģētikas rūpnie­cība ir radījusi Enron. Finanšu industrija mums ir devusi Andersen. Rēķinot ienākumus uz vienu iedzīvotāju, piektās da­ļas ienākumu attiecība attīstītākajās valstīs pret iedzīvotāju piektās daļas ienākumu attiecību nabadzīgākajās valstīs no 30:1 1960. gadā ir pieaugusi līdz 74:1 1995. gadā3. ASV par karu Irākā tērē vairāk nekā astoņdesmit septiņus miljardus dolāru, un tajā pašā laikā, saskaņā ar ANO aprēķiniem, pie­tiktu ar mazāk nekā pusi no šīs summas, lai ar tīru ūdeni, uzturu, medicīnisko palīdzību un pamatizglītību nodrošinā­tu pilnīgi visus šīs planētas iedzīvotājus4.
Kāds varētu apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir rūpīgi izplānota sazvērestība. Ak, ja vien viss būtu tik vienkārši! Sazvērniekus varētu atklāt un nodot tiesai. Taču pašreizējā sistēma pamatojas uz lietām, kas ir daudz bīstamākas par sazvērestību. To pārvalda nevis neliela cilvēku bariņa nodo­mi, bet gan kā Svētie raksti neapstrīdama ticība tam, ka no ekonomiskas izaugsmes gūst labumu visa cilvēce, un, jo lie­lāka ir šāda izaugsme, jo visiem cilvēkiem no tās ir lielāks labums. No šāda kredo izriet sekojošais: tas, kurš izšķiļ eko­nomiskās izaugsmes svētīto dzirksteli, ir jāpaaugstina un jā­atalgo; tas, kurš palicis malā, ir jāpakļauj ekspluatācijai.
Protams, ka šāds priekšstats ir aplams. Mēs zinām, ka daudzās valstīs no ekonomiskās izaugsmes labumu gūst ti­kai neliela iedzīvotāju daļa, turklāt bieži nostādot vairāku­mu ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Šādu situāciju vēl pastiprina no tās izrietošais vispārpieņemtais uzskats, ka šo sistēmu pār­valdošajiem rūpniecības magnātiem ir jāpiešķir īpašs statuss. Šis uzskats ir daudzu mūsu pašreizējo nelaimju pamatā, un iespējams, ka tieši tas ir kļuvis par vienu no tik plašas sa­zvērestību teorijas izplatīšanās iemesliem. Ja cilvēkos tiek veicināta alkatība, tā kļūst par galveno sabrukšanas motivā­ciju. Kad mēs attaisnojam neapdomīgu planētas resursu iz­šķērdēšanu; kad mācām savus bērnus līdzināties cilvēkiem ar nelīdzsvarotu dzīvesveidu; kad uzskatām, ka lielas ze­meslodes iedzīvotāju grupas ir pakļautas elitāram mazāku­mam - mēs paši uzprasāmies uz nepatikšanām. Un tās arī saņemam.
Tiecoties pēc globālas impērijas, korporācijas, bankas un valdības (kopumā dēvētas par korporatokrātiju) liek lietā sa­vu finansiālo un politisko muskulatūru, lai mūsu skolas, uz­ņēmumi un plašsaziņas līdzekļi sludinātu šo pašu pārliecību ar visiem no tās izrietošajiem secinājumiem un loģiskiem tur­pinājumiem. Tās jau ir novedušas mūs līdz brīdim, kurā vi­sa mūsu pasaules kultūra ir pārvērtusies par šaušalīgu ma­šīnu, kas bez mitas rij aizvien vairāk degvielas un kam ir nepieciešama aizvien sarežģītāka apkalpošana. Beigu beigās tā iznīcinās visu, kas ap to atrodas, un, nerodot citu iespē­ju, sāks aprīt arī pati sevi.

Korporatokrātija - tā nav sazvērestība, tomēr abos gadī­jumos galvenās darbojošās personas sludina vienotas vērtī­bas un ir saistītas ar kopīgiem mērķiem. Viena no korporatokrātijas vissvarīgākajām funkcijām ir pastāvīga sistēmas pa­plašināšana un nostiprināšana. To cilvēku dzīve, kuriem tā ir "izdevusies" (viņu rekvizīti - mājas, jahtas, privātās lid­mašīnas) mums tiek rādīta kā atdarināšanas cienīgs paraugs, lai mūs visus iedvesmotu patērēt, patērēt un patērēt. Tiek izmantota jebkura iespēja, lai mums iegalvotu, ka pirkt lie­tas ir mūsu pilsoniskais pienākums, ka dabas bagātību iz­laupīšana nāk par labu ekonomikai un tādējādi kalpo mūsu augstākajām interesēm. Tādi cilvēki kā es saņem nekrietni augstu algu par sistēmas pavēļu pildīšanu. Ja mēs pieļaujam kļūdas, savu darbu uzsāk mūsu baisie dubultnieki - "šakā­ļi". Bet, ja arī "šakālis" pieļauj kļūdu, pie darba ķeras mili­tāristi.

Šī grāmata ir tāda cilvēka grēksūdze, kuram, pildot ES pienākumus, ir bijis salīdzinoši maz kolēģu. Tagad šādu cil­vēku ir kļuvis vairāk. Viņu amatu nosaukumus ir patīkami dzirdēt. Viņi staigā pa Monsanto, General Electric, Nike, Gene­ral Motors, Wal-Mart un daudzu citu pasaules lielāko korpo­rāciju gaiteņiem. Patiesībā "Ekonomiskā slepkavas grēk­sūdze" ir grāmata ne vien par mani, bet arī par viņiem.
Šī grāmata ir arī par tevi, lasītāj, par tavu un manu pa­sauli, par pirmo patiešām globālo impēriju. Vēsture liecina, ka tad, ja mēs nemainīsim tās norises gaitu, viss beigsies ar traģēdiju. Impērijas nedzīvo mūžīgi. Visām impērijām ir bi­jušas traģiskas beigas. Tiecoties pēc savu īpašumu paplaši­nāšanas, tās iznīcina daudzas kultūras un tad arī pašas piedzīvo sabrukumu. Neviena valsts vai vairāku valstu sa­vienība nevar piedzīvot bezgalīgu uzplaukumu uz citu eks­pluatācijas rēķina.

Šī grāmata tika uzrakstīta tāpēc, lai mēs sāktu domāt un mainītu savu dzīvi. Esmu pārliecināts, ka tad, kad pietieka­mi liels cilvēku skaits sapratīs, kā mūs ekspluatē ekonomiskais mehānisms, kurš veicina neapvaldāmu vajadzību pēc dabas resursiem un beigu beigās rada sistēmas, kas noved pie verdzības, mēs to vairs nevarēsim paciest. Tad mēs pār­skatīsim savu lomu šajā pasaulē, kur daži cilvēki slīgst grez­nībā, bet lielākā daļa smok nabadzībā, netīrībā un vardar­bībā. Tad mēs veltīsim visus spēkus, lai atrastu ceļu uz līdzcietību, demokrātiju un vispārējo sociālo taisnīgumu.
Problēmas apjaušana ir pirmais solis uz tās atrisināšanu. Grēka atzīšana ir ceļš uz tā izpirkšanu. Un lai šī grāmata kļūst par sākumu ceļam, kas ved uz mūsu izglābšanos. Lai tā paceļ mūs jaunā apziņas pakāpē un palīdz īstenot sapņus par harmonisku un cieņas cienīgu sabiedrību.
…………...
Man vajadzēja satik­ties ar šuariem, kečua, viņu kaimiņiem ačuāriem, sapāro un šiviari - ciltīm, kas bija nolēmušas neielaist naftas kompāni­jas savās zemēs, neļaut tām izpostīt viņu mājas un ģimenes, kaut arī tāpēc viņiem nāktos iet bojā. Viņiem tas bija karš par bērnu dzīvību un kultūras nākotni, toties mēs karojām par varu, naudu un dabas resursiem. Mums tā bija cīņa par pasaules varu un neliela alkatīgu cilvēku bariņa sapni - glo­bālas impērijas radīšanu.

Mums, ES, tas padodas vislabāk - globāla impērija. Mēs esam elitāra vīriešu un sieviešu grupa, kuri izmanto vispa­saules finanšu organizācijas, lai radītu tādus apstākļus, ku­ru dēļ citas tautas ir spiestas pakļauties korporatokrātijai, kas pārvalda mūsu lielākos uzņēmumus, mūsu valdības un ban­kas. Tāpat kā mafijas grupējumu locekļi, arī ES "sniedz pa­līdzīgu roku". Šāda palīdzība izpaužas kā aizdevumi infra­struktūras attīstībai: elektroenerģētikas uzņēmumiem, ātrgaitas maģistrālēm, ostām, lidostām, tehnikas parkiem. Aizdevuma saņemšanas nosacījumi paredz, ka visus darbus šajos projektos jāveic tikai mūsu valsts celtniecības un inže­nieru uzņēmumiem. Faktiski lielākā daļa līdzekļu tā arī neizkļūst ārpus ASV robežām: nauda gluži vienkārši tiek pārskaitīta no banku organizācijām Vašingtonā uz celtniecības organizācijām Ņujorkā, Hjūstonā vai Sanfrancisko.

Neskatoties uz to, ka šī nauda praktiski nekavējoties at­griežas korporācijās - korporatokrātijas biedru rokās (tas ir, pie kreditoriem), aizdevumu saņēmušās valsts pienākums ir to atmaksāt kopā ar procentiem. Ja ES ir priekšzīmīgi veicis savu uzdevumu, aizdevumi būs tik lieli, ka aizņēmējs jau pēc dažiem gadiem vairs nespēs atmaksāt šo parādu un pildīt savas saistības. Un tad, gluži kā mafija, mēs pieprasām sev Šeiloka "mārciņu dzīvas miesas". Parasti tā ir viena vai vai­rākas pozīcijas: valstij pēc mūsu norādēm jābalso ANO, jā­ļauj izvietot mūsu karabāzes un jāsniedz pieeja dārgiem da­bas resursiem, piemēram, naftai vai Panamas kanālam. Protams, parādnieks tik un tā paliek parādā - un vēl viena valsts ir pievienota mūsu globālajai impērijai.

Tajā saulainajā 2003. gada dienā, braucot no Kito uz Šellu, es kavējos atmiņās par dienu pirms trīsdesmit pieciem gadiem, kad pirmo reizi ierados šajā pasaules daļā. Biju la­sījis - lai gan Ekvadora pēc izmēra ir pielīdzināma Nevadās štatam, tajā ir vairāk nekā trīsdesmit aktīvu vulkānu, apmē­ram 15% visu zinātniekiem pazīstamo putnu sugu, tūkstoš augu, kas vēl nav atraduši savu vietu botāniskajā augu kla­sifikācijā. Turklāt šajā valstī pastāv neskaitāmas kultūras, un spāniski tur runā tikpat daudz cilvēku, cik ir seno vietējo valodu piepratēju. Šī eksotika mani apbūra, taču prātā nāca pavisam citi vārdi: "tīra", "neskarta", "šķīsta".

Trīsdesmit piecu gadu laikā daudz kas bija mainījies. Ma­na pirmā brauciena laikā 1968. gadā Texaco tikai nupat bija atradusi naftu ekvatoriālās Amazones ielejā. Šodien nafta veido gandrīz pusi valsts eksporta. Caur naftas vadu, kas sniedzas pāri Andu kalniem un ir uzbūvēts neilgi pēc mana pirmā apmeklējuma, tropu mežu trauslajā ekosistēmā jau ir iztecējis vairāk nekā pusmiljons barelu naftas - tas ir div­reiz vairāk, nekā nopludināja Exxon Valdez. Šodien ES būvē jaunu naftas vadu trīssimt jūdžu garumā, kura izmaksas ir 1,3 miljardi dolāru7. Šim nolūkam noorganizētais konsorcijs sola padarīt Ekvadoru par vienu no desmit pasaules naftas piegādātājiem uz ASV. Milzīgās teritorijās ir iznīcināti tropu meži, izzuduši papagaiļi un jaguāri, trīs Ekvadoras kultūras atrodas uz iznīcības robežas, vistīrākās upes ir pārvērtušās par liesmojošām kanalizācijas notekām.

Apmēram tajā pašā laikā vietējās ciltis sāka izrādīt pre­testību. Piemēram, 2003. gada 7. maijā amerikāņu advokātu grupa, kas pārstāvēja vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus iedzimto ekvadoriešu, iesniedza tiesā prasību miljarda do­lāru apmērā pret ChevronTexaco Corp. Prasībā ir teikts, ka laikā no 1971. līdz 1992. gadam šis naftas gigants ik dienu ir izlē­jis zemē un upēs apmēram četrus miljonus galonu toksisku ražošanas ūdeņu, kas satur naftu, smagos metālus un kancerogēnas vielas. Turklāt šis uzņēmums ir atstājis nenoslēg­tas atkritumu glabātavas, kas turpina nogalināt cilvēkus un dzīvniekus.

No sava Subaru loga es redzu milzīgus miglas vālus, kas ceļas no mežiem augšup Pastasas kanjoniem. Mans krekls ir izmircis sviedros, kuņģis ir sažņaudzies, bet ne jau tikai no tropiskā karstuma un līkumainā kalnu ceļa. Tā bija maksa par manu lomu šīs valsts izputināšanā. Pateicoties manam kolēģim ES un man pašam, tagad Ekvadorai klājās daudz sliktāk nekā pirms iepazīšanās ar mūsdienu ekonomikas, banku un tehnikas brīnumiem. Kopš 1970. gada par "naftas bumu" dēvētajā laika posmā oficiālais nabadzības līmenis bi­ja pieaudzis no 50% līdz 70%, bezdarba līmenis - no 15% līdz 70%, bet valsts parāds - no divsimt četrdesmit miljo­niem līdz sešpadsmit miljardiem dolāru. Tajā pašā laikā trū­cīgāko iedzīvotāju slānim atvēlētā dabas resursu daļa bija sarukusi no 20% līdz 6%.

Diemžēl Ekvadora nav nekāds izņēmums. Gandrīz visas valstis, kuras, pateicoties ES pūliņiem, ir tikušas ievilktas zem globālās impērijas lietussarga, piedzīvojušas līdzīgu lik­teni. Trešās pasaules valstu parāds ir sasniedzis vairāk nekā 2,5 triljonus dolāru, saskaņā ar 2004. gada datiem tā apkal­pošanas izmaksas ir līdz 375 miljardiem dolāru. Tas ir vai­rāk, nekā visas trešās pasaules valstis kopā tērē par veselī­bas aizsardzību un izglītību, un divdesmit reizes vairāk par to, ko attīstības valstis ik gadu saņem kā ekonomisko palī­dzību. Gandrīz puse pasaules iedzīvotāju iztiek no mazāk nekā diviem dolāriem dienā; apmēram tikpat daudz viņi sa­ņēma 70. gadu sākumā. Tajā pašā laikā no 70% līdz 90% privātkapitāla un nekustamā īpašuma trešās pasaules valstīs pie­der vienam procentam šo valstu ģimeņu; precīzāki dati ir atkarīgi no konkrētās valsts.

ES projektu dēļ Ekvadora ir iestigusi ārvalstu parādos un ir spiesta tērēt to atmaksai milzīgu daļu sava budžeta, tā vie­tā, lai izmantotu šo naudu palīdzības sniegšanai miljoniem savu pilsoņu, kuri oficiāli atrodas zem nabadzības robežas. Vienīgā iespēja, kā Ekvadora var samazināt starptautisko pa­rādu, ir tropu mežu pārdošana naftas kompānijām. Protams, pirmais iemesls, kura dēļ ES pievērsās Ekvadorai, bija naf­tas jūra zem Amazones ielejas, kuras apjoms it kā ir pielī­dzināms Tuvo Austrumu naftas krājumiem. Globālā impē­rija pieprasa savu "mārciņu dzīvas miesas" naftas koncesiju veidā.

