Vārgajiem un izvirtušajiem jāiet bojā - tas ir mūsu cilvēkmīlestības pirmais likums. Un ir jāpalīdz viņiem izmirt.…………...
Samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstākās vēlmes, ir dekadences vērtības.
Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instinktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.
…………...
Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds svarīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vērtību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.
Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei.
…………...
Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu
…………...
Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu... Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte...
…………...
Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievības», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir viņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvodami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīstamāk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais.
…………...
Tīro fikciju pasaule, sev par lielu nelaimi, atšķiras no sapņu pasaules ar to, ka pēdējā īstenību atspoguļo, kamēr pirmā - vilto, padara nevērtīgu, noliedz. Tiklīdz jēdziens «daba» tika pretstatīts jēdzienam «Dievs», vārdam «dabisks» bija jānozīmē «atmetams», - absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko (īstenību!), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo... Bet tādējādi viss ir izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti... Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci...
…………...
Jūdaismā un, kristietībā cilvēkiem, kas tiecas pēc varas, priesteriskajam cilvēku tipam, dekadence ir tikai līdzeklis: šai grupai ir vitāla interese padarīt cilvēci slimu, dzīvei bīstamā un pasauli apmelojošā veidā apgriezt ačgārni jēdzienus «labs» un «ļauns», «patiess» un «aplams».
…………...
Instinktīvais naids pret realitāti: pārmērīgas sāpju un kairinājumu jutības sekas, kura vispār vairs negrib tikt «aizskarta», jo katru pieskārienu izjūt pārāk sāpīgi.
Jebkuras pieķeršanās, jebkura ienaida, visu sajūtu robežu un distanču instinktīva izslēgšana: ārkārtīgās sāpju un kairinājumu jutības sekas, kas katru pretestību, pretestības nepieciešamību uzskata ar nepanesamu nepatiku (t.i., kā kaitīgu, kā pašsaglabāšanās instinkta aizliegtu), turpretī svētību (prieku) atrod vienīgi, vairs nepretojoties nekam - nedz nelaimei, nedz ļaunumam. Mīlestība paliek kā vienīgā, kā pēdējā izdzīvošanas iespēja...
…………...
Bailes no sāpēm, pat no bezgala niecīgām sāpēm - tās nemaz nevar beigties citādi, kā vien mīlestības reliģijā...
…………...
«Debesu valstība» ir dvēseles stāvoklis, nevis kaut kas «pāri zemei» esošs vai «pēc nāves» nākošs.
…………...
Būtiskā atšķirība starp abām dekadences reliģijām: budisms neapsola, bet izpilda, savukārt kristietība apsola visu, bet neizpilda neko.
…………...
Ja dzīves smaguma centru novieto nevis pašā dzīvē, bet «viņpasaulē», t.i., nekur, tad dzīvei vispār tiek atņemts smaguma centrs. Lielie meli par personas nemirstību sagrauj jebkuru saprātu, jebkādu dabiskumu instinktos. Viss, kas instinktos ir labdabīgs, dzīvi veicinošs, nākotni nodrošinošs, tagad izraisa tikai neuzticību. Tā dzīvot, lai vairs nebūtu nekādas jēgas dzīvot, - tas tagad kļūst par dzīves «jēgu»... Kam vairs vajadzīga kopības apziņa, kam pateicība par izcelšanos un senču mantojumu, kam sadarbība, uzticība, kam tieksme pēc sabiedrības labklājības un rūpes par to?... Viss tikai «kārdinājums», novirzes no «īstā ceļa».
…………...
Patiesi: ja mēs dabūtu redzēt, kaut vai tikai uz vienu acumirkli, visus šos brīnumainos liekuļus un svētos iluzionistus, tiem būtu gals - un tieši tāpēc, ka es neizlasu ne vārda, iekams neieraugu viņu tēlus, es darīšu tiem galu...
…………...