Ekvadora ir tipisks tādas valsts piemērs, kuru ES iedzi­nuši politiski ekonomiskos slazdos. No katriem simt dolā­riem, kas naftas veidā tiek iegūti no Ekvadoras tropu me­žiem, naftas kompānijas sev paņem septiņdesmit piecus dolārus. Trīs ceturtdaļas no atlikušajiem divdesmit pieciem dolāriem tiek novirzītas ārējā parāda atmaksai. No tā, kas paliek pāri, lielākā daļa tiek tērēta armijas un valdības vaja­dzībām. Veselības aizsardzībai, apmācībai un vistrūcīgāko ie­dzīvotāju atbalsta programmai tiek atvēlēti tikai apmēram divarpus dolāri. Tādējādi no katriem simt dolāriem, kas naftas veidā tiek iegūti Amazones ielejā, tikai mazāk nekā trīs dolāri nonāk pie cilvēkiem, kuriem vairāk par citiem ir vajadzīga nauda, pie tiem, kuru dzīvi izpostījuši aizsprosti, urbumi, naftas pārvadi, pie tiem, kuri mirst no pārtikas un dzeramā ūdens trūkuma.
Visi šie cilvēki, bet Ekvadora viņu ir miljoniem, un visā pasaulē - miljardiem, ir potenciāli teroristi. Ne jau tāpēc, ka viņi ticētu komunismam, anarhijai vai būtu ļaunuma iemie­sojums, bet gluži vienkārši tādēļ, ka viņus ir pārņēmis izmi­sums. Skatīdamies uz šo aizsprostu, es nodomāju - un tā ar mani bieži mēdza notikt daudzās citās pasaules vietās: kad gan šie cilvēki sāks rīkoties tā, kā amerikāņi 17. gadsimta beigās stājās pretī angļiem, vai Latīņamerikas iedzīvotāji 18. gadsimta sākumā stājās pretī Spānijai?

Šī mūsdienu globālās impērijas izdoma būtu atstājusi kau­nā Romas centūrijus, Spānijas konkistadorus, Eiropas 18.-19. gadsimta kolonizatorus. Mēs, ES, rīkojamies prasmī­gi; mēs esam apguvuši vēstures mācību. Šodien mūsu rokās vairs nav zobenu. Mēs nenēsājam bruņas vai apģērbu, kas liek mums izcelties starp pārējiem. Tādās valstīs kā Ekva­dora, Nigērija un Indonēzija mēs ģērbjamies kā vietējie sko­lotāji vai veikalu īpašnieki. Vašingtonā vai Parīzē mēs līdzi­nāmies valsts ierēdņiem vai baņķieriem. Mēs izskatāmies kā parasti cilvēki. Mūs var ieraudzīt būvlaukumos un nabadzī­bas pārņemtos ciemos. Mēs runājam par altruismu, vietējās avīzēs stāstām par to, cik brīnišķīgus humanitārus projek­tus īstenojam. Uz valdību komiteju apspriežu telpu garajiem galdiem mēs izliekam savas tabulas ar secinājumiem un fi­nanšu aprēķiniem, mēs lasām lekcijas Hārvarda biznesa sko­lā par makroekonomikas brīnumiem. Mēs esam atklāti, mēs nododam atskaites. Vai arī uzskatām sevi par tādiem un kā tādi arī tiekam pieņemti. Tāda ir šī sistēma. Mēs reti izmantojam nelikumīgus līdzekļus, jo pati šī sistēma ir radīta uz viltības pamatiem, bet sistēma pēc definīcijas ir likumīga.

Tomēr - un tas ir ļoti būtisks brīdinājums - ja mēs netie­kam galā ar savu uzdevumu, pie darba ķeras daudz nejau­kākas sugas ļaudis, kurus mēs, ES, saucam par "šakāļiem". Tie ir cilvēki, kuru izcelsmei var izsekot tieši no agrīnajām impērijām. "Šakāļi" allaž atrodas savā vietā, kaut arī ēnās viņus nevar saskatīt. Taču, tiklīdz viņi atstāj savu slēptuvi, valstu vadītāji tiek gāzti vai arī pēkšņi iet bojā šausmīgās "autokatastrofās".14 Bet, ja gadās tā, ka arī "šakāļi" nespēj izpildīt savu uzdevumu, kā tas notika Irākā un Afganistā­nā, lietā tiek liktas senās metodes. Turp, kur "šakāļi" cietu­ši neveiksmi, tiek sūtīta amerikāņu jaunatne - lai nogalinā­tu un mirtu.
…………...
Mēs apprecējāmies. Ennas tēvs, lielisks inženieris, savulaik bija izgudrojis no­zīmīgai raķešu klasei domātu navigācijas sistēmu un par to saņēmis augstu amatu Kara flotes departamentā. Viņa labā­kais draugs, kuru Enna sauca par tēvoci Frenku (šis vārds ir izdomāts), ieņēma vadošu amatu Nacionālās drošības pārvaldes (NDP) augstākajos ešelonos. Tā bija vismazāk pazīstamā, bet, pēc mana vērtējuma, vislielākā spiegošanas organizācija visā valstī.

Drīz vien pēc mūsu kāzām mani kā iesaukuma vecuma personu izsauca uz medicīnisko apskati. Es tiku atzīts par derīgu karadienestam. Pēc universitātes beigšanas mani gai­dīja Vjetnama. Jau doma vien par karošanu Dienvidaustrumāzijā šķita briesmīga, kaut arī karš man allaž bija licies saistošs. Man palīgā nāca tēvocis Frenks. Viņš man paziņoja, ka, strādājot NDP, ir iespējams atlikt iesaukšanu armijā, un no­organizēja man vairākas pārrunas savā pārvaldē, starp ku­rām bija arī veselu dienu ilgas nogurdinošas pārbaudes ar melu detektoru. Man paziņoja, ka visas šīs pārrunas un pār­baudes palīdzēs noskaidrot, vai es vispār esmu derīgs dar­bam NDP, un, ja esmu, tad ar to palīdzību varēs noskaidrot manas stiprās un vājās puses, lai izvēlētos man vispiemēro­tāko darbu. Paturot prātā manu attieksmi pret Vjetnamas karu, es biju pārliecināts, ka šajās pārbaudēs izgāzīšos.

Pārrunu laikā es paziņoju, ka, būdams lojāls Savienoto Valstu pilsonis, esmu pret karu, un ārkārtīgi izbrīnījos, kad mani eksaminatori nesāka iedziļināties šajā tematā. Tā vietā viņi veltīja visu uzmanību manai audzināšanai, attiecībām ar vecākiem, tāda nabaga puritāņa izjūtam, kurš uzaudzis starp nodrošinātiem klasesbiedriem, kuri varējuši baudīt visus dzī­ves priekus. Viņi mani sīki jo sīki izprašņāja par maniem pār­dzīvojumiem, ko izraisījis seksuālu attiecību un naudas trū­kums, kā arī par fantāzijām, ko tie bija radījuši. Mani satrieca lielā uzmanība, ko viņi veltīja manām attiecībām ar Farhadu, un interese par to, ka biju samelojis policistiem, lai viņu nenodotu. Sākumā man šķita, ka tas viss, kas, pēc maniem ieskatiem, liecināja par maniem trūkumiem, neļaus mani pie­ņemt NDP. Tomēr pārrunas turpinājās, un tas lika noprast pretējo. Tikai pēc vairākiem gadiem es sapratu, ka no NDP viedokļa šie trūkumi drīzāk bija priekšrocības. Viņu vērtē­juma pamatā bija nevis mana uzticība valstij, bet gan tā ne­apmierinātība, ko manī izsauca dažādi manas dzīves apstākļi. Dusmas uz vecākiem, apsēstība ar sievietēm, manas ambīci­jas attiecībā uz labu dzīvi viņiem bija kā āķis, uz kura mani varēja noķert. Mani centieni kļūt pirmajam mācībās un spor­tā, sacelšanās pret tēvu, prasme saprasties ar ārzemniekiem, gatavība melot policijai - tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs. Vēlāk es uzzināju, ka Farhada tēvs Irānā sadarbojies ar ASV izlūkdienestu; tādējādi mana draudzība ar viņu pilnīgi no­teikti tika uzskatīta par plusu.
…………...

Džons Pērkinss, Ekonomiskā slepkavas grēksūdze, vairāk grāmatas fragmenti lejupielādējami bez maksas internetā:
http://host-a.net/gramataselektroniski/ekonomiskaisslepkava.zip

http://www.adrive.com/public/e98e41d8eeef2f346984d1abe8553e178e961342890784c9e94c1e60f19079ee.html