Nedrīkst ļaut sevi apmānīt: «Netiesājiet!» viņi saka, bet paši visu, kas stāv viņiem ceļā, sūta uz elli. Ļaudami tiesāt Dievam, viņi tiesā paši; godinādami Dievu, viņi godā sevi; pieprasīdami tos tikumus, uz kuriem paši spējīgi - vēl vairāk, kuri viņiem nepieciešami, lai vispār noturētos virspusē, -viņi lieliski imitē cīņu par tikumu, cīņu par tikumības uzvaru.
…………...
Cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli!
…………...
Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks - tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto.
…………...
Es saucu par meliem nevēlēšanos redzēt to, kas ir redzams, nevēlēšanos redzēt tā, kā tas ir redzams. Un šī nevēlēšanās redzēt redzamo, ir gandrīz vai pirmais nosacījums visiem, kas reprezentē kādu partiju visplašākajā šī vārda nozīmē: partijas cilvēks nepieciešami kļūst par meli.
…………...
Kastu kārtība, augstākais, dominējošais likums, ir tikai dabiskās kārtības, prevalējošo dabas likumu sankcija, pār kuru nav varas nekādai patvaļai, nekādai «modernai idejai». Katrā veselīgā sabiedrībā sastopami trīs fizioloģiski atšķirīgi, dažādā mērā viens otru ietekmējoši tipi, no kuriem katram ir pašam sava higiēna, savs darba lauks, pašam sava pilnvērtības sajūta un meistarība. Daba, nevis Manu nošķir vienus - pārsvarā garīgi stipros, otrus -ar izteiktu muskuļu un temperamenta spēku un trešos, kam īsti nepiemīt ne viens, ne otrs, - viduvējos; pēdējie veido lielo vairākumu, pirmie ir izredzētie.
…………...
Augstākajai kastai - es to saucu par nedaudzajiem - ir arī visas mazākuma tiesības: pie tām pieder laimes, skaistuma, labsirdības iemiesojums zemes virsū. Tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem ir atļauts skaistums, atļauts skaistais; tikai viņiem labsirdība nav vājuma pazīme. Pulchrum estpaucorum hominum: labsirdība ir privilēģija. Bet nekas viņiem nav svešāks kā neglītas manieres vai pesimistisks skats, acs, kura redz neglīto, vai sašutums par visu lietu kārtību pasaulē. Sašutums ir čāndālas privilēģija, tāpat arī pesimisms. «Pasaule ir pilnīga,» - tā runā garīgā cilvēka instinkts, apliecinošais instinkts: «nepilnība, viss, kas atrodas zem mums, distance, distances patoss, pat čāndāla pieder pie šīs pilnības.» Apgarotākie cilvēki kā stiprākie atrod savu laimi tur, kur citi būtu atraduši bojāeju: labirintā, nežēlībā pret sevi un citiem, mēģinājumos; viņu prieks ir piespiešanās, askētisms kļūst par viņu dabu, prasību, instinktu. Grūtu uzdevumu viņi uztver kā privilēģiju; spēlēties ar tādiem smagumiem, kas citus nospiestu, ir atpūta... Atziņa viņiem ir askētisma forma. Viņi ir godājamākais cilvēka tips: tas neizslēdz, ka viņi ir jautrākie un laipnākie. Viņi valda nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka viņi ir; viņiem nav brīv būt otrajiem. Savukārt otrie ir tiesību sargi, kārtības un drošības aizstāvji, tie ir dižciltīgi kareivji; pirmkārt, tas ir ķēniņš kā augstākais kareivja, tiesneša un likuma sargātāja tituls. Otrie ir garīgo cilvēku izpildvara, viņu tuvākās aprindas, tie, kas viņu vietā izpilda rupjos valdīšanas darbus, - viņu sekotāji, viņu labā roka, viņu labākie mācekļi.
…………...
Tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai vispār varētu pastāvēt tiesības
…………...
Nepieciešama ticība nemirstībai, lai atņemtu vērtību «pasaulei»
…………...
Ar „viņpasauli” var nogalināt dzīvi
…………...
Frīdrihs Vilhelms Nīcše, Antikrists, 1888, pilna elektroniskā versija lasāma un lejupielādējama bez maksas internetā: http://uploadingit.com/d/2EMHYFCYKCIOBD9H
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